Aizdomās par politiķu ieinteresētību investīciju strīdu izšķiršanā par labu kādai no pusē intervijā laikrakstam Diena dalās kādreizējais Valsts kancelejas direktores Elitas Dreimanes palīgs jurists Ivars Mēkons.
Pēc ilgstošiem skandāliem esat aizgājis no darba valsts pārvaldē. Vai pareizāk jāsaka - jūs piespieda aiziet?
Valsts pārvaldē, un tieši Valsts kancelejā, strādāju 12 gadu. Pārstāvēju valsti starptautiskos investīciju strīdos. Lai gan lēmumu par aiziešanu pieņēmu brīvprātīgi, jāsaka, man bija pamatotas bažas, ka tiek veikti pasākumi, lai no manis tiktu vaļā. Sākotnēji tika meklēti oficiāli iegansti, tādus neatrada, tad sekoja netieši, bet ļoti intensīvi un skaidri mājieni no dažādām pusēm. Nekas pārsteidzošs nebija arī pielaides valsts noslēpumiem atņemšana. Tas gan nekādā veidā netraucēja man savu darbu turpināt, jo pielaide man bija 10 gadu un jāsaka, visā šajā laikā biju izskatījis labi ja kādus desmit attiecīgi klasificētus dokumentus.
Bet pielaidi atņēma pilnīgi nepamatoti un - kā parasti - pat nepaskaidrojot iemeslus. Tipiskā oficiālā argumentācija: zaudējis uzticību, jo esot radušās pamatotas bažas par manu spēju saglabāt valsts noslēpumu. Ko vispār nozīmē «pamatotas bažas» demokrātijā? Mēs visu laiku runājam, ka likumos jāraksta konkrēti, lai novērstu korupcijas riskus, bet te mēs atstājam «bažas», argumentējot, ka tā būs drošāk.
Brīžiem dzird pārmetumus: tu tagad apdraudi valsts intereses. Drīzāk būtu jāsaka - varbūt tās ir viena otra politiķa vai tam tuva uzņēmēja, nevis valsts intereses? Šobrīd Latvijā cilvēku nomelnošana ir kļuvusi teju par standarta lietu - no vairākiem avotiem, izmantojot autoritātes, pat dokumentus uz veidlapām…
Pēdējos divos trijos gados vērojama interesanta tendence - pielaides valsts noslēpumiem pēkšņi tika atņemtas gados jaunākiem cilvēkiem, kuri atļāvās izteikt savu objektīvo viedokli, kas atšķīrās, jāsaka godīgi, varbūt no vēlamā vai valdošā viedokļa. Šeit es negribētu runāt par vienu vai otru politisko spēku, bet interesanti, ka tie bija tiešām gados jauni cilvēki: Baiba Broka, Romāns Naudiņš... Valsts kancelejā tādi bija četri cilvēki, katram bija savs devums valsts un sabiedrības interesēs, bet tas, visticamāk, kādam no ietekmīgajiem atsevišķu politiķu sponsoriem nav paticis. Politikā ienākusi tāda kā ģedovšķina - ja tu neesi pareizajā, kā saka, tusiņā, burziņā, tu vienkārši automātiski tiec diskvalificēts. Bet šī valsts nepieder tikai vienam atsevišķam politiķim vai atsevišķam sponsoram.
Manā gadījumā, visticamāk, tas saistās ar «nepareizu» rīcību airBaltic jautājumā…
Nepietiekami profesionāli pārstāvējāt valsts intereses?
Ja kāds saka, ka esmu ko pārkāpis, gribu konkrēti zināt - ko tieši un kur? Nav nekādu argumentu pretī. Ja mēs runājam par airBaltic akcionāru līgumu, Valsts kanceleja jau 2013. gadā deva savu skaidrojumu, kas vispār bija akcionāru līgums, ko tas paredzēja, arī uzdeva retorisku jautājumu, kāpēc līdz tam noklusēts, ka valstij juridiski nekad nav bijis vairākums airBaltic - tā vienkārši bijusi spēle ar cipariem. Privātais kapitāls airBaltic dominēja kopš SAS laikiem, tas devis lielāko finansiālo ieguldījumu, loģiski, ka arī prasījis savu atdevi. Bet saistībā ar airBaltic ir viena īpaša, ieinteresēto pušu noklusēta nianse: Ģenerālprokuratūras atzinums, kurā pateikts, ka akcionāru līgums neaizskar valsts intereses. Tātad tas arī izslēdz iespēju, ka es personiski vai Valsts kanceleja, vērtējot akcionāru līgumu, varētu valstij ko sliktu nodarīt.
Vēl daži aspekti. Toreizējais ekonomikas ministrs Kampars skaļi pauda, kā viņš teica, savas bažas, ka airBaltic tūlīt būs bankrots. Ja tas būtu viņa privātais uzņēmums, viņš arī skaļi tā teiktu? Tā vietā taču risinātu problēmas, ja tur tādas ir! Man tiešām atsevišķas frāzes lika domāt, ka tur ir politiska interese.
Un vēl - 2011. gada beigās airBaltic gribēja pirkt Balkānu aviokompāniju air Serbia, ziņas par to tagad ir publiski pieejamas. Jautājums: kāpēc mums par to neviens neteica? Ja tev ir finansiālas problēmas, tu pirksi aviokompāniju? AirBaltic atteicās no šī pirkuma, vēlāk to nopirka viena no lielākajām arābu aviokompānijām.
Tas liek domāt, ka airBaltic, visdrīzāk, bija saistīts ar lielām varas partiju interesēm, kas publiski tika noslēptas aiz baumām. Protams, tautai patīk baumas, tā vienmēr visos laikos bijis, tāpēc neko daudz arī nevajag pamatot - palaid baumu, un gan jau tā pati tālāk izplatīsies.
Jāņem arī vērā, ka nedz airBaltic, nedz kāda cita pēdējos divos trijos gados risināta investīciju strīda lieta summās pat ne tuvu nelīdzinās tām summām, ko mēs ar mierizlīgumiem vai kādā citā veidā valstij esam ietaupījuši, panākot, ka investori savas prasības atsauc.
Piemēram?
Piemēram, Baltic Pulp. Somi pārmeta, ka viņiem sākumā atļauts būvēt celulozes fabriku, tad pēkšņi konstatēti kaut kādi vides pārkāpumi un būvniecība liegta. Loģiski, ka viņi teica: jūs mums apsolījāt un nu faktiski atņēmāt biznesu - maksājiet tagad kompensāciju! Valsts kancelejai izdevās panākt, ka šo strīdu atrisina mierīgā ceļā.
Par kādu summu runa?
Apmēram 500 miljoniem eiro. Valsts to nesamaksāja. Otrs piemērs: 2010. gadā Šveicē reģistrētai kompānijai Vitol bija domstarpības Latvijas kuģniecības jautājumā. Vitol pieteiktā pretenzija Latvijai bija par summu 250-300 miljonu eiro robežās. Arī šajā gadījumā izdevās savest kopā iesaistītās puses un problēmu sarunu ceļā atrisināt.
Visu interviju Mēkons: politikā ienākusi tāda kā ģedovšķina lasiet pirmdienas, 13. jūlija, laikrakstā Diena (4.-5. lpp.)!