Šā gada pirmās dienas atnāca ne tikai ar laimes vēlējumiem Jaunajā gadā, bet arī ar ziņu, ka vienotajā veselības nozares elektroniskajā informācijas sistēmā E-veselība tomēr vēl nebūs pieejama informācija par personas apdrošināšanas statusu. Ar līdzīgu ziņu sākās arī pērnais gads, kad obligāta valsts E-veselības sistēmas lietošana gada pirmajās dienās bija radījusi rindas un haosu daudzās medicīnas iestādēs – ārsti nespēja izrakstīt elektroniskās receptes, un ātrākais receptes izrakstīšanas laiks poliklīnikā bija viena stunda.
Lai gan sūdzības par sistēmas darbību ar lielāku vai mazāku entuziasmu izskanēja visa gada garumā, ir jāapzinās, ka arī atgriešanās pie papīra receptēm, darba nespējas lapām un pacientu reģistrācijas kartēm 21. gadsimtā vairs nav pieņemams risinājums.
1,2 eiro par vienu e-recepti
Ielūkojoties e-veselības sistēmas statistikā, varam secināt, ka pilnīgi nelietojama šī sistēma tomēr nav, jo 2019. gada 7. janvāra dati liecina, ka sistēmā izrakstītas 12 034 920 e-receptes, kā arī atvērta 1 116 891 e-darbnespējas lapa. Ja paraugāmies no izmaksu aspekta, proti, ka vairāku gadu laikā e-veselības izstrādē ir ieguldīti aptuveni 14,5 miljoni eiro, tad aptuveni 1,2 eiro par vienu e-recepti šķiet tā kā par daudz (ja izdalām izmaksas ar izrakstīto recepšu skaitu). Projekta īstenotāji ir plaši skaidrojuši finansējuma izlietojumu – infrastruktūra, darbaspēka atalgojums, konsultācijas u.tml. Tomēr rodas sajūta, ka konsultācijas, kurām pēc plašsaziņas līdzekļos pieejamās informācijas tika veltīta liela daļa līdzekļu, nebija ar augstu pievienoto vērtību. Iespējams, ka finansējums bija jāsadala citās proporcijās, novirzot sistēmas veidotājiem (piemēram, programmētājiem) un procesu pārzinātājiem (piemēram, ārstiem), kas rezultētos motivācijā strādāt ar lielāku atdevi un gūt labāku gala rezultātu.
E-veselību nevar būvēt kā māju
Cenšoties rast atbildi uz jautājumu, kāpēc šī sistēma buksē – ir slikta veiktspēja, nav stabila un ir liels laika patēriņš darbību veikšanai, noteikti būtu jārunā par pašu projekta veidošanas sākotnējo principu, kas, salīdzinot ar mūsu kaimiņvalstī Igaunijā īstenoto, bija nepareizs. E-veselības platforma būtībā nav nekāda pārdabiska, nekur pasaulē vēl neredzēta sistēma. Faktiski tā ir viena liela datu bāze, kas sastāv no vairākām relatīvi mazākām datu bāzēm, kas savienotas savā starpā. Jāsaka, ka tā ir sistēmu sistēma (system of systems), kuras veidošanā darbojas noteikti inženierijas izstrādes principi, rīki un metodes, kas ir jāievēro. Tie, kas veidoja šo projektu, manuprāt, vadījās pēc būvniecības likumiem – uzceļam māju no pamatiem līdz pat jumtam, nododam ekspluatācijā un sākam lietot. IT projektos darbojas pavisam cits būvniecības princips – katru lielās sistēmas nelielo daļu nepieciešams testēt, nodot atkārtotai izstrādei problēmu novēršanai, tālāk integrēt sistēmas kontekstā un nodod atkārtotam lietojamības testam, pirms pievienot visai kopīgai sistēmai, t.i. jāievēro spējās metodoloģijas principi (agile methods). Protams, arī pamatus var mēģināt sākt stiprināt, kad māja jau gatava, bet tās ir atkal finansiālas izmaksas, tāpat kā E-veselības sistēma.
Mēs nevaram atgriezties pie papīra receptēm
Ja E-veselību būtu nepieciešams raksturot ar kādu aprakstošu jēdzienu, pirmais, kas asociējas, ir –projekts, kurā ieguldīta liela nauda, bet rezultāta nav. Nenoliedzami, neviens negaidīja, ka tik apjomīgs projekts būs lēts, un arī gausties par izmaksām šobrīd būtu lieki. Nauda ir iztērēta, tā ir pagātne. Ir arī skaidrs, ka mēs nevaram atgriezties pie papīra receptēm, pie milzīgiem plauktiem ar pacientu kartiņām ārstniecības iestāžu reģistratūrā un darbnespējas lapām, kuras katram darbiniekam fiziski jānes uz darba vietu. Pasaule strauji mainās, tehnoloģijas ieņem aizvien būtiskāku lomu cilvēku ikdienā. Ja Latvijā ienāk e-platformas, kas piedāvā attālinātas ārstu konsultācijas un izmeklējumus, tad gaidīt poliklīnikas rindā, lai tikai saņemtu recepti, pierakstītos konsultācijai vai saņemtu nosūtījumu, būtu vairāk nekā muļķīgi.
Pietrūka vienota mērķa un pārmantošanas
E-veselības projekta veidošanā iesaistītās puses runāja katra savā valodā, nespējot izvirzīt vienu konkrētu galveno atbildīgo. Darbojoties vairākiem viena līmeņa virzītājiem arī sasniedzamais kopīgais mērķis izplūst, kļūstot par mērķu mākoni. Rezultātā arī ceļš, pa kuru jāiet, lai sasniegtu šo kopīgo mērķi, katram ir atšķirīgs. Katrs iesaistītais šajā sistēmā redzēja citu mērķi, turklāt, tuvojoties nodošanas termiņiem, bija būtiski publiski paziņot, ka tas ir sasniegts, apzinoties, ka sasniegtais ir tikai daļa no kopīgā – iespējams, tas bija viens no klupšanas akmeņiem. Liela mēroga IT projektos liela nozīme ir gan projekta attīstītājiem, gan arhitektiem, gan menedžeriem, turklāt visiem jābūt savas jomas profesionāļiem. Šajā gadījumā pasūtītājam no valsts sektora puses nebija skaidrs, ko tieši viņš vēlas, kā rezultātā pasūtījuma specifikācija nebija atbilstoša sasniedzamiem mērķiem. Mainoties no valsts sektora puses iesaistītajiem, nostrādāja birokrātijas aparāts, kā rezultātā netika nodrošināta darbu un ideju pārmantošana. Taču tieši zināšanu un prasību pārmantošana ir ļoti būtiska projektiem, kuri tiek veidoti ilgtermiņā.
Plašsaziņas līdzekļos ir izskanējušas bažas arī par sistēmas drošību, jo tajā tomēr tiek uzglabāti mūsu sensitīvie dati. Gribētos gan uzsvērt, ka datu drošības risinājumi Latvijā attīstās, turklāt laiks, kad informācija par mūsu veselību tika glabāta kartotēkās poliklīniku reģistratūrā, arī negarantēja pilnīgu datu drošību. Par laimi Latvijā ir daudz spožu IT prātu un jauniešiem ir interese par šo nozari, kas ļauj cerēt uz labāku situāciju – gan šāda mēroga sistēmu izveidē, gan uzturēšanā. Citējot Ričardu Brensonu: «Nekad neskaties atpakaļ! Pagātni tik un tā nevar mainīt.» Censties mācīties no pagātnes kļūdām gan ir vērts.
