Privātās maksātnespējas atvieglojuma plāna sakarā baņķieri sabiedrībai rāda nesamērīgi apokaliptisku ainu, jo arī parādu mākto palikšana uz nepaceļamo kredītu āķa turpinās vairot smagas ekonomiskās sekas.
Saeimā pēdējam lasījumam ir gatavs likumprojekts par «atslēgas uz galda» principa ieviešanu Latvijā, kad maksātnespējīgais kredītņēmējs un viņa garanti līdz ar kredīta ķīlas pārdošanu tiek atbrīvoti no starpības summas nomaksas. Baņķieru pusē ir nozīmīgs arguments par investīciju drošību un politikas paredzamību, tāpēc šā viedokļa līdzsvarošanai par tiem varat lasīt intervijā 6. lpp.
Arguments par labu nepieciešamajai maksātnespējas kārtības atvieglošanai ir būtiskas iedzīvotāju daļas nepanesamā situācija, liekot kritiski lielam to skaitam doties ekonomiskajā emigrācijā. Vieni tur pelna, lai nomaksātu parādus Latvijā, otri – un tādu kļūs aizvien vairāk – izmanto sevišķi Lielbritānijas likumdošanu, lai bankrotētu salīdzinoši ātri un mazāk sāpīgi, trešie vienkārši pabēg malā turp, kur maksātnespējas administratoru rokas nesniedzas.
Var jau teikt, ka ar viņu šurp sūtīto naudu ir amortizēta krīze, tomēr šie cilvēki ļoti lielā mērā tuvākajā laikā un vidējā termiņā Latvijai ir zuduši. Visai drīz to izjutīsim noplicinātajā darba tirgū. Un ja maksātnespējas lāsts turpinās mūs vajāt, trešdaļas ienākumu ziedošana vairāku gadu garumā kredīta parāda caurajā maisā būs iemesls vēl vairākiem šādu politiku novērtēt ar avio biļeti vienā virzienā.
Kādas vēl māmiņalgas!? Kāda vēl demogrāfijas veicināšana, ja kredītu parādu dēļ (ne tikai, un tomēr) Latvijai zūd iedzīvotāji apmēros, kas salīdzināmi ar kara postījumiem? Tas, ka mēs šobrīd nevaram atļauties ieviest sociālo drošības tīklu maksātnespējīgajiem, ir maldinošs iegansts. Ja jūs, likumdevēji, sociālās drošības tīklu neizstiepsit tagad, pēc neilga laika tam nebūs, ko uztvert. Ja nu vien kādu pārcentušos ķīnieti.
Banku paustais, ka straujas pārmaiņas tām liks pārvērtēt riskus, un daudziem hipotekārie kredīti kļūs nepieejami, arī ir viltus trauksme. Sākot ar to, ka problemātisko hipotekāro kredītu skaits vien liecina, ka ļoti daudzi tos patiesībā jau nav varējuši atļauties. Arī mājokļu īpašumtiesību labums iepretī īres mājokļiem ir vairāk gan izrunāts. Eiropā un pat ASV ar tās slaveno «amerikāņa sapni», kurā sava māju ir neatņemama sastāvdaļa, vērojama pretēja tendence – īrēto mājokļu īpatsvars pieaug.
Ja kādam piemīt sava stūrīša zemes sentiments – jauki! Būs kur čubināties atlikušā mūža garumā. Tomēr ir neprāts uz dārzkopības un amatniecības hobijiem tendētas iedzīvotāju grupas intereses pacelt nacionālās ideoloģijas un valsts ekonomikas politikas līmenī. Fakti liecina, ka mājokļu apdzīvotāju īpašumtiesību īpatsvars pasaules valstīs ne tuvu nesakrīt ar turīgāko sabiedrību ģeogrāfiju.
Tā vietā, lai spiestu uz destruktīvā status quo saglabāšanu, rūpēs par kredītu pieejamību sabiedrībā bankas varētu lobēt hipotekāro maksājumu kredītprocentu atrēķināšanu no ienākumiem, kas apliekami ar nodokļiem. Tā tas dažādās proporcijās notiek Latvijā pazīstamo banku mājas zemēs Zviedrijā, Norvēģijā un citviet.
Skandināvijā ir arī labi zināms variants, kā cilvēkus nedzīt maksātnespējā un nedomāt par radikāliem politiskajiem risinājumiem – hipotekārajos kredītos pāriet tikai uz kredītu maksājumiem, pamatsummas nomaksu atstājot labākiem laikiem. Šādas bezgalībai tuvas kredītbrīvdienas ir pusei no Dānijas 490 miljardu ASV dolāru lielā hipotēku tirgus. Savukārt Zviedrijā bankas saviem klientiem ir devušas tik relaksētus atmaksas grafikus, ka ar pašreizējiem noteikumiem par saviem kredītiem zviedri spētu norēķināties vien 140 gados, aprēķinājis Bloomberg. Lai neatbrīvotu kredītņēmējus no atbildības, līdzīgi savu tautiešu saudzēšanas režīmam, arī Latvijā skandināvi varētu piemērot «tikai procentu» principu.