Santīmu nekrāsi, pie lata netiksi – savulaik vēstīja liels Latvijas Krājbankas plakāts, man liekas, Lāčplēša un Gogoļa ielas stūrī. Tagad vairs nav ne santīmu, ne latu, ne Latvijas Krājbankas. Kamēr taupītājs, komponists Raimonds Pauls, latu vietā ir saņēmis «pigu», tikmēr advokāts Romualds Vonsovičs no Krājbankas maksātnespējas administrācijas procesiem ir izcēlis lielu «piķi». Krājbankas «taupītāji» kasa pakausi, prātojot, kurā «zeķē» no šādām bankām ir prātīgāk slēpt «trešo pensiju līmeni», bet «laupītāji» daudz nedomā. Latvijas Krājbankas bijušais klients Raimonds Pauls ir apzagts, bet Latvijas Krājbankas bijušais prezidents Mārtiņš Bondars dodas politikā.
Kur? Latgalē. Varbūt bijušais Latvijas Krājbankas prezidents Mārtiņš Bondars ne pārāk augstu vērtē Latgales iedzīvotājus? Dažkārt rīdziniekam ir novērots tāds netikums uzskatīt, ka cilvēki simts kilometrus no Rīgas neko nesaprot. Pieļauju, ka Mārtiņš Bondars domā, ka cilvēki Latgalē, iespējams, pat nezina, ka tāda Latvijas Krājbanka vairs neeksistē.
Galu galā tā ir banka, kas Latvijā ir bijusi tikpat ilgi, cik šeit ir bijusi Latvijas valsts! Jau Kārļa Ulmaņa pirmā pagaidu valdība 1919. gadā izdeva rīkojumu par Latvijas Valsts Krājkases dibināšanu. Visiem zināmā Krājkase – kā Laima un kā Metalurgs – darbojās pat padomju okupācijas laikā. Tiešām ir grūti noticēt, ka mūsu Latvijas Krājbankas vairs nav. Bet politiķi, cilvēki, kas ir tieši vainīgi pie viena no Latvijas simboliem iznīcināšanas, ne tikai neuzņemas atbildību, ne tikai nenožēlo notikušo, bet mierīgi dodas politikā, domājot, ka viss jau ir aizmirsts.