Valmieras novada Vaidavā atklāts jaunais Latvijas uzņēmuma SIA "Vaidava ceramics" dizaina māla trauku koncepta veikals, kura izveidē investēti 100 000 eiro pašu līdzekļu.

Līdz ar to 37 gadus ģimenes pārvaldībā esošā uzņēmuma komanda ir gatava pilnvērtīgi uzņemt savus klientus un ārzemju viesus klātienē.

Ražotnes vadību ilgus gadus uzņemoties Jānim Balodim un ģimenei vasaras vadot Vaidavā ap keramikas ražotni, Jāņa trim dēliem bija iespēja pieredzēt kā māls meistaru rokās pārtop par skaistiem priekšmetiem. Ražotnē augstu tiek vērtētas tradicionālās podniecības tehnikas un vienlaikus notiek eksperimenti ar māla daudzpusību un īpašībām, lai no tradicionāla trauku ražotāja kļūtu par eksporta tirgū konkurētspējīgu dizaina trauku zīmolu.

Prasmīgi apvienojot Latvijas keramikas tradīcijas ar askētisku dizainu, 2015.gadā uzņēmuma vadībā un jaunas stratēģijas izstrādē iesaistoties dēlam Mikam Balodim, veikta zīmola identitātes maiņa un veiksmīgi uzsākts eksports ar starptautisku e-veikalu tīklu starpniecību un tirdzniecības partneriem Vācijā, Austrijā, Šveicē, Somijā, Zviedrijā, Dānijā, Francijā, Apvienotajā Karalistē, Amerikas Savienotajās valstīs, Japānā, Austrālijā, un izteikti pēdējā gada laikā - Apvienotajos Arābu emirātos.

Latvijas Mākslas akadēmijas absolvente Marta Prēdele kā savu materiālu jūt porcelānu, no tā rada funkcionālus dizaina traukus, kas attēlo ainavu.

M. Prēdeles bakalaura darba pamatdoma ir vērst uzmanību uz ainavas estētiskajām vērtībām. "Es atradu veidu, kā varu savu iedvesmu – ainavu – izpaust telpiskā funkcionālā objektā caur radošu un arī glezniecisku procesu – radot porcelāna glāzes. Katras glāzes ainavas attēls ir unikāls un, grozot glāzi uz riņķi, var redzēt pilnu ainavas loku. Īpašais dizaina moments šajā darbā ir tas, ka, saliekot visas 12 glāzes joslā, tās veido vienu kopīgu ainavas attēlu, jo glāzes savā starpā ir saistītas ar ainavas attēlu, kas attīstās no vienas glāzes otrā. Glāzes var sadalīt arī mazākās grupās un radīt mazākas gleznas. Rezultātā šis darbs ir gan kā konceptuāla kolekcija un eksponējams izstāžu darbs, gan ikdienā kalpojoša māksla, no kuras baudīt dzērienus un padarīt savu vidi estētiskāku," viņa teic.

Pēc 10 gadu prombūtnes un mācībām Kopenhāgenas Viesnīcu un restorānu skolā, kā arī darba pasaules labākajos "Michelin" restorānos, šefpavārs Uvis Janičenko ir atgriezies Rīgā, lai sāktu savus kulinārijas projektus Latvijas galvaspilsētā un atvēris savu pirmo restorānu "Rūme".

Restorāns atrodas atjaunotajā vecā brūža pagalmā Dzirnavu ielā. "Rūmes" virtuve balstās austrumu un rietumu ēdienu kultūrā, apvienojot to ar Latvijas ražotāju piedāvājumu. Kopš vasaras vidus šajā pašā pagalmā maizi un kafiju piedāvā arī U.Janičenko maiznīca un brokastu vieta "Mīkla".

"Kad devos studēt, biju sev izvirzījis mērķi - 10 gadus mācīties, gūt pieredzi un ceļot. Gan studiju laikā, gan pēc tām, izvēloties prakses, stažēšanās un darba vietas, es meklēju tās labākajos restorānos, kādi ir atrodami konkrētajā valstī," stāsta U.Janičenko.

"Kopenhāgenā nodzīvoju četrus gadus, mācoties un iegūstot pavāra diplomu. Tur arī iepazinos ar japāņu pavāru Shinichiro Takagi un sapratu, ka vēlos apgūt Japānas virtuvi. Pirmā mana prakses vieta bija Shinichiro Takagi restorānā "Zeniya", kas atrodas Kanazavas pilsētā. Restorānam ir divas "Michelin" zvaigznes. Japānas kultūra un darba tikums sākotnēji, protams, ir liels izaicinājums un pat šoks. Taču ar laiku es tajā sāku justies labi un kopumā pavadīju Japānā divus gadus, strādājot divos izcilos restorānos kopā ar labākajiem pavārmākslas meistariem," par savām gaitām stāsta šefpavārs.

