Ukrainas nemieri ir izgājuši ārpus kontroles, tāpēc Eiropas Savienībai būtu jāuzņemas atslēgas loma šī konflikta izlīdzināšanā, piedāvājot Krievijas pusei atbilstošu «tortīti».
Pilsoņu karš Ukrainā vai jauns dzelzs priekškars Austrumeiropā nav neviena interesēs, tāpēc Eiropas Savienībai (ES) vajadzētu atcerēties OECD dibināšanas pamatvērtības un «mainīt situāciju satuvinoties». Vislabāk to izdarīt jau šodienas ES un Krievijas samitā, ņemot vērā, ka pie pašreizējiem notikumiem Ukrainā arī ES nav gluži bez vainas.
Nenoliedzams fakts, ka Ukraina neparakstīja ES asociācijas līgumu Krievijas prezidenta Vladimira Putina iespaidā, kurš uz Ukrainu izdarīja ekonomisku spiedienu lētāku energoresursu un iespējamu lauksaimniecības produktu importa ierobežojumu veidā. Taču tā ir tikai medaļas viena puse. Krievija Ukrainai piedāvāja arī prasīto aizdevumu 15 miljardu ASV dolāru apmērā, ko ES nebija gatava sniegt, lai gan iepriekš savu banku glābšanai ES daudzus miljardus atrada. Protams, var diskutēt, cik Ukrainas glābšana par ES līdzekļiem izrādītos izdevīga Latvijai, vai šis pasākums nesamazinātu mūsu ES fondu naudas portfeli un mums kā eirozonas dalībvalstij neliktu piedalīties arī ar tiešajiem maksājumiem, tomēr no pašreizējās situācijas zaudētāji ir visi. Pat ja Latvijas biznesu Ukrainas problēmas vismaz pašlaik īpaši neskar, situācija varētu mainīties, ja ES pārpludinātu lētais ukraiņu darbaspēks. Ir taču zināms, ka Latvijas tā sauktais ekonomikas atveseļošanās veiksmes stāsts balstās uz izmaksu samazinājumu, kas pēc definīcijas nevar būt mūžīgs. Arī ES viena pati šo jautājumu uz saviem pleciem neiznesīs, tāpēc ar Krieviju būtu jāvienojas. Pašlaik ES diplomātu izķīmiķotā ēsma Krievijai varētu būt kopīgs brīvās tirdzniecības līgums no Lisabonas līdz Vladivostokai, taču, kas no tā sanāks, vēl jānogaida.
Pašlaik ir skaidri redzams tas, ka Ukrainas esošā varas vertikāle prezidenta Viktora Janukoviča un premjera Mikola Azarova veidolā nedarbojas. Kādam būs jāatbild gan par izdemolētajām ēkām, gan citām masu nekārtībām, par kuru krāšņākajiem fotomirkļiem pašlaik sacenšas vai visas pasaules fotoreportieri. Tomēr pat ja Janukovičs būtu spiests savu amatu zaudēt, Ukrainas problēmas ar to ne tuvu nebūtu atrisinātas. Lielākā daļa ukraiņu, šķiet, vēlas doties Rietumeiropas virzienā, kamēr valsts Austrumos un Kijevā dzīvojošie vairāk sliecas uz Krieviju. Savukārt vietējie oligarhi ar savu finansējumu pabalsta gan vienu, gan otru pusi, dodot protestētājiem jaunu sparu. Arī tā sauktā opozīcija Ukrainā nebūt nav viendabīga. Rietumi tiecas dāvāt savas simpātijas izbijušajam bokserim Vitālijam Kļičko, tomēr nevar aizmirst, ka viņš jau divas reizes ir velti centies kļūt par Kijevas mēru, pēdējās parlamenta vēlēšanās viņa vadītā partija savāca tikai 14% balsu, bet esošajos protesta mītiņos viņš ticis pat izsvilpts. Cits opozīcijas pārstāvis Arsenijs Jaceņuks ir pašlaik ieslodzījumā esošās Ukrainas ekspremjeres Jūlijas Timošenko uzticības persona, savukārt partijas Brīvība līderis Oļegs Tjagņiboks pārstāv Ukrainas nacionālistu spārnu.
Jebkurā gadījumā Eiropas un līdz ar to Latvijas intereses šajā jautājumā nevar būt ASV varas politikas nostāja – viss, kas kaitē Krievijai, mums nāk par labu, jo svaru kausi var strauji mainīties, Krievijai apvienojot savus spēkus ar Ķīnu. Patīk tas vai nē, Eiropa ir atkarīga no Krievijas derīgajiem izrakteņiem un milzīgā noieta tirgus Rietumeiropā saražotajām precēm. Turklāt Eiropas nostāšanās pret Krieviju lietu ūdeni uz Putina publiskās retorikas dzirnavām, ka «Eiropa vienmēr cenšas mūs apiet». Īstenībā Eiropas gatavība, sadarboties ar Krieviju, varētu pat stiprināt Putina kritiķu pozīciju, jo vairāk nedarbotos viņa galvenais arguments pret Eiropu, un tādējādi Eiropa varētu patiešām sniegt palīdzīgu roku Krievijas ceļā uz demokrātiju.