Pasteidzoties garām skaistajam skolu izlaidumu laikam, vakardienas skolnieki stāv savas pirmās nopietnās dzīves izvēles priekšā, kādu profesiju apgūt. Kāds jau nolēmis, par ko vēlas kļūt, taču skolēnu aptauju rezultāti liecina, ka vairums skolēnu nespēj izvēlēties sev piemērotāko profesiju, pabeidzot skolu.

Pāris desmit gadus atpakaļ, šiem neizlēmušajiem visbiežāk sastopamais vecāku ieteikums bija apgūt ekonomista vai jurista profesijas. Toreiz tās bija samērā universālas izglītības daudziem amatiem, kurām vēlāk vēl pievienojās IT speciālista profesija. Taču šodien, izvēloties nākotnes profesijas, šāds algoritms vairs nedarbojas. Jo darba tirgus strauji attīstās, un to veicina tehnoloģiju sasniegumi, mainīgā demogrāfija un mainīgās sabiedrības vajadzības.

Tāpēc arī šodien cilvēki pret profesijas izvēli sāk attiekties daudz vieglāk nekā mūsu vecāku un vecvecāku laikos. Vairs nav aktuāls sabiedrībā pieņemtais uzstādījums: viena profesija visai dzīvei. Tā vietā, lai vienā uzņēmumā nostrādātu 20 un vairāk gadus, cilvēki daudz biežāk maina darbavietas un nodarbošanās jomas.

Eiropas Komisija (EK) piedāvā minimālās algas Eiropas Savienībā (ES) rēķināt pēc vienotiem principiem, kas gan nenozīmētu vienādu minimālo algu noteikšanu visā ES.

EK atzīmē, ka minimālā alga pastāv visās ES dalībvalstīs. 21 valstī minimālā alga ir noteikta ar likumu, bet sešās dalībvalstīs - Dānijā, Itālijā, Kiprā, Austrijā, Somijā un Zviedrijā - minimālās algas aizsardzību nodrošina tikai koplīgumi.

EK vērtējumā, lielākajā daļā dalībvalstu darba ņēmēju minimālā alga nav adekvāta vai pastāv nepilnības minimālās algas aizsardzības tvērumā. Tāpēc EK piedāvā ar direktīvu izveidot satvaru, kas uzlabošot minimālās algas adekvātumu un nodrošināšot darba ņēmēju piekļuvi minimālās algas aizsardzībai ES.

Komisijas priekšlikumā tiekot ievērots subsidiaritātes princips: tā nosaka minimālo standartu satvaru, ievēro dalībvalstu kompetences un sociālo partneru autonomiju un līgumslēgšanas brīvību algu jomā.

Trešajā ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1280 eiro, un, salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni, mēneša vidējā alga palielinājās par 121 eiro jeb 10,4%, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas - par 4,4% no 8,09 līdz 8,44 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

2021.gada trešajā ceturksnī salīdzinājumā ar otro ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 3,4%, savukārt stundas samaksa samazinājās par 1,6%.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 940 eiro jeb 73,4% no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 10,3%. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 6,3%.

Bruto darba samaksas mediāna par pilnas slodzes darbu 2021.gada trešajā ceturksnī bija 1003 eiro. Salīdzinot ar 2020.gada trešo ceturksni (917 eiro), tā pieauga par 9,3%. Darba samaksas mediāna pēc darba nodokļu nomaksas (neto) šī gada trešajā ceturksnī bija 749 eiro, un gada laikā tā pieauga par 8,1%.

Kopš 2008. gada sākuma līdz 2023. gada 3. ceturkšņa beigām izglītības nozares vidējās regulārās bruto mēnešalgas izmaiņas bijušas visbēdīgākās uz pārējo fona un drīzumā būs pielīdzināmas mazumtirdzniecības veikala darbinieka vidējai regulārai mēnešalgai.

Pieņemot skolotāja algu par bāzi vai vienību, 2008. gadā veikala darbinieks vidēji pelnīja 0,7 izglītības darbinieka vidējās algas, bet 2023. gadā jau 0,91 izglītības darbinieka algu.

Krīzes un svārstības

Vidējā alga dažādās nozarēs aug dažādi, tādēļ arī par visu nozaru pārstāvjiem, jo sevišķi laikā, kad naudas vērtība strauji mainās, nav iespējams spriest vien no valsts vidējās algas izmaiņas. Līdz ar algas devalvēšanos vai straujāku pieaugumu mainās atsevišķās nozarēs strādājošo labklājība un pozicionējums starp citiem. Proti, pat, piedzīvojot algas pieaugumu, cilvēki nevar atļauties tikpat daudz kā tie, kuriem algas pieaugums bijis lielāks. Pirms 2008. gada krīzes daudzas nozares atradās pavisam citā situācijā nekā šodien, un, salīdzinot izglītības un veselības aprūpes darbinieku vidējās algas, tās bija krietni tuvākas nekā šobrīd. Salīdzinājumam Dienas Bizness izvēlējās dažādu nozaru apakšnozares, lai parādītu gan izmaiņas apstrādes rūpniecībā, gan valsts pārvaldē, gan tirdzniecībā.

Reālā darba alga lielākajā daļā Eiropas valstu ir sarukusi, rekordaugstajai inflācijai "noēdot" nominālo darba samaksas pieaugumu, un viens no visstraujākajiem kritumiem reģistrēts Latvijā.

