Porcelāns ir īpaši kaprīzs materiāls, taču tādēļ no tā veidotās lietas ir atšķirīgas un piesaista uzmanību .
«Mana mīlestība ir porcelāns,» saka keramiķe Aira Lesiņa. No šī materiāla viņa izgatavo krūzes, sienas dekorus, rotas. Viens no viņas spilgtākajiem darbiem ir sienas dekori – lāči, kaķi, eži, bruņurupuči, kam uz vēdera ir kāds īpašs mākslinieces rakstīts vēstījums. Teksti uz viņas darbiem rakstīti nedaudz bērnišķīgā manierē. Reizēm pat cilvēki sakot: izskatās, kā rakstīts ar kreiso roku – kurš tad to nevar! Taču ir tādi, kurus tieši tas uzrunā.
Populārākās ir Airas gatavotās porcelāna krūzes. «Mums katram ir daudz krūžu, bet ir viena vismīļākā. Man liekas, ka no rīta vajag pozitīvisma devu. Es pati esmu gatava celties agrāk, svarīgi, lai man būtu rīta kafijas rituāls, tāpēc krūzei jābūt īpašai,» uzskata Aira. Iespējams, tāpēc, ka viņa savas krūzes veido ar šādu attieksmi, arī cilvēki to jūt un tās pērk.
Ilgs process
Stāstot, kā top viņas darbi, Aira parāda porcelānu, kas lielos klučos stāv viņas darbnīcā. No sākuma tiek izveidota šķidra masa, ko liet formās. Tās viņa pati izgatavojusi no ģipša. Tas uzsūc lieko mitrumu, un porcelāna priekšmets «saformējas» – ja no trauka to izņem pārāk ātri, tas vēl nav gatavs, ja pārāk vēlu, tas pārkalst. Kad priekšmetu izņem no formas, tas ir visai nesimpātisks un necils, attāli līdzinās gatavajiem produktiem. Aira to apstrādā – kasa, nopulē un liek ceplī uz pirmo jeb t.s. biskvīta apdedzināšanu. Tā notiek 980 grādu temperatūrā. Pēc tam viņa veic glazēšanu, kam seko otrreizējā apdedzināšana. «Ja viss iet raiti, no sākuma līdz beigām paiet divas nedēļas. Porcelāns ir cimperlīgs. Ja es to ātrāk izņemšu no formas, tas man par to «atriebsies» krāsnī – porcelānam nepatīk sasteigtība,» viņa teic.
Lielākā porcelāna atšķirība no citiem materiāliem ir tā, ka tas ir balts, izturīgs. «Man patīk arī māls, bet porcelāns manā sirdī ir ieņēmis vislielāko vietu,» saka Aira. Ar to var realizēt daudzas lietas, ko nevar, piemēram, ar mālu. Viņai patīk melnbaltie grafiskie zīmējumi, smalkas nianses un vieglums, ko iespējams ietvert porcelānā, bet mālā ne.
Saglabāt degsmi
Aira ar keramiku saistīta gandrīz visu savu dzīvi – ar mālu viņa iepazinās bērnu mākslas skolā, turpināja mācīties Rīgas dizaina un mākslas vidusskolā, un pēc tam loģisks solis bija studijas Latvijas Mākslas akadēmijā. «Vecāki vēlējās, lai mācos ādas apstrādes nodaļā, bet es nez kāpēc izvēlējos keramiku,» saka Aira. Jau paralēli studijām viņa sāka strādāt bērnu mākslas skolā. Pēc otrā bērna piedzimšanas sapratusi, ka, deviņos no rīta aizbraucot uz mākslas skolu un deviņos vakarā atgriežoties mājās, mākslai vairs nav vietas viņas dzīvē. «Man bija divas izvēles – atgriezties darbā skolā vai darīt ko citu. Uz vienu dienu atgriezos darbā, bet nebiju mierā ar esošo situāciju. Sapratu, ka jādara tas, kas patīk. Tas nebija viegls lēmums, bet es zināju, uz ko eju,» viņa dalās pieredzē. Īpaši svarīgs bija vīra Daiņa Lesiņa atbalsts; viņš ir Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuāli plastiskās mākslas nodaļas Keramikas apakšnodaļas katedras vadītājs. «Droši vien nebūtu spēruši šo izšķirošo soli pamest darbu skolā, ja nezinātu, ka man ir plecs, uz kura atbalstīties, paļauties. Tāpēc man šķiet, ka nav nekā neiespējama,» saka Aira. Galvenais iemesls pamest darbu skolā bija tas, ka Airā bija zudusi degsme un nebija atbildes, kāpēc viņa katru dienu iet uz skolu, savukārt savus bērnus tikpat kā neredz.
Ceļā uz sapni
Aira strādā viena, tāpēc darba ir daudz un bieži vien nogurums esot ļoti liels. «Taču tas ir ļoti patīkams. Eju gulēt ar labu sajūtu. Bērni redz mani darbībā un to, ka mamma ir gandarīta. Ja vajag, es varu aizvest viņus pie ārsta un būt klāt pasākumos, kur viņi uzstājas. Skaistākais ir tas, ka mēs varam būt kopā,» viņa saka.
