Viena no būtiskākajām izmaiņām, ko radījusi Covid-19 vīrusa krīze, ir arvien lielāka digitālo pakalpojumu izmantošana sadzīvē. Veidojas "digitālas mājsaimniecības" – cilvēku kopas, kas pieaugošu daļu sava brīvā laika piepilda un sadzīves uzdevumus risina ar digitālu pakalpojumu palīdzību.
Šai tendencei ir trīs būtiski elementi: pirmkārt, ir vesela virkne digitālo pakalpojumu, kurus cilvēki ir sākuši lietot tieši pandēmijas iespaidā, otrkārt, pieaug jau lietoto digitālo pakalpojumu apjoms un treškārt, jaunie padziļināti digitālo pakalpojumu lietošanas paradumi liek piešķirt augstāku nozīmi privātuma un datu izmantošanas jautājumiem.
Katrs no šiem elementiem rada jaunu ekonomisko un sociālo attiecību dinamiku un sekas. Tālāk ieskicēšu katru no šiem elementiem.
Pirmkārt, EY patērētāju uzvedības starptautiskais pētījums, ko veicām maija beigās un pašā jūnija sākumā, parāda, ka ir vesela virkne digitālo pakalpojumu, kurus cilvēki vīrusa krīzes laikā ir lietojuši pirmo reizi – šis visvairāk attiecas uz video zvaniem, kurus pirmo reizi izmantojusi vairāk nekā trešdaļa EY pētījuma respondentu. Vēl 15% respondentu pirmo reizi krīzes laikā ir internetā iegādājušies pārtiku un vēl tikpat ir pirmo reizi veikuši citus pirkumus tiešsaistē. 7% pirmo reizi sākuši veikt sadzīves maksājumus internetā. Šie ir būtiski rādītāji, jo jāņem vērā, ka, ja cilvēki ir izmēģinājuši jaunu un ērtu pakalpojumu, ir liela iespēja, ka tas kļūs par paradumu un attiecīgi mainīs šo patērētāju uzvedību pat tad, kad pandēmija būs beigusies.
Otrkārt, būtiski aug to digitālo pakalpojumu lietošanas apjoms, kurus cilvēki izmantoja jau pirms vīrusa krīzes. Proti, gandrīz puse EY pētījuma respondentu atzīst, ka kopumā lieto internetu vairāk nekā agrāk, bet 38% norāda, ka lieto vairāk tieši sociālos medijus. Vēl 36% norāda, ka vairāk lieto TV straumēšanas pakalpojumus, bet katrs trešais ir vairāk skatījies dažādu bezmaksas saturu.
Būtiskākais secinājums no šīs tendences ir tas, ka, palielinoties digitālo pakalpojumu izmantošanas apjomam un laikam, šis laiks un interese tiek novirzīta no kaut kā cita. Cilvēku laiks un patērētāju uzmanība ir ierobežots resurss – ja cilvēki vairāk laika pavada tiešsaistē, tie mazāk laika velta kaut kam citam. Mūsu pētījums parāda arī, ka cilvēki vairāk pieņem viedierīču biežu izmantošanu, proti, tikai 29% patērētāju apzināti mēģina pavadīt laiku bez viedierīču lietošanas – pagājušā gada oktobrī apzināti uz laiku nolikt malā viedtālruni vēlējās 49% mūsu līdzīga pētījuma respondentu. Tātad, cilvēki arvien vairāk pieņem, ka viedierīces ir pastāvīgs sadzīves pavadonis.
Treškārt, jaunie digitālie paradumi rada jaunas bažas. Piemēram, 52% mūsu pētījuma dalībnieku norāda, ka tos satrauc iespēja, ka mājas viedierīces iegūst privātu un profesionālu informāciju, bet katrs ceturtais pētījuma respondents uztraucas, ka uzņēmumi nespēs nodrošināt privāto datu drošību. Savukārt, katrs trešais video zvanu lietotājs satraucas, ka tiešsaistes saziņu var uzlauzt hakeri. Kopumā varam secināt, ka būtiski ir augusi cilvēku apzinātība par savu datu nozīmi un to datu apjomu, kas nonāk viedierīču un pakalpojumu sniedzēju rīcībā.
Noslēgumā jāsecina, ka "digitālo mājsaimniecību" iesakņošanās visdrīzāk nozīmēs to, ka paātrināsies visi tie digitālo pārmaiņu procesi, kas jau bija sākušies pirms vīrusa krīzes. Proti, visam, kas notiek fiziskajā sadzīves telpā kļūs arvien grūtāk konkurēt ar digitālo telpu. Tas attiecas gan uz uzņēmējdarbību, gan arī sociālo vidi, izglītību, attiecībām, mentālo veselību. Faktiski jebkuram sabiedrības un ekonomikas dalībniekam ir jāpārvērtē – kas ir mana klātbūtne un uzvedības modelis digitālajā telpā? Vai esmu tam gatavs, kas man ir jāmaina manos paradumos? Šobrīd katram Latvijas uzņēmējam ir vērts vēlreiz novērtēt savu biznesu ar domu – ko šeit vēl var digitalizēt?
Nozares atšķiras pēc tā, cik lielā mērā tās var tikt digitalizētas – piemēram, masu mediji visdrīzāk ir ceļā uz pilnīgu digitalizāciju. Tāpat arī visdažādāko veidu finanšu pakalpojumi, kur tikšanās ar klientiem drīzāk ir kļuvusi par izņēmumu, nevis ierasto praksi. Turpretī daudzās citās nozarēs, kuras balstās uz fizisku klātbūtni un procesiem, piemēram, pārtikas rūpniecībā, ir jānovērtē, kādas ir digitalizācijas iespējas?
Latvijā mēs jau redzam interesantus piemērus, kur lielie pārtikas zīmoli veido savus interneta veikalus, bet transporta uzņēmumi gandrīz visu saskarsmi ar klientiem jau pārcēluši digitālā vidē gan ar specializētām lietotnēm, gan izmantojot trešo pušu maksājumu platformas. Savukārt, tirdzniecības nozare kļūst par hibrīdu, kur veikalus papildina pašapkalpošanās iespējas un digitālās lietotnēs balstīti piegādes risinājumi. Pat parasti tradicionāla komunālo pakalpojumu nozare Latvijā jau izmanto digitālos rīkus klientu apkalpošanā un arī šeit pieaugoša automatizācija ir tikai laika jautājums. Arvien lielāka ikdienas dzīves pārnese uz digitālo telpu ir neizbēgama un pandēmija šo procesu paātrina.