2022. gadā inflācija Eiropas Savienībā (ES) sasniedza četras desmitgades nepieredzētu līmeni. Laikā no 1997. gada līdz 2021. gada beigām augstākā gada inflācija, kāda tikusi reģistrēta ES, bija tikai 4,4 %. Tas notika 2008. gada jūlijā.

Savukārt 2022. gada oktobrī inflācija sasniedza 11,5 %. Pēc šī maksimuma inflācija sāka samazināties, tomēr 2023. gada jūnijā tā joprojām bija 6,4% līmenī.

Saskaņā ar Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) ziņojumu "Nodarbinātības izredzes 2023.gadā: Mākslīgais intelekts un darba tirgus", Covid-19 krīzei sekoja ievērojams cenu kāpums.

Cenas sāka pieaugt jau 2021. gadā, sākoties straujai atlabšanai pēc pandēmijas un pateicoties ar to saistītajiem traucējumiem piegādes ķēdēs. Jaunu inflācijas vilni izsauca enerģijas cenu kāpums, kuru 2022.gadā radīja Krievijas agresija pret Ukrainu.

Latvijas valdībai ir divi sociālie partneri jautājumos par ekonomiskās politikas veidošanu - Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK) un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienība (LBAS). Darba devēju izsenis rosinātie un pēdējā laikā plaši apspriestie grozījumi darbaspēka nodokļu jautājumos turpina ar plašu rezonansi izskanēt dažādos plašsaziņas līdzekļos, nereti ar ievērojamu devu emocionāliem un tēlaini izteiksmīgiem līdzekļiem.

Un patiesi – LDDK ar LBAS un citām uzņēmēju organizācijām ir vienā laivā, jo mūsu visu interesēs ir Latvijas cilvēku labklājība, ko var nodrošināt tikai ekonomikas izaugsme. Tomēr pagaidām mēs domājam un spriežam atšķirīgās kategorijās. Lai šī publikācija kalpo kā sociālā dialoga turpinājums plašākā sabiedriskajā telpā, jo slēgtās darba grupās pie kompromisiem nudien neizdodas nonākt.

Viena no metodēm, kā tirgus ekonomikā novērtēt valstī pastāvošo uzņēmējdarbības vidi kopumā, tostarp nodokļu sistēmu un darba attiecību regulējumu ir ekonomikas rezultāts, ko var novērtēt pēc iekšzemes kopprodukta uz iedzīvotāju. Latvijas rezultāts, maigi izsakoties, nav labākais Baltijā (pēc Eurostat datiem¹, IKP uz vienu iedzīvotāju (pret ES vidējo) Lietuvā ir 90%, Igaunijā 86,5%, bet Latvijā 73,1%. Par mums sliktākā situācijā ir tikai Slovākija, Grieķija un Bulgārija). Un tam ir konkrēti iemesli, ko uzņēmēji, konkurējot ar citu valstu komersantiem gan starpvalstu tirgū, gan tepat Latvijā, ir apzinājuši. Ja gribam, lai kaut kas mainītos, nosacījumi ir jāmaina. Un tas ir gan darba devēju, gan darba ņēmēju interesēs. Bet, ja nosacījumi netiks mainīti, tad ir diezgan naivi cerēt, ka mainīsies ekonomikas rezultāts.

Katrs piektais 2017. gada absolvents, kurš Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā ieguva diplomu tiesību zinātnēs, 2019. gadā bija reģistrēts kā bezdarbnieks.

Atgādināšu, ka 2017. gadā tika sākts augstskolu absolventu monitorings, kura laikā tika apzināti visi augstāko izglītības iestāžu (gan valsts, gan privāto augstskolu un koledžu) absolventi no 2017. līdz 2019. gadam, un to, kā nākamajos gados izvērtās absolventu darba gaitas, atalgojums, ekonomiskā darbība, migrācija utt.

Fragments no raksta

2019. gadā vidējā alga Latvijā pirms nodokļu nomaksas bija 1076 eiro mēnesī (CSP dati), bet minimālā alga - 430 eiro mēnesī. No visiem 2017. gada augstskolu bakalauru programmu absolventiem divās programmās absolventu vidējā alga 2019. gadā bija teju vai divkārt lielāka par vidējo algu valstī. Vislielākos vidējos ienākumus 2019. gadā no visām bakalaura programmām, kuras tika pabeigtas 2017. gadā, uzrādīja Rīgas Stradiņa Universitātes zobārstniecības speciālisti, kuriem vidējā alga mēnesī pirms nodokļiem bija 2497 eiro.

Pieprasījums pēc IT speciālistiem un programmētājiem pēdējos gados strauji aug ne tikai Baltijā, bet visā Eiropā, padarot šo par vienu no vislabāk atalgotajām nozarēm darba tirgū. Salīdzinot IT jomas darbinieku atalgojumu Baltijas valstīs, Latvijā šobrīd algas ir vislielākās, svārstoties pat ap 3000 eiro mēnesī pirms nodokļu nomaksas, liecina Igaunijas uzņēmuma "RIA.com Marketplaces" apkopotā informācija.

