Vairