Uz vietējiem iedzīvotājiem orientētam viesnīcu, restorānu un sabiedriskās ēdināšanas (HoReCa) segmentam klājas salīdzinoši labi, bet Vecrīgā krogiem un bāriem Covid-19 krīze turpinās, intervijā atzina Latvijas Neatkarīgo aldaru biedrības priekšsēdētājs un alus darītavas "Labietis" vadītājs Reinis Pļaviņš.

Viņš pauda, ka Covid-19 pandēmija pilnībā mainīja HoReCa segmentu un atkopšanās nav notikusi. "Jāsaprot, ka Covid-19 krīze nav beigusies, un tā pilnībā izjauca HoReCa struktūru. Bāru un restorānu nozare pirms un pēc Covid-19 ir divas dažādas nozares," teica Pļaviņš.

"Labietis" vadītājs stāstīja, ka arī viņiem bija krogs Vecrīgā, kuru Covid-19 laikā vēl centās uzturēt ar domu, ka spēs atgūties, bet pagājušajā gada novembrī tomēr bija spiesti krogu slēgt.

"Ja Vecrīgā pirms Covid-19 visas centrālās ielas bija aizņemtas un dzīvība sāka parādīties arī mazajās ielās, tad tagad dzīvība lēnām sāk atgriezties galvenajās ielās. Visās mazajās ielās kafejnīcām un restorāniem telpas stāv tukšas. Vecrīgā viss ir slikti, un tur neviens nav atguvies - tur joprojām ir kovida krīze," norādīja aldaris.

Latvijā alus ražošanas nozare šobrīd ir vēsturiski zemākajā punktā, no alus ražotājvalsts esam kļuvuši par alus importētāju, intervijā aģentūrai LETA atzina Latvijas Neatkarīgo aldaru biedrības priekšsēdētājs un alus darītavas "Labietis" vadītājs Reinis Pļaviņš, piebilstot, ka 60% Latvijā izdzertā alus ir ievests.

Pēc viņa teiktā, kopš 2016.gada Latvijā izdzer vairāk importētā alus nekā vietējā, kas ir pilnīgi pretēji mazo darītāju interesēm un valstij kopumā.

"No kopumā izdzertajiem 150-160 miljoniem litru importējam 100 miljonus litru alus. Tas mums visvairāk kremt, ka pirms 150 gadiem no Latvijas alu eksportēja līdz pat Kamčatkai, visā bijušajā Krievijas impērijas teritorijā. Rīga un Latvija kopumā bija alus ražošanas centrs ar lielākajām, modernākajām un eksportspējīgākajām alus darītavām, bet šodien no tā visa ir palicis tas, ka alu ar latviskiem nosaukumiem importējam no leišiem un igauņiem. "Lielvārde", "Madona", "Lāčplēsis", "Aldaris", daļēji "Bauska" un daļēji "Mežpils" - nekas no tiem netiek ražots Latvijā," stāstīja Pļaviņš.

Alus darītavas pērk visās valstīs, un kapitāla kustība ir normāla lieta, bet Latvijas īpatnība ir tā, ka ražošana visu laiku iet prom no mums, vismaz, ja runājam par aldariem - ir Latvijas zīmoli, ir sortiments, bet alus nav tapis Latvijā. Septembri vietējie aldari gaida ar cerībām, jo lielveikalu plauktos produkciju rotās karodziņi, ļaujot patērētājam identificēt vietējos ražotājus.

To intervijā Dienas Biznesam teic alus darītavas Labietis vadītājs un Latvijas Neatkarīgo aldaru biedrības prezidents Reinis Pļaviņš.

Labietis augusta izskaņā svinēja kompānijas 11. pastāvēšanas gadadienu, un šajā laikā ir bijis daudz notikumu. Pēdējais no tiem skāra arī patērētājus, proti, iepakojuma maiņa, pārejot uz bundžām, lai nelietotu Krievijā ražotas pudeles, uz brīdi pat radīja šī zīmola produkcijas iztrūkumu lielveikalu plauktos.

Fragments no intervijas

Kādēļ tik daudz alus darītavu ir pārdotas ārvalstu kompānijām, un kādēļ ražošana tiek pārcelta uz citām valstīm? Ko īsti pērk - ražotni vai zīmolu?

