No savām skolas gaitām daudzi atceras, ka skolotāji un vecāki vairāk uzmanības pievērsa mūsu sliktajām atzīmēm nekā labajām.
«Ak, tev glītrakstīšanā ir trijnieks? Nu tad sēdi un raksti atkal un atkal, kamēr tev sanāks labi un pareizi!» Nekas nav mainījies tad, kad esam kļuvuši pieauguši un sākuši strādāt. Uzņēmumā notiek kārtējās darbinieku attīstības pārrunas, kurās tiek norādīts uz darbinieka vājajām jomām, tām, kas būtu jāattīsta. «Tev īsti nepadodas prezentācijas. Varbūt tev vajadzētu apmeklēt kādus kursus.»
Šīs «audzināšanas» rezultātā lielākā daļa cilvēku tic, ka ir jāattīsta un jāpilnveido savas «vājās» puses. Vadītāji fokusējas uz savu darbinieku trūkumiem, stiprās puses uzskatot par pašsaprotamām. Taču realitāte ir tāda, ka, attīstot savas vājās puses, mēs tērējam daudz vairāk laika un enerģijas, šīs mācības un attīstība rada lielas grūtības, bet panāktais rezultāts ir daudz mazāks nekā tad, ja attīstītu savas stiprās puses.
Kāpēc tas tā ir? Kāpēc gan stiprās, gan vājās puses neattīstās vienādi?Viena no atbildēm ir bioloģijā.Kad mēs mācāmies, attīstāmies, ģenerējam jaunas idejas, tā pamatā ir jaunu sinaptisko saišu rašanas smadzenēs.Lai izveidotos jaunas saites starp smadzenēm, ir nepieciešama attīstīta infrastruktūra.Ir jāpieslēdz cilvēka gēni, jāsaražo olbaltumvielas, jāuzbūvē jauni asinsvadi. Daba nelabprāt būvē jaunas infrastruktūras, ja vien var izmantot jau esošās. Tai ir vieglāk veidot jaunas sinapses vietā, kur jau ir gana daudz savienojumu. Tāpēc arī mēs attīstām labāk savās stiprās, nevis vājās puses.
Turklāt vājo pušu attīstīšana un centieni tās izmantot bieži vien demotivē cilvēkus, ja viņi redz, ka tas, ko no viņiem prasa, citiem padodas daudz vieglāk un ātrāk. Savukārt, izmantojot savas stiprās puses, cilvēki sasniedz labākus rezultātus un kļūst ļoti pašmotivēti.
Parasti, ja cilvēki strādā mazkontrolētā vidē, viņi paši cenšas pārveidot savu darbu tā, lai veiktu pienākumus, kuri viņiem padodas, un ignorē vai tikai minimālā apjomā pilda darbus, kas nepadodas. Te vietā ir jautājums par to, kāpēc vadītāji, redzot, ka kaut kādas lietas nepadodas, spiež cilvēkam to mācīties, izmantojot dažādus kontroles mehānismus, ja jau iepriekš ir skaidrs, ka sagaidāmais rezultāts būs vājš un darbinieks būs demotivēts.
Par laimi, stipro pušu izmantošanas ideja pasaulē kļūst arvien populārāka, gan valsts un nevalstiskajā sektorā, gan biznesā. Daudzas no pasaules veiksmīgākajām organizācijām, piemēram, Wells Fargo, Intel, Best Buy, Accenture, ir paziņojušas, ka tiecas kļūt par organizācijām, kas balstās tikai uz darbinieku stipro pušu izmantošanu. Visiem Toyota vadītājiem ir jāapmeklē trīs dienu ilgas mācības, kurās viņi apgūst, kā noteikt un izmantot savu darbnieku stiprās puses.
Tautas gudrība vēsta, ka mēs mācāmies no savām kļūdām. Bet ko tieši mēs tādā veidā varam iemācīties? Stipro pušu izmantošanas koncepcija uzsver, ka vienīgais, ko mēs varam iemācīties no savām kļūdām, ir šo kļūdu raksturīgākās pazīmes. Stipro pušu izmantošanas pamatā ir ideja, ka izcilība nav pretēja parādība neveiksmei un ka, pētot neveiksmes, nav iespējams izprast vai noskaidrot neko daudz par izcilību. Ja mēs gribam noskaidrot, kā kaut kas ir jādara pareizi, mums jāpēta mūsu panākumi.
Pētījumi rāda, ka mēs ļoti maz darbā izmantojam savas stiprās puses. Tikai 17% cilvēku pielieto savas stiprās puses vairāk nekā 75% no sava darba laika. Šeit slēpjas milzīgs motivācijas un efektivitātes potenciāls, jo katrs var atpazīt savas stiprās puses un sākt tās izmantot darbā arvien vairāk. Ieguvēji būs visi.