Laikraksta Dienas Bizness abonenti ceturtdien, 22. martā, kopā ar laikrakstu saņem žurnāla «Biznesa Plāns» Zemgales numuru.

Jaunās paaudzes betona izstrādājumi, automašīnu riepu otrā dzīve, puķkopība ārpus standartiem, kā arī kvalitātes virsotnes LED gaismekļu ražošanā, stikla konstrukcijās, akustiskajos paneļos, auto kardānos un koka māju būvniecībā.

Biznesa Plāns pēc ekspedīcijas Zemgalē aicina kopā ar žurnāla veidotājiem izjust reģiona inovatīvāko uzņēmumu vibrācijas, kas iekustina būtiskas pārmaiņas ne tikai domāšanā, bet jau materializējušās tirgū pieprasītos produktos. Zemgales inovatīvāko produktu tapšanas procesu krāšņās fotokolāžās iemūžinājis Biznesa Plāna fotogrāfs Matīss Markovskis.

Centāmies lūkoties nevis plašāk, mēģinot aptvert Zemgales lielsaimniecību tūkstošhektāru plaknes, bet, tieši pretēji, sašaurinājām gaismas staru kūli līdz bioloģiskās saimniecības Vizbuļi ar rokām aprūpēto burkānu vagu skaustiem.

Studijas biznesā aizved pie māla trauku radīšanas, ceturtdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Limbažu novada Vidrižu pagastā, tradicionālā malkas ceplī jau vairākus gadus top Ozolins pottery māla trauki. Podnīcas īpašnieks Krists Ozoliņš plāno saglabāt individuālu pieeju trauku izgatavošanai, tajā pašā laikā iecerējis izmēģināt industriālu produktu ražošanu.

K. Ozoliņš sākotnēji studējis nepavisam ar amatniecību nesaistītu jomu un absolvējis Vidzemes augstskolas Biznesa vadības programmu, taču dzīves līkloči aizveduši pavisam citā virzienā, tiesa gan, savā ziņā apgūtās zināšanas noder arī pašreizējā darbā.

Ar māla materiāliem un to veidošanu pirmoreiz viņš saskāries 2011.gadā, un sākotnēji šī nodarbošanās vilinājusi vienkārši intereses un ziņkāres pēc, taču ar laiku trauku izgatavošana kļuvusi par nozīmīgu dzīves daļu. «Ar mālu iepazinos pie podnieces Līgas Merginas, savukārt padziļināti to esmu apguvis pie meistara Evalda Vasilevska. Apgūstot amatu aktīvāk, guvu arvien lielāku pārliecību par šī amata nozīmīgumu. Pamanīju, ka arī cilvēki manu darbību šajā jomā novērtē, un tādējādi tas dabīgi ir izaudzis par manu pamatnodarbošanos,» viņš atminas. Rezultātā kopš 2015. gada tā ir K. Ozoliņa pilna laika nodarbošanās.

Šajā piektdienā portāls db.lv ciemojas Ozolins pottery podnīcā, kur top māla trauki.

Ar māla materiāliem un to veidošanu pirmoreiz Ozolins pottery īpašnieks Krists Ozoliņš saskāries 2011.gadā, un sākotnēji šī nodarbošanās vilinājusi vienkārši intereses un ziņkāres pēc, taču ar laiku trauku izgatavošana kļuvusi par nozīmīgu dzīves daļu.

«Darbus veidoju lipināšanas tehnikā - no plānām māla sloksnītēm. Katra darba veidošana ir roku darbs - netiek izmantoti nekādi mehāniski līdzekļi. Pēc salipināšanas seko darba pulēšana ar akmeni un vilnu , pēc tam - dekorēšana iegravējot un ieskrāpējot. Visbeidzot darbs tiek parakstīts un tajā tiek iegravēts tā 'personas kods', unikāls numurs, kura atšifrējumā tā lietotājs var atrast pamatinformāciju par darba tapšanu - cepļa laiku un vietu un izmantoto mālu. Līdz apdedzināšanai darbam ir pilnībā jāizžūst,» viņš stāsta.

Gluži kā sajuzdams četrdesmitgadnieku krīzes tuvošanos, uzņēmums Vaidava Ceramics cenšas mainīt savu identitāti. Nobraucis no vecajām sliedēm un sācis ripot pa jaunu – dizaina trauku – ceļu, kas pirmo reizi ražotnes vēsturē ved ārpus Latvijas.

