Pērn sešos mēnešos bija vērojams patēriņa cenu gada kritums, taču tikai divos no tiem tika reģistrēts neliels pakalpojumu cenu samazinājums, norāda Latvijas Bankas ekonomiste Daina Paula.
Līdz 2012. gadam vidējais patēriņa cenu līmenis Latvijā bija sasniedzis 64% no ES15 valstu vidējā, atpaliekot galvenokārt pakalpojumu cenām.
Cenu līmeņa attiecībā pret ienākumiem tendence precēm un pakalpojumiem ir līdzīga, tomēr tam, ka cenu līmenis precēm nelielā atvērtā tautsaimniecībā izlīdzinās ātrāk, bet pakalpojumiem – lēnāk, ir divi galvenie iemesli, un tie ir saistīti, norāda eksperte.
Pirmkārt, pakalpojums bieži ir piesaistīts teritorijai (pēc frizūras vai īres pakalpojuma nebraucam uz ārzemēm), tādējādi ir uzskatāms par netirgojamu. Tāpēc pakalpojumu cenas bieži neizlīdzinās starpvalstu tirdzniecības darījumu rezultātā, kā tas notiek ar preču cenām (preces vai nu nav aizstājamas ar pašmāju ražojumiem un tiek importētas par pasaules cenu, vai arī tās ir iespējams eksportēt, nopelnot pasaules cenu). Otrkārt, pakalpojumu cenas bieži atspoguļo darba ražīguma un ienākumu pieaugumu tirgojamajās (pārsvarā preču) nozarēs. Valstīs ar augstāku ienākumu līmeni ir arī lielāks pakalpojumu īpatsvars patēriņa izdevumos, skaidro eksperte.
Nelielā tautsaimniecībā palielināt kapacitāti ir ļoti grūti, neizmantojot ārējos resursus, nepelnot ar eksportu. Atsevišķās nozarēs to ir vieglāk izdarīt un tās palīdz radīt ienākumus pārējām. Te ir runa par produktivitāti, taču vērtības izteiksmē, un tās samēru starp nozarēm. Piemēram, friziera produktivitāti mērot ar nopelnīto, ir skaidrs, ka, patērējot tieši tikpat daudz darba un matu veidojamo līdzekļu, tiks apkalpots tieši tikpat daudz klientu, bet ieņēmumi būs lielāki, ja klientu vidējie ienākumi būs augstāki. Vienas pašas šīs nozares ietvaros palielināt darba ražīgumu un ienākumu līmeni, apkalpojot vienīgi iekšzemes klientus, būtu ļoti grūti.
Tādējādi, ja valsts ir nabadzīga, tā nevar izvēlēties nopirkt lētāku darbgaldu vai patēriņa preces, ko pati nespēj saražot. Šajā gadījumā, maksājot dārgāk par precēm, sabiedrībai atliek mazāk līdzekļu, ko samaksāt pakalpojumu sniedzējam.
Pakalpojumu sektora produktivitāte vērtības izteiksmē un cena, ko pakalpojumu sniedzējs var piedāvāt un uzturēt, drīzāk iet kopsolī ar vidējo darba ražīgumu un ienākumu līmeni valstī. Pēc Eurostat datiem, vidējais ienākumu līmenis Latvijā 2012. gadā sasniedza 57% no vidējā Eiropas Savienības līmeņa (kas laika gaitā arī ir pieaudzis), preču cenām šajā laikā sasniedzot 82,6%, bet pakalpojumu – tikai 60,9%, skaidro centrālās bankas eksperte.
Turklāt arī pakalpojumi paši var būt saistīti ar tirgojamības faktoru. Ir pakalpojumi, kuru sniegšanai izmantojams liels preču komponents, piemēram, ēdināšanas pakalpojumi, turklāt daļa pakalpojumu saistīti ar iespēju iegūt ienākumus no nerezidentiem (visbiežāk viesnīcas un ēdināšana). Pakalpojumu cenas šādās nozarēs ir augstākas. Taču ir nozares, kas tiek finansētas no budžeta, kas ir tieši atkarīgs no tā, kā attīstās tautsaimniecība, cik tā ir spējīga samaksāt nodokļos. Nereti tajās ir ierobežots piedāvātāju skaits, un tāpēc šo pakalpojumu cenas var būt regulētas. Šādās nozarēs pakalpojumu cenu līmenis ir viszemākais, piemēram, izglītība.
Augot pakalpojumu īpatsvaram patēriņa grozā un pakalpojumu cenām, ir mainījies pakalpojumu cenu devums kopējā inflācijā.
Ienākumu līmenim augot, līdz 2007. gadam pakāpeniski auga arī patēriņa pakalpojumu cenu devums relatīvi pret pakalpojumu īpatsvaru patēriņa grozā. Laikā no 2004. līdz 2007. gadam, kad tautsaimniecība visstraujāk auga, arī pakalpojumu cenu devums kopējā inflācijā auga, atsevišķos mēnešos sasniedzot ap 40%. Pakalpojumu īpatsvars patēriņa grozā auga krietni lēnāk (no vidēji 25% 2001. - 2003. gadā līdz nepilniem 28% 2007. gadā). Ienākumu kāpums un kreditēšanas attīstība ļāva patēriņa pakalpojumu sektoram augt straujāk un pelnīt vairāk.
Līdzšinējā savstarpēji saistītā ienākumu un patēriņa pakalpojumu dinamika norāda, ka arī turpmāk, tautsaimniecībai augot, pakalpojumu cenas augs pakāpeniski. Jāņem vērā, ka pakalpojumu sniegšanā ir izmantojamas preces, un daudzas no tām saistītas ar tādiem Latvijā neiegūstamiem resursiem kā naftas produktiem. No to cenām atkarīgas, piemēram, transporta pakalpojumu cenas. Tādējādi ienākumu līmenis nav vienīgais, kas virza pakalpojumu cenas, bet ir nozīmīgs faktors.