Tā kā Aira strādā viena, izgatavot produkciju lielā apjomā nav iespējams nevar. «Pagaidām arī negribas ļoti lielus apjomus. Es varu tik, cik varu, un man liekas, ka tas jau ir daudz,» viņa saka. Aira ir pašnodarbinātā un neredz iemeslu dibināt uzņēmumu. Zinātāji teic, ka dokumentācija uzņēmumiem neesot sarežģīta, bet viņa uzskata, ka māksliniekiem tā ir kā Morzes ābece.
«Esmu ceļā uz lielo sapni – izveidot atvērtā tipa darbnīcu,» teic Aira. Ja izveidotu publisko darbnīcu, būtu nepieciešams vēl kāds cilvēks, kas palīdzētu darbā. Aira paredz, ka līdz šī sapņa piepildījumam vēl kāds laiks jāgaida, jo tas saistās arī ar papildu finanšu ieguldījumiem. Līdz šim viss ir noticis pamazām un ilgstošā laika posmā, šī brīža aprīkojums iegādāts vairāku gadu laikā.
Aira «briest» arī savai personālizstādei, jo ir sakrājies, ko «sacīt». Tas, visticamāk būs stāsts par cilvēkiem. «Visiem patīk staigāt gar jūru un lasīt akmentiņus. Interesanti, ne visus akmeņus mēs paceļam, ne visi uzrunā. Gar jūru iet daudz cilvēku, un katrs izvēlas kādu citu akmeni. Tāpat ir ar cilvēku dzīvēm – ik dienas paiet garām daudzi cilvēki, bet tikai ar dažiem rodas īpaša saikne. Mēs viņus neieliekam kabatā kā jūrmalā salasītus akmeņus, bet glabājam savā sirdī. Par to arī būs izstāde,» viņa stāsta.
Darbi runā paši
Latvijā ir samērā daudz keramiķu, bet lielākā daļa darbojas ar mālu, maz ir tādu, kas strādā ar porcelānu. «Tas nav viegls process. Rezultāts ir baudāms, bet, lai līdz tam nokļūtu, jāiegulda milzīgs darbs, tam nepieciešama liela pacietība. Te satiekas divas pasaules – materiāla apstrāde prasa spēku, jābūt ar diezgan lielu fizisko rūdījumu, bet rezultāts ir sievišķīgi viegls,» teic Aira.
Katru gadu Latvijas Mākslas akadēmiju beidz keramiķi, bet daudzi, vismaz sākotnēji, iecerējuši koncentrēties uz «lielo» mākslu. Aira gan uzskata, ka radīt krūzīti, kuru kāds nopērk un tiešām lieto, arī ir ļoti noderīgi, ko vajag spēt, lai vēlāk nodarbotos ar mākslu.
Runājot par eksportu, Airai ir dalītas jūtas – viņai patīk, ka darbi nonāk pasaulē, bet vienlaikus ir vēlme saglabāt personisko attieksmi, komunikāciju. «Laikam nevaru sevi ielikt šablonos. Manī nav tāda biznesa tvēriena, es uz to raugos citādi. Jā, tā ir mana ikdiena, ar to pelnu naudu, bet man liekas, ka ikviens, kurš atrod savu īsto nodarbošanos, tajā iegulda savu labo enerģiju, ko pircējs sajūt,» viņa spriež. Aira uzskata, ka vispirms jārada darbs, kas runā pats par sevi un spēj sevi pārdot bez īpašas reklamēšanas vai pierunāšanas. «Lai mani darbi runā par mani,» viņa teic.
Paraksta pati
Ar pieprasījumu Aira ir apmierināta. «Es domāju, ka varu būt tikai laimīga, ka mani darbi cilvēkus uzrunā un katra lieta atrod savas mājas,» viņa teic. Keramiķes darbi nopērkami brīvdabas atpūtas parkā Egle, bet viņa pati ar tirgošanu nodarbojas reti. «Reizi gadā tirgojoties Brīvdabas muzejā, man patīk tā sajūta, ka redzu savus pircējus vaigā, jo parasti viņus nesatieku. Sarunas ar viņiem silda sirdi. Ir reizes, kad iezogas šaubas par savu darbu, bet, atceroties šos brīžus, atkal ir jauna degsme strādāt,» saka Aira.
Māksliniece savus darbus paraksta, un tās lietas, kas radītas kopā ar vīru, paraksta viņi abi. Aira uzskata, ka tad, ja viņai palīdzēs kāds cits, nebūs godīgi likt savu parakstu. «Ja es to daru, droši lieku savu parakstu, bet parakstīt lietu, kuru neesmu radījusi, nav patīkami, tas arī nebūtu godīgi,» viņa domā.
#1/13
Aira Lesiņa
#2/13
#3/13
#4/13
#5/13
#6/13
#7/13
#8/13
#9/13
#10/13
#11/13
#12/13
