Pašlaik pasaulē parādījusies jauna tendence, proti, pasaules valstis sākušas uzpirkt lauksaimniecības zemi Āfrikā un citur pasaulē, kā rezultātā vietējie lauksaimnieki varētu tikt iznīcināti, ja vien nepastāv starptautiski noteikumi, kas viņus spētu pasargāt, raksta The Independent.
Āfrikā šī situācija tiek dēvēta par zemes izķeršanu jeb jauno koloniālismu. Pasaules valstis, ieskaitot Saūda Arābiju, Apvienotos Arābu Emirātus, Dienvidkoreju, Ķīnu Indiju, Lībiju un Ēģipti, kuras ir zemes izķeršanas sacīkšu priekšgalā, lai nodrošinātu sev pietiekamu daudzumu pārtikas, uzpērk lauksaimniecības zemi visā pasaulē, taču visvairāk no tā cieš pēc naudas izslāpusī Āfrika.
Dažu pēdējo mēnešu laikā Saūda Arābijas investori samaksājuši 100 miljonus ASV dolāru par kādu fermu Etiopijā, kur tie cer audzēt kviešus un miežus. Saūda Arābijai pieder vēl zeme gan Etiopijā, gan Sudānā. Rīsu audzēšanai Saūda Arābijas investori iegādājušies zemi arī Taizemē un Indonēzijā.
Ķīnai pieder lielas lauksaimniecības zemes platības Āfrikā – galvenokārt Alžīrijā un Zimbabvē. Tiek lēsts, ka šogad Āfrikā dzīvojošo Ķīnas fermeru skaits pārsniegs miljonu. Kenija un Tanzānija savu zemi iznomā, taču tajā pašā laikā lielās platības savu lauksaimniecības zemi Ēģiptei kukurūzas un kviešu audzēšanai pārdevusi Uganda.
Saūda Arābijas valdība, kā arī citas valstis, cenāsas panākt vienošanos ar Pakistānu par lauksaimniecības zemes iegādi tur. Saūda Arābijai piedāvātais līgums paredz arī 100 tūkst. cilvēku lielu privāto armiju, kas pasargātu pārtiku eksporta laikā. Zemes pircējiem vai nomātājiem tiek solīta arī tiesiskā aizsardzība gadījumā, ja nākotnē Islamabadas valdība ir mazāk pretimnākoša.
Šādu skrējienu pēc lauksaimniecības zemēm izraisījušas pēdējo divu gadu laikā strauji pieaugošās kviešu un rīsu cenas, kas veicināja nemierus vairāk nekā 30 pasaules valstīs, sākot no Indijas līdz pat Haiti. Taču patiesā sacensība aizsākās 2008. gada beigās, kad vairākas lielās pārtikas eksportētājvalstis ieviesa eksporta kontroli.
Visvairāk par pārtiku baidās Saūda Arābija, Kuveita, Bahreina un citas arābu valstis, jo tās šādā situācijā jūtas visvairāk ievainojamas, jo pašu zemē audzēt pārtiku ir pierādījies esam dārgs un neefektīvs pasākums. Līdz šim visagresīvākais pircējs ir Saūda Arābija, kuras valdība aktīvi iedrošina privātos investorus iegādāties lauksaimniecības zemi ārvalstīs, atmetot ar roku iepriekšējiem centiem panākt pietiekamus ražošanas apjomus savā valstī.
Ne visas valstis ir tik atvērtas jauniem zemes īpašniekiem kā Pakistāna. Piemēram, Madagaskarā sabiedrības protestus izsaucis plāns pārdot Dienvidkorejas kompānijai Daewoo 99 gadus ilgas nomas tiesības uz vairāk nekā miljons hektāriem zemes. Sabiedrības dusmas šo ieceri lika atmest, taču tās kalpoja arī par iemeslu nesenajai prezidenta maiņai.
Apvieno Nāciju paspārnē esošās Pārtikas un Zemkopības organizācijas tirdzniecības un tirgus divīzijas direktora vietnieks Deivids Halams (David Halam) ir uzmanīgs, izsakoties par šo problēmu: „Tā varētu būt izdevīga situācija abām darījuma slēdzēju pusēm, taču tikpat labi tas varētu būt sava veida neokoloniālisms ar traģiskām sekām atsevišķām valstīm, kas šajā situācijā ir iesaistītas.”
D. Halams arī atklās konferenci Vašingtonā par šo tēmu, lai kopā ar ekspertiem varētu izanalizēt situāciju un iespējamās sekas.
„Iedomājieties situāciju, kad, piemēram, Etiopijā iebrauc tukšas kravas automašīnas laikā, kad sausums un karš valstī ir radījis pārtikas trūkumu, un izbrauc ārā ar pārtiku, kas paredzētu cilvēku pabarošanai ārvalstīs. Vai jūs spējat iedomāties, kādas politiskās sekas tas radīs,” sacījis D. Halams.