Noteikti nav iemesla pārmest tiem pārdevējiem. Nepārmetīšu uzņēmējam, kurš jau pensijas gados - pēc 30 darba gadiem pārdod uzņēmumu un vēlas izbaudīt pelnītu atpūtu. Tas, ka viņš nevēlas uzlikt atbildību savai mākslu mīlošajai meitai vai dēlam, ir tikai saprotami. Tas, ka alus darītavas pārdod, ir pilnīgi normāls process. Jautājums - kurš tās pērk un kādēļ? Skaidra lieta, ka pērk tie, kuriem ir nauda, un vietējiem naudas vēl nav tik daudz. Vismaz tajā laikā, kad tika pārdotas lielās alus darītavas, vietējiem nebija tāda kapitāla. Turklāt, pērkot alus darītavu, nepērk pašu ražotni, iekārtas vai ēku. Pērk zīmolu, tirgus daļu, pārdošanas kanālus! Protams, ka ārvalstu korporācijai, kurai vairākās valstīs pieder vairākas alus darītavas, ir iespēja tirgotājiem nodrošināt plašu sortimentu. Kroga īpašnieks no viena ražotāja var saņemt virkni alus un citu dzērienu zīmolu un viegli nodrošināt plašu piedāvājumu plauktos. Tikai vietējie dzērieni šādos krogos iekšā vairs netiek, jo plaukti pilni un līgumi arī saslēgti ar noteikumiem.

Alus darītavas pērk visās valstīs, un kapitāla kustība ir normāla lieta, bet Latvijas īpatnība ir tā, ka ražošana visu laiku iet prom no mums, vismaz, ja runājam par aldariem - ir Latvijas zīmoli, ir sortiments, bet alus nav tapis Latvijā. Septembri vietējie aldari gaida ar cerībām, jo lielveikalu plauktos produkciju rotās karodziņi, ļaujot patērētājam identificēt vietējos ražotājus.

To intervijā Dienas Biznesam teic alus darītavas Labietis vadītājs un Latvijas Neatkarīgo aldaru biedrības prezidents Reinis Pļaviņš.

Vēl uzņēmēju žurnāla Dienas Bizness 3.septembra numurā lasi:

Statistika

Būvniecības nozarē grūtības turpinās

Tēma

Par skaidras naudas darījumiem zinās vairāk

Aktuāli

Valsts neefektīvi tērē naudu

Transports

Elektroauto bums pierimst

Meža nozare

Kokrūpniekiem krasas peļņas svārstības

Ceļojums

Uzkāpt Olimpa kalnā

Portrets

Rita Maizenberga, SIA BOMA Capital līdzīpašniece un valdes locekle

Brīvdienu ceļvedis

Arnis Ozols, Aleph reģionālais vadītājs Latvijā

Uzņēmumu jaunumi

Iesalnīcas “Latmalt” desmitajā darbības gadā uzņēmumam ir izdevies nostiprināt līdera tirgus pozīcijas iesala ražošanas tirgū. Sasniedzot ražošanas maksimālo jaudu, paredzams, ka līdz gada beigām tiks saražoti 7200 tonnu gatavā iesala, kas ir divreiz vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Pirms desmit gadiem atklātā iesalnīca līdz šim ir darbojusies ar pusi plānotās jaudas, bet šogad ir pabeigta projekta otrās kārtas realizācija. Projekta ietvaros uzstādītas divas jaunas iesala diedzētavas, tādējādi ražošanas jauda ir palielināta no 3600 līdz 7200 tonnām gatavā iesala gadā, kā arī izbūvētas papildu uzglabāšanas tvertnes. Ražošanas jaudas palielināšana uzņēmumam šogad ļāvusi sasniegt arī rekordlielu apgrozījumu 2,5 miljonu eiro apmērā.

“Tuvāko gadu laikā plānojam investīcijas līdz 1 miljona eiro apmērā energoefektivitātes uzlabošanā un ražošanas attīstībā. Kaut arī iesala ražošana salīdzinoši ir bioloģiski ļoti tīra – iesalu ražo graudus aplejot ar ūdeni – tomēr izmantotais ūdens nevar tikt uzreiz novadīts vidē, jo grauds dīgstot izmanto ūdenī esošo skābekli. Pirms atgriešanas vidē izmantotais ūdens atkal ir jāpiesātina ar skābekli, tāpēc tika izbūvētas modernas notekūdeņu attīrīšanas iekārtas. Mūsu uzstādītie saules paneļi pilnībā kompensē attīrīšanas iekārtu darbībai nepieciešamo elektroenerģijas patēriņu. Tāpat vēlamies pāriet uz sašķidrināto dabasgāzi, kā arī iegādāties ģeneratoru elektrības zudumu gadījumiem, lai izvairītos no produkcijas zaudējumiem nākotnē klimata “pārsteigumu” dēļ”. Tāpat ceram, ka valsts līmenī tiks risināts jautājums par ātrāku “Sadales tīkla” infrastruktūras pārveidi, ieguldot kabeļus zemē un tādējādi pasargājot Latvijas ražotājus no šādiem izaicinājumiem,” atklāj iesalnīcas vadītāja Ilona Dabiņa-Bicka.