ASV pēdējā laikā aktīvi runā par nepieciešamību pasaulē ieviest jaunu kārtību, kas noteiktu, ka uzņēmumiem ir kāda noteikta minimālā ienākuma nodokļa likme.
Tiesa gan, savos jaunākajos izteikumos ASV savu nesen nosaukto latiņu šajā ziņā pazeminājusi. Proti, nu ASV runā par to, ka globālajai minimālajai starptautisku uzņēmumu ienākumu likmei vajadzētu būt vismaz 15% apmērā, kur vēl aprīlī ASV prezidenta Džo Baidena administrācija teica, ka šai likmei kā minimums vajadzētu būt 21% apmērā. Valda pieņēmums, ka agrākā ASV nosauktā likme, iespējams, daudziem citiem bijusi par augstu, lai būtu cerības panākt kādu vienošanos šajā ziņā.
Pandēmijas krīze nākusi komplektā ar milzīgiem valdību tēriņiem. Attiecīgi tiek domāts par to, kā nākotnē nodrošināt gan lielākus valdību nodokļu ienākumus, gan saglabāt konkurētspēju (kas acīmredzami ietver liegt kompānijām meklēt izdevīgākus nodokļu režīmus). ASV arī droši vien negrib riskēt, ka, paaugstinot nodokļus, kompānijas sev meklēs citas mājas zemes.
Jāteic, ka ASV stimulēšanas plāni nākuši komplektā ar ievērojamiem nodokļu palielināšanās plāniem. Piemēram, šajā valsī uzņēmumi ienākumu likme varētu pieaugt līdz 28% (no 21%). Tāpat līdz ar šo pandēmiju manāma ļoti aktīva dažādu valdību vēlme tikt klāt starptautisko uzņēmumu ienākumiem, kuri nodokļus dažkārt nomaksā “izdevīgākās” zemās. Piemēram, viena no zemākajām uzņēmumu ienākumu likmēm ir Īrijā, kur tā atrodas pie 12,5% atzīmes. Uz šo likmi faktiski uzbūvēta šīs valsts ekonomiskā stratēģija.
Katrā ziņā vēl viena būtiska diskusiju daļa par ir nodokļu maksāšanu zemēs, kur lielās kompānijas – sevišķi tehnoloģiju uzņēmumi - gūst ieņēmumus, kas vairāk interesē, šķiet, Eiropu.
Ekonomikas sadarbības un attīstības organizācija (OECD) rēķinājusi, ka, nosakot režīmu, kad lielās starptautiskās kompānijas nodokļus maksā zemēs, kurās tās veic biznesu un minimālo globālo uzņēmumu nodokļa likmi, varētu tikt pārdalīt aptuveni 100 miljardi ASV dolāri, kur arī valdību koferi šādā veidā gadā tiktu papildināti par 100 miljardiem ASV dolāriem.
Šīs nedēļas beigās faktiski visos Rietumvalstu vadošajos biznesa medijos tika spriests, ka progress globālajā vienošanās par minēto 15% likmi varētu tikt panākts jau šovasar. Visticamāk, šāda minimālā nodokļu likme un lielākas iespējas valdībām ar nodokļiem aplikt starptautiskos biznesus ies roku rokā (jo ASV grib šādu minimālo likmi, bet daudzi citi – iespēju nosmelt nodokļu naudu no tiem pašiem mūsdienu tehnoloģiju līderiem). Katrā ziņā briest jauns globāls režīms.
Kopumā pēc pandēmijas briest labs fons papildu nodokļiem kā tādiem. Daudz tiek runāts un jau plānots, ka papildu nodokļus solidaritātes vārdā vajadzētu noteikt augsto ienākumu saņēmējiem un tām kompānijām, kurām pandēmijā izdevies plaukt un zelt.
Daudzviet Rietumu pasaulē pēdējos gados panākumus gūst politiskā spektra kreisās puses spēki, kas nozīmē, ka atkal aug vēlme atkal izmēģināt eksperimentus ar sliekšanos uz dziļāka sociālisma pusi. Bieži tiek norādīts, ka pagātnē šīs sistēmas veidotas nepareizi un tās var uzlabot. Tāpat ir daudzmaz skaidrs, ka kādā brīdī būs jālāpa budžeti, kas droši vien prasīs papildu nodokļus, un bagātības un progresīvie nodokļi pagaidām daudzviet uz šāda politiskā fona izskatās pieņemamākie no variantiem jeb pamats pieņēmums, šķiet, nostiprinās, ka šāda tipa nodokļi būtu taisnīgāki nekā citu nodokļu palielināšana. Notiekošais ir globāla parādība. Dažiem, kuri tik lēti globālajā finanšu tirgū aizņemties nevar, nodokļi ir jāpaaugstina jau tagad, un iekasēšana no bagātajiem, ņemot vērā nevienlīdzības tēmu un sociālistu politiskos panākumus, ir populāra izvēle. Tiek arī runāts par vienreizējām bagātības nodevām.
Sagaidāms, ka, krīzei atkāpjoties, kādu pieņemto lēmumu sekas, kas tostarp būs pieprasījušas lielākas un spēcīgākas valdības, būs jūtamas vēl ilgi. Tādējādi diskusijas par to, ko vispār vajadzētu vai nevajadzētu darīt valdībai un cik lielai tai vajadzētu būt, var izrādīties visai asas un iezīmēt šo un, iespējams, pat vēl visu nākamo, desmitgadi. Vienmēr saistībā ar milzīgu valdības lomu var strīdēties arī par to, cik efektīva naudas pārvaldītāja, ņemot vērā potenciālo birokrātiju un atbildības iztrūkumu, galu galā tā vispār tā ir, un kurā brīdī valdība un varbūt kādas pārnacionālas organizācijas jau būs pārāk lielas un varenas.