Vaidava Kocēnu novadā ir savāds ciemats – daudzdzīvokļu nami un sabiedriskās celtnes kā bērna sarindotas padomju laika konstruktora detaļas it kā pieskrūvētas zemei mūžvecu koku aleju malās. Izbraucot cauri ozolu ceļam un nogriežoties muižas laiku dārznieku stādītolapegļu rindstarpā, var nokļūt uzņēmuma Vaidava Ceramics ražotnē – pieticīgā celtnē, kur jau gandrīz četrdesmit gadu griežas keramikas virpas un silst elektriskie trauku cepļi.

Baltijā nav analogu

Pērn uzņēmums iegādājies divas jaunas, Vācijā ražotas krāsnis, un tā ir lielākā investīcija ražotnes modernizācijā gandrīz divdesmit gadu laikā. Saglabāta arī viena no divām vecajām krāsnīm, līdz ar to tagad trauki cepas trīs krāsnīs, kas, kā atzīmē uzņēmuma vadītājs Miks Balodis, ir svarīgākais instruments keramikas ražošanā. Miks uzņem kabinetā, kur atrodas zaļš, ērts dīvāniņš un Māra Subača zīmējumi pie sienas. Aiz durvīm, Vaidavas podnieku veidots un garajā pārtapšanas procesā tūkstoškārt apglāstīts, smaržo māls. «Plānojot jauno krāšņu iegādi, šķita, ka nākotnē varētu pietrūkt jaudas, un nepagāja ilgs laiks, kad jau varam būt pateicīgi par savu lēmumu darbināt trīs krāsnis. Tagad ražotnē strādā vienas no modernākajām iekārtām šajā industrijā, jo Baltijā analogu šādām krāsnīm tik lielā izmērā nav,» stāsta Miks.

«Es vienmēr esmu darījusi to, kas man patīk, un tam arī ļaujos,» saka keramiķe Antra Mazika, kura šajā profesijā atgriezusies pēc vairāk nekā 20 gadu pārtraukuma. A. Mazikas vārds saistās ar viņas izveidoto mākslas telpu Tējas istaba un tajā mītošo kafejnīcu Kursas Putni. Abas pērn savu darbību beidza, raksta reģionālais laikraksts Kursas Laiks.

A. Mazika tagad atgriezusies savā pamatprofesijā un veido keramikas traukus, kā arī atradusi jaunu nišu, kur pilnvērtīgi izpausties kā māksliniecei, darinot gaismas ziedus.

«Kad atgriezos keramikā, bija diezgan grūti, jo pēc tik ilga laika vairs nezini, kas sanāks,» rokās turot vienu no krūžu sagatavēm, nosaka A. Mazika. «Keramikā atgriezos pagājušā gada maijā un visu pērno vasaru nodzīvojos pa tirgiem. Cilvēki tagad meklē māla traukus, īpaši pieprasa interesantos veidojumus – tad pircēju acīs cenai nav nozīmes.»

A. Mazika no māla taisa visu ko, īpaši viņai patīkot liela izmēra trauki, piemēram, bļodas. Mālu viņa iepērk Lietuvā, kur tas esot lētāks, arī speciālo keramikas glazūru iegādājas vietās, kur tā ir lētāka un kvalitatīvāka.

Kā liecina Starptautiskā tirdzniecības centra International Trade Center (ITC) apkopotā statistika (ITC atbalsta ANO Tirdzniecības un attīstības aģentūra (UN Conference on Trade and Development), Eiropas Savienība un Pasaules Tirdzniecības organizācija), tad 2023. gadā pēc ienākumiem no vermuta eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija bija pirmajā vietā pasaulē!

Savukārt pēc ienākumiem no dzirkstošo vīnu (šampanieša) eksporta uz vienu iedzīvotāju Latvija bija trešajā vietā pasaulē, atpaliekot tikai no Singapūras un Francijas (īstais šampanietis jeb champagne), bet apsteidzot Itāliju (ar viņu proseko).

Dažādas vīnkopības zemes sacenšas pasaciņu izgudrošanā par to, ka tieši viņu zemē un ļoti, ļoti tālā senatnē tika izgudrota vīnogu kultivēšana un vīna raudzēšanas tehnoloģija. Ja ticam daža laba Latvijā iecienīta vīna reklamētāja stāstiem, tad vīns ir izgudrots, vēl pirms tika atklāta tehnoloģija, kā ražot apdedzinātus māla traukus. Tuvajos Austrumos senākie māla keramikas trauki tiek datēti nedaudz pirms 6000. gada pirms mūsu ēras. Savukārt podnieka ripas tehnoloģijas atklāšana ir notikusi nedaudz pirms 3000. gada pirms mūsu ēras. Līdz ar to nav jāņem nopietni dažādu vīnkopības reģionu reklamētāju kreatīvistu fantāzijas lidojumi.