Līdzīgi kā citās jomās, arī IT sektorā algas atšķiras atkarībā no darbinieka specializācijas, prasmēm un pieredzes. IT speciālista atalgojums Latvijā pēdējos gados strauji audzis - Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka 2018.gadā programmētāji, lietojumprogrammu veidotāji un analītiķi saņēma vidēji 2644 eiro pirms nodokļu nomaksas.

"Software Development Academy" pērn visā Baltijā veikts pētījums par atalgojumu IT nozares darbiniekiem rāda, ka Latvijā atalgojums nozares speciālistiem jau pērnā gada nogalē sasniedza 3000 eiro pirms nodokļu nomaksas, tādējādi vidējā darba samaksa pēdējo divu gadu laikā pieaugusi par 13,5%. Salīdzinājumam, vidējais atalgojums, vērtējot situāciju visos sektoros kopumā, šā gada pirmajā ceturksnī Latvijā bija 1100 eiro pirms nodokļu samaksas.

Būvniecības nozares ģenerālvienošanās Komitejas locekļi no Latvijas Būvuzņēmēju apvienības, biedrības "Latvijas Ceļu būvētājs" un Latvijas Būvnieku asociācijas otrdien neatbalstīja minimālās algas celšanu nozarē no 2023.gada, informē Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrības (LBNA) pārstāvji.

Minimālās algas celšanai bija nepieciešams vienbalsīgs Komitejas locekļu balsojums.

Balsos par minimālo algu būvniecības nozarē 

Būvniecības nozares ģenerālvienošanās Komiteja 20.decembrī balsos par minimālās algas palielināšanu...

Būvniecības nozares ģenerālvienošanās no 2019.gada 3.novembra nosaka, ka būvniecībā nodarbināto minimālā mēneša alga ir 780 eiro un stundas likme 4,67 eiro. LBNA priekšlikums paredzēja minimālās mēneša algas celšanu būvniecībā nodarbinātajiem līdz 930 eiro un minimālās stundas likmes celšanu līdz 5,57 eiro no 2023.gada 1.aprīļa.

LBNA ieskatā, lēmums necelt minimālo algu būvniecības nozarē nozīmē veicināt ēnu ekonomikas augšanu, darba spēka trūkumu un negodīgu konkurenci nozarē.

Latvijas Būvuzņēmēju apvienības vadītājs Gints Miķelsons sacīja, ka darba devēju organizācijas patlaban nav atbalstījušas LBNA priekšlikumu, jo nozarē ir recesija un krīzes situācija, bet daudzi uzņēmēji ir uz maksātnespējas robežas, tāpēc būtu bezatbildīgi palielināt būvniecības izmaksas un celt kopējo inflāciju.

Vienlaikus Miķelsons uzsvēra, ka darba devēji diskusiju par nozares minimālās algas celšanu drīzāk ir atlikuši, nevis pilnībā noraidījuši.

Miķelsons uzsvēra, ka pie šī jautājuma varētu atgriezties nākamā gada pirmajā pusē, ja nozarē būs saskatāmas stabilizācijas pazīmes un būs skaidras publisko pasūtītāju prognozes par plānotajiem pasūtījumu apjomiem 2023. un 2024.gadam, jo tie veido apmēram 60% no nozares kopējā apmēra.

Miķelsons piebilda, ka arī esošā būvniecības nozares minimālā alga joprojām ir par 30% augstāka nekā valstī noteiktā minimālā alga.

LBNA pārstāvji skaidro, ka vienošanās par šī brīža minimālo algu nozarē tika panākta pirms četriem gadiem, izmantojot 2016.gada datus, kas vairs neatbilst būvniecības nozares situācijai, jo sešu gadu laikā inflācija ir samazinājusi minimālās algas reālo kāpumu gandrīz uz pusi.

Tāpat LBNA pārstāvji norāda, ka būvniecības nozarē ir augstākais ēnu ekonomikas īpatsvars - 31,2%. Minimālā alga ir tieši saistīta ar galveno ēnu ekonomikas komponenti, kas ir aplokšņu algas. Nozares darba devēji sūdzas par kvalificēta darba spēka trūkumu, bet minimālā alga ir būtisks mehānisms, kā piesaistīt darbiniekus un studentus nozarei.

LBNA pārstāvji uzsver, ka divu stundu lidojuma attālumā minimālā alga būvniekiem ir 2,3 līdz 3,5 reizes lielāka - 12,85-19,42 eiro stundā.

Lai ģenerālvienošanās atbilstu nozares vajadzībām, tās slēdzēji ir paredzējuši ģenerālvienošanās Pušu komitejas jeb Komitejas izveidi. Komitejas sastāvā ir četri pārstāvji no katras puses - četri arodbiedrības pārstāvji un četri darba devēju pārstāvji.

Ģenerālvienošanās parakstītāji jau pirms diviem gadiem maksāja LBNA piedāvāto minimālo algu.

Miķelsons norādīja, ka nozares vidējā bruto alga patlaban ir 1250 eiro un tā katru gadu pieaug par aptuveni 10%, izņēmums nebūšot arī šis gads. Līdz ar to darba devēji patlaban neredz vajadzību celt minimālās algas slieksni.

Tāpat Miķelsons piebilda, ka, pēc Valsts ieņēmumu dienesta (VID) datiem, apmēram 20-30% nozares uzņēmumu nemaksā arī ģenerālvienošanās patlaban noteikto minimālo algu, kas ir saistoša visai nozarei, bet darba samaksu nodrošina ar aplokšņu algu palīdzību.

"Šajā jautājumā būtu vēlama lielāka VID aktivitāte. Ja to sakārtotu, tas būtu uzlabojums godīgākai konkurencei un ievērojami celtu algu līmeni nozarē," teica Miķelsons.

Dzīvei nepieciešamā alga jeb minimālais ienākumu līmenis, kas tiek uzskatīts par nepieciešamu indivīdam vai ģimenei, lai segtu savas pamatvajadzības un uzturētu pienācīgu dzīves līmeni noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā, 2024.gadā Rīgā ir 1630 eiro bruto, bet reģionos - 1384 eiro bruto, liecina atalgojuma pētījumu un vadības konsultāciju uzņēmuma "Figure Baltic Advisory" veiktais šī gada pētījums.

Salīdzinot ar situāciju pērn, dzīvei nepieciešamā alga Rīgā ir pieaugusi, bet reģionos - mainījusies minimāli. 2023.gadā dzīvei nepieciešamā alga Rīgā bija 1501 eiro bruto, bet reģionos - 1397 eiro bruto.

Uzņēmums "Figure Baltic Advisory" aprēķina šo slieksni, ņemot vērā noteiktu pakalpojumu un produktu klāstu. Dzīvei nepieciešamā alga ģimenei, kurā ir divi pieaugušie un divi bērni, Rīgā ir 2119 eiro bruto, bet reģionos 1724 eiro bruto, ja abi vecāki pelna un saņem vienādu atalgojumu. Vidējā alga Rīgā šobrīd ir 2286 eiro bruto, bet reģionos - 1590 eiro bruto.

Salīdzinot situāciju kaimiņvalstīs, pētījumā secināts, ka Viļņā dzīvei nepieciešamā alga ir visaugstākā - 2173 eiro bruto, savukārt, Tallinā (Harju apriņķī) tā ir zemākā - 1621 eiro bruto. Salīdzinot ar 2023.gadu, Viļņā vērojams lielāks pieaugums, pērn šis slieksnis bija 1995 eiro bruto, bet pieaugums Tallinā bijis salīdzinoši neliels (1614 eiro bruto 2023.gadā).

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Ko par to saka banku analītiķi?

Mārtiņš Āboliņš, Citadeles ekonomists:

COVID-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas lejupslīde un bezdarba pieaugums pagaidām nav būtiski ietekmējis darba samaksas pieaugumu Latvijā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā pieauga par 10,2 % salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni un sasniedza 1237 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir kārtējais signāls, ka situācija Latvijas darba tirgū uzlabojas un iedzīvotāju ienākumu kāpumu redzam arī Citadeles privātpersonu klientu kontu datos.

Tomēr kopējā situācija Latvijas darba tirgū joprojām ir neskaidra, jo darba tirgus rādītājus ietekmē ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un valsts atbalsta pasākumi. Piemēram, dīkstāves pabalstu saņēmēji netiek uzskaitīti kā nodarbināti un no dīkstāves pabalstu vidējā apjoma ir redzams, ka dīkstāves pabalstus pārsvarā ir saņēmuši strādājošie ar relatīvi zemiem ienākumiem, jo vidējā pabalsta apmērs bija tuvs minimālā pabalsta lielumam. Tādēļ daļa no vidējās algas kāpuma, visticamāk, ir statistikas ilūzija un zīmīgi, ka vidējā darba samaksa Latvijā ir augusi straujāk nekā Igaunijā, lai arī ekonomikas pieaugums Igaunijā šogad ir bijis straujāks nekā Latvijā.

Pandēmijas gadā algu kāpums bija vien nedaudz lēnāks nekā 2019.gadā. Pēc CSP datiem vidējā darba samaksa par pilnas slodzes darbu 2020.gadā palielinājās par 6,2%.

Ceturtajā ceturksnī bruto alga bija 1188 eiro jeb par 6,7% lielāka nekā gadu iepriekš. Savukārt alga pēc nodokļu nomaksas gada nogalē sasniedza 871 eiro - kāpums par 52 eiro. Ņemot vērā, ka patēriņa cenās bija vērojams neliels kritums (-0,6%), strādājošo pirktspēja auga pat straujāk nekā pirms vīrusa gadā. Sākot no decembra, algu kāpumu palīdz noturēt arī valsts izmaksātās algu subsīdijas.

Līdzīgi kā gadā kopumā arī pēdējā ceturksnī algas privātajā sektorā (+7%) auga straujāk nekā publiskajā sektorā (+5,8%). Pandēmijas ietekmē gandrīz visās nozarēs algu pieaugums palēninājās, tomēr neapstājās. Gada nogalē nozīmīgs 8,6% kritums bija vērojams vienīgi izmitināšanas un ēdināšanas pakalpojumos.

Algu pieaugums tuvāko mēnešu laikā bremzēsies, taču kopējā dinamika šogad būs pozitīva, norāda ekonomisti.

Bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš prognozē, ka ekonomikas krīze bremzēs, bet, visticamāk, neapturēs algu kāpumu Latvijā.

Neskatoties uz IKP kritumu 1,4% apmērā, vidējā darba alga Latvijā šī gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2019. gada pirmo ceturksni ir augusi par 6,6% un sasniedza 1100 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija. Protams, ir jāņem vērā, ka kritiens ekonomikā sākās tikai marta vidū un, piemēram, privātajā sektorā vidējā darba samaksa martā auga vien par 4,3%, iepriekšējo 7-8% vietā. Tas ir lēnākais algu pieaugums privātajā sektorā kopš 2016. gada un, līdz ar straujo bezdarba pieaugumu aprīlī, algu kāpums turpmākajos ceturkšņos noteikti kļūs vēl lēnāks. No nozaru viedokļa lieli pārsteigumi darba samaksas dinamikā šī gada pirmajā ceturksnī nav vērojami, saka M. Āboliņš.

Dzīvei nepieciešamā alga ir temats, par kuru nepieciešama nopietna diskusija. Lai gan aizvien vairāk darba devēju Baltijā pievērš uzmanību darbinieku labklājībai, daudzi cilvēki joprojām nesaņem pietiekamu atalgojumu, lai dzīvotu cilvēka cienīgu dzīvi. Finansiālā drošība ir viens no svarīgākajiem labklājības aspektiem un būtiski ietekmē mūsu dzīves kvalitāti.

Pētījumi liecina, ka, sasniedzot noteiktu ienākumu līmeni, atalgojuma pielikums vairs nerada būtisku motivācijas pieaugumu, tomēr, ja cilvēkam trūkst līdzekļu, tas var kļūt par galveno ikdienas rūpi, ko nevar viegli atrisināt vai apiet. Ja atalgojums nesasniedz dzīvei nepieciešamo slieksni, tas kļūst par ļoti būtisku problēmu.

Dzīvei nepieciešamā alga ir minimālais ienākumu līmenis, kas tiek uzskatīts par nepieciešamu indivīdam vai ģimenei, lai segtu savas pamatvajadzības un uzturētu pienācīgu dzīves līmeni noteiktā ģeogrāfiskā apgabalā, piemēram, 2024. gadā Rīgā tas ir 1638 EUR bruto. Finansiālā labklājība ir cieši saistīta ar atalgojuma apmēru, īpaši ar to, vai atalgojums ir pietiekams, salīdzinot ar minēto slieksni, un taisnīgs. Dzīvei nepieciešamā alga ietver dzīvesvietu, pārtiku, transportu, veselības aprūpi, izglītību, kā arī citas dzīves sastāvdaļas, piemēram, sporta kluba abonementu vai teātra biļeti. Šis atalgojuma līmenis pārsniedz juridiski noteikto minimālo algu, kas bieži vien nav pietiekama visu dzīves izdevumu segšanai.

Informācijas un komunikācijas tehnoloģiju nozarē šobrīd ir sīva konkurence par labāko un spēcīgāko darbinieku piesaisti.

Digitālās transformācijas temps visās tautsaimniecības nozarēs pieaug, un IT un IKT uzņēmumi konkurē ne vien par klientiem, bet arī par labākajiem darbiniekiem. Kas ir iekārojams darba devējs un vai darba koplīgums palīdz par tādu kļūt, to intervijā Dienas Biznesam atklāja Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrības PRO vadītāja Irēna Liepiņa un Latvijas Valsts radio un televīzijas centra valdes locekle Ilze Opmane-Jēgere.

Kas ir darba koplīgums mūsdienu izpratnē?

Ilze Opmane-Jēgere: Tēlaini izsakoties, darba koplīgums ir kompromiss starp darba devēja iespējām un darbinieku visdažādākajām vajadzībām. Lai gan sarunas par koplīguma saturu risina un pats koplīgums tiek noslēgts starp uzņēmumu un arodbiedrību, koplīgumā ietvertie nosacījumi attiecas uz visiem uzņēmuma darbiniekiem un tam ir jāatspoguļo visu darbinieku intereses.

Saeimas Sociālo un darba lietu komisija šodien vienbalsīgi virzīšanai otrajā lasījumā atbalstīja grozījumus Darba likumā, kas paredz minimālās algas palielināšanu no 500 līdz 620 eiro no 2023.gada 1.janvāra.

Tāpat grozījumi paredz minimālo algu palielināt līdz 700 eiro no 2024.gada 1.janvāra.

Uz otro lasījumu priekšlikumi nebija saņemti. Labklājības ministrijas parlamentārā sekretāre Evita Zālīte-Grosa (K) piektdien komisijā norādīja, ka jau gadiem runāts par minimālo algu, bet Nacionālā trīspusējās sadarbības padome (NTSP) nav spējīga šajā jautājumā vienoties.

Minimālās algas saņēmējs izmaksās par 24% dārgāk 

Minimālās algas paaugstināšana līdz 620 eiro jau no 2023. gada mazo algu...

"Tas nozīmē, ka iet uz priekšu laiks, mēs nezinām, cik ilgi veidosies valdība, bet visi runā, ka vajag šo minimālo algu. Ja mēs šobrīd nepieņemsim šos grozījums, tad galu galā ministrijas un uzņēmēji nezinās laicīgi, ar ko rēķināties. Šādi vilkt garumā šo jautājumu inflācijas laikā ir pilnīgs neprāts," norādīja Zālīte-Grosa.

Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) Sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns norādīja, ka minimālā alga ir jāceļ, tā noteikti tiks celta un pamatā tas notiekot "budžeta pakas ietvaros".

Minimālā alga nav politiķu vairāksolīšanas objekts 

Pāris dienas pirms 14. Saeimas vēlēšanām Sociālo un darba lietu komisija konceptuāli...

"NTSP izskata jautājumu sociālā dialoga ietvaros, proti, arodbiedrības un darba devēji izrunā lietas kopā ar Ministru kabinetu, un Ministru kabinets budžeta pakas ietvaros pieņem lēmumu. Tā tas ir bijis un tā tas arī būs," uzsvēra Leiškalns.

LDDK vienmēr esot norādījis, ka atbilstoši sociālajam dialogam vajadzētu vienreiz vienoties par algoritmu, lai minimālā alga tiktu indeksēta katru gadu automātiski, tāpat kā valsts amatpersonu un citu valsts nodarbināto personu amata algas.

"Minimālā algas paaugstināšana ir jāskata sociālā dialoga ietvaros un tas noteikti šogad notiks. Nevajadzētu pārcelt uz parlamentu tās lietas, kam pēc ES direktīvas tomēr jānotiek sociālā dialoga ietvaros," uzsvēra Leiškalns un norādīja, ka pie šī jautājuma var atgriezties, diskutējot par budžeta sagatavošanu.

Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameras pārstāve Kristīne Robežniece norādīja, ka pievienojas Leiškalna komentāram par to, ka ir saprotams ierosinājums celt šo minimālo algu, tomēr ir jāņem vērā jautājuma izskatīšanas process, tāpēc tam jānotiek diskusijās ar sociālajiem partneriem. Tāpat viņa norādīja, ka minimālā alga ir piesaistīta dažāda veida finansējumam.

Komisija šos grozījumus lūgs iekļaut 13.oktobra Saeimas plenārsēdes darbakārtībā. Grozījumus paredzēts pieņemt trīs lasījumos.

Priekšlikumu iesniegšanas termiņš pirms trešā lasījuma būs piecas dienas.

Izmaiņas likumā iesnieguši "Konservatīvo" deputāti Krišjānis Feldmans, Sandis Riekstiņš, Jānis Butāns, Reinis Znotiņš un Evita Zālīte-Grosa.

Grozījumi paredz, ka oficiālu lēmumu par minimālās algas palielināšanu Ministru kabineta attiecīgajos noteikumos būtu jāpieņem valdībai.

Deputāti norāda, ka minimālās algas palielināšana ir viens no instrumentiem strādājošo nabadzības mazināšanai - īpaši cenu pieauguma apstākļos. Politiķi atzīmē, ka Lietuvā minimālā alga ir 730 eiro un Igaunijā - 654 eiro.

"Konservatīvo" partiju pārstāvošais labklājības ministrs Gatis Eglītis iepriekš ir atzinis, ka Latvijā būtu jāpārskata minimālā alga, un to varētu noteikt kā aptuveni pusi no vidējās darba samaksas valstī.

Tāpat komisija pirms pirmā lasījuma izskatīs grozījumus likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu", kas paredz strādājošā vecāka pabalsta palielināšanu līdz 50% no piešķirtā pabalsta apmēra.

Pabalsta palielināšana attieksies uz tiem vecākiem, kuri ir nodarbināti un neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai kuri gūst ienākumus kā pašnodarbinātie.

Šobrīd minētās personas saņem 30% no pabalsta apmēra.

Paredzēts, ka pabalsta palielināšanai no valsts budžeta līdzekļiem 2023.gadā būtu nepieciešami papildu 5 773 504 eiro, 2024.gadā - 6 119 976 eiro, taču 2025.gadā - 6 444 303 eiro. Vienlaikus likumprojekta anotācijā ir atzīmēts, ka likumprojekta ietekmi nav iespējams aprēķināt precīzi, jo mērķa grupas uzvedība un to ietekmējošie sociāli ekonomiskie faktori nav paredzami.

Likumprojektā paredzēts, ka likums stāsies spēkā no 2023.gada 1.janvāra.

No nākamā gada plānots paaugstināt iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) likmi, noteikt fiksētu un lielāku neapliekamo minimumu, kā arī paaugstināt minimālo algu, piektdien preses konferencē sacīja finanšu ministrs Arvils Ašeradens (JV).

Finanšu ministrs uzsvēra, ka izmaiņas paredz palielināt neto ienākumus aptuveni 95% strādājošo jeb visiem, kuru bruto alga ir līdz 4000 eiro mēnesī, ar lielāko pieaugumu darba ņēmējiem ar atalgojumu līdz 2500 eiro.

Minimālā algas algoritms paredz, ka tā ir 45-50% no vidējās algas valstī ar tendenci tuvoties 50%. Tostarp 2025.gadā minimālā alga pieaugs no 700 eiro līdz 740 eiro, 2026.gadā - līdz 780 eiro, 2027.gadā - līdz 820 eiro, bet 2028.gadā - līdz 860 eiro.

Tāpat plānots vienkāršots neapliekamais minimums, 2025.gadā to nosakot 510 eiro apmērā, 2026.gadā - 550 eiro, bet 2027.gadā - 570 eiro apmērā. Ašeradens sacīja, ka arī 2028.gadā pašlaik neapliekamais minimums plānots 570 eiro, bet tas varētu būtu palielināms, raugoties no budžeta aspekta. Ministrs piebilda, ka neapliekamajam minimumam jāvirzās līdz 80% no minimālās algas.

Salīdzinājumā ar 2018. gadu šogad jaunā budžeta pieņemšanas laiks no darbaspēka nodokļu perspektīvas bijis salīdzinoši rāms – pretstatā vērienīgai reformai pērn, kad mainīts tika teju katrs ienākuma nodokļa aprēķināšanas mainīgais, šoreiz ieviesti vien pāris jauninājumi.

Pamatā tie saistīti ar jau ieplānotām izmaiņām un ir atskaņas no iepriekšējās nodokļu reformas, kuras ietvaros tika nolemts īstenot pakāpenisku atvieglojumu pieaugumu arī turpmākajos gados. Vienlaikus, lai cik nelielas, tomēr izmaiņas līdzšinējā kārtībā jaunais – 2020. gads nodarbinātajiem nesīs un no tām vislielākie ieguvēji būs darba ņēmēji bez apgādājamiem.

Vērtējot jaunā budžeta pieņemšanas procesu, pozitīvi vērtējams fakts, ka iepriekš nospraustie plāni tiek koriģēti atbilstoši situācijai un valsts budžeta iespējām. Ja iepriekšējo gadu lēmumos tika paredzēts palielināt maksimālo ar ienākuma nodokli neapliekamo minimumu līdz 250 eiro, tad šobrīd apstiprinātais ir 300 eiro. Palielināta arī tā algas robeža, pie kuras pienākas maksimālais neapliekamais minimums – no plānotajiem 440 eiro tā palielināta līdz 500 eiro, kas kopumā ir laba ziņa iedzīvotājiem ar zemiem ienākumiem un bez reģistrētiem apgādājamiem. Vienlaikus nemainīga palikusi tā atalgojuma robeža, no kuras neapliekamais minimums vairs netiek piemērots – 2020. gadā tie būs 1200 eiro pirms nodokļu nomaksas.

Būvniecības nozares ģenerālvienošanās Komitejas locekļi no Latvijas Būvuzņēmēju apvienības, biedrības "Latvijas Ceļu būvētājs" un Latvijas Būvnieku asociācijas piektdien neatbalstīja minimālās algas celšanu nozarē no 2023.gada, informē Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrība (LBNA).

Minimālās algas celšanai bija nepieciešams vienbalsīgs Komitejas locekļu balsojums.

Būvniecības nozares ģenerālvienošanās no 2019.gada 3.novembra nosaka, ka būvniecībā nodarbināto minimālā mēneša alga ir 780 eiro un stundas likme 4,67 eiro. LBNA priekšlikums grozīt ģenerālvienošanās nosacījumus, paredzēja no 2023.gada 1.augusta minimālās mēneša algas būvniecībā nodarbinātajiem palielināt līdz 930 eiro un minimālās stundas likmi - līdz 5,57 eiro.

LBNA pārstāvji uzsver, ka lēmums necelt minimālo algu būvniecības nozarē veicina ēnu ekonomikas augšanu, darba spēka trūkumu un negodīgu konkurenci nozarē.

Arodbiedrībā skaidro, ka vienošanās par šī brīža minimālo algu nozarē tika panākta piecus gadus atpakaļ, izmantojot 2016.gada datus, kas vairs neatbilst būvniecības nozares situācijai. Septiņu gadu laikā inflācija ir samazinājusi minimālās algas reālo kāpumu gandrīz uz pusi.

Darba devēja un darba ņēmēja attiecības regulē savstarpēji noslēgts darba līgums. Tajā abas puses vienojas par darba algas apmēru, tās veidu, kā stundas likmi vai fiksētu mēnešalgas apmēru un tās izmaksas datumu. Situācijās, kad darba devējs neizpilda līguma nosacījumus ir jārīkojas nekavējoties, saka Ādolfs Mārtiņš Krauklis, projekta Atgustinaudu.lv koordinators.

Lai vērstos pret darba devēju, ja gadās, ka netiek izmaksāta darba alga, protams, ir jābūt arī pierādījumiem, kas apliecina neizmaksātās darba algas apmēru. Tas var būt, piemēram, darba līgums, darba laika uzskaites lapiņa, algas lapiņa un bankas konta izdruka, kurā redzams, kad ir tikusi veikta darba algas izmaksa. Tāpēc darbiniekam, arī ja alga tiek izmaksāta laicīgi, preventīvi, vajag prasīt darba devējam šos dokumentus, kā darba līgums un algas lapiņas par katru nostrādāto mēnesi. Tāpat darba ņēmējam vajadzētu sekot līdzi nodokļu nomaksai, jo netiek izmaksāta darba alga, visticamāk arī nebūs maksāti nodokļi.

Lai gan likums nosaka, ka algas samaksa un ar to saistītie nodokļi ir svarīgākais, jeb pirmās kārtas maksājums, saskaroties ar finansiālām grūtībām, uzņēmumi mēdz ietaupīt uz darbinieku rēķina un nemaksāt algas. Ā.Krauklis dalījās ar veiksmīgu algu piedziņas gadījumu caur licencētu parādu piedziņas platformu.

Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Lietuvas Sociālās aizsardzības un darba lietu ministrija ierosinājusi valdībai 2025.gadā minimālās mēneša algas likmi paaugstināt par 114 eiro jeb 12% līdz 1038 eiro.

Ierosinājums paredz, ka minimālā stundas alga palielināsies līdz 6,35 eiro no pašreizējiem 5,65 eiro.

Kā norāda ministrija, lēmums ir kompromiss, kas balstīts uz Trīspusējās sadarbības padomē paustajiem viedokļiem, Lietuvas Bankas priekšlikumiem un atjauninātajām ekonomikas prognozēm.

Minimālā mēnešalga Lietuvā pašlaik ir 924 eiro, un tā veido 43% no vidējās bruto algas. Pašlaik minimālā alga Lietuvā ir par 44% lielāka nekā 2021.gadā, kad tā bija 642 eiro. Tas ir straujākais minimālās mēnešalgas pieaugums starp Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstīm, norāda Sociālās aizsardzības un darba lietu ministrijā.

Ministrija vēlas izvairīties no pārāk straujas tās paaugstināšanas, jo pārāk augsta minimālā mēnešalga nozīmētu, ka eksportējošo uzņēmumu konkurētspēja pasliktinātos.

2021. gada 1. ceturksnī mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 207 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2020. gada 1. ceturksni, vidējā mēneša alga palielinājās par 105 eiro jeb 9,5 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 7,1 % (no 7,39 līdz 7,92 eiro).

2021. gada 1. ceturksnī salīdzinājumā ar 2020. gada 4. ceturksni mēneša vidējā bruto darba samaksa pieauga par 1,6 %, savukārt stundas samaksa samazinājās par 4,1 %.

Vidējā neto darba samaksa (aprēķināta, izmantojot darba vietā piemērojamos darba nodokļus) bija 891 eiro jeb 73,9 % no bruto algas. Gada laikā tā pieauga par 9,6 %. Neto darba samaksas reālais pieaugums, ņemot vērā patēriņa cenu kāpumu, bija 9,7 %.

No 2021. gada 1. janvāra valstī pieauga minimālā alga – no 430 eiro līdz 500 eiro jeb par 16,3 %, tika paaugstināts ienākumu slieksnis, virs kura netiek piemērots neapliekamais minimums, nedaudz samazinājās valsts sociālās apdrošināšanas obligāto iemaksu vispārējā un solidaritātes nodokļa likmes, kā arī iedzīvotāju ienākuma nodokļa likme lieliem ienākumiem.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1671 eiro, kas ir par 9,6% jeb 146 eiro vairāk nekā 2023.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gada otrajā ceturksnī augusi par 8,3%, sasniedzot 1644 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 12,4%, sasniedzot 1743 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad otrajā ceturksni bija 1684 eiro, kas ir pieaugums par 12,9% salīdzinājumā ar 2023.gada otro ceturksni.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni - 2024.gada pirmo ceturksni - mēneša vidējā bruto darba samaksa pieaugusi par 2,9%. Tostarp vidējā darba samaksa privātajā sektorā pieaugusi par 1,8%, sabiedriskajā sektorā - par 5,2%, bet vispārējās valdības sektorā - par 4,8%.

Valdības solītos dīkstāves pabalstus (75% apmērā no darba algas, bet ne vairāk kā 700 eiro mēnesī) nevarēs saņemt daudzu tūkstošu uzņēmumu darbinieki, ja vien netiks mīkstinātas izvirzītās prasības.

To liecina pieņemtie noteikumi par "Covid-19" izraisītās krīzes skartiem darba devējiem, kuri kvalificējas dīkstāves pabalstam un nokavēto nodokļu maksājumu samaksas sadalei termiņos vai atlikšanai uz laiku līdz trim gadiem.

Slavē nosacījumu maiņu

"Ja lielajās valstīs nepieciešamas vismaz nedēļām ilgas debates, lai ko nolemtu valsts augstākās varas gaiteņos, tad pie mums jau divas dienas pēc dīkstāves MK noteikumu tapšanas veselais saprāts ir guvis virsroku un MK ir atteicies no selektīvām nozarēm," situāciju vērtē ZAB "Sorainen" partneris Jānis Taukačs.

Kaut gan juridiski sanācis mazliet nelāgi, ka šie MK noteikumi iet pretrunā likumam, kas liek MK noteikumos noteikt atbalstāmās nozares. Tomēr var arī interpretēt, ka MK noteicis visas nozares kā atbalstāmās. Viņš atgādina, ka valdība, ne tikai atteicās no atbalstāmo nozaru saraksta, bet arī pazemināja apgrozījuma krituma latiņu valsts atbalsta saņemšanai. Proti, sākotnēji piedāvātais apgrozījuma samazināšanās slieksnis (no 50% krituma) uz 30% un 20% (ar nosacījumiem), salīdzinot ar attiecīgo mēnesi pirms gada. 20% apgrozījuma krituma situācijā uzņēmuma ir jāatbilst vismaz vienam no kritērijiem: (uzņēmuma eksporta apjoms 2019. gadā veido 10% no kopējā apgrozījuma vai ir ne mazāks kā 500 000 eiro; uzņēmuma nomaksātā mēneša vidējā bruto darba samaksa 2019. gadā ir ne mazāka kā 800 eiro; ilgtermiņa ieguldījumi pamatlīdzekļos 2019. gada 31. decembrī ir vismaz 500 000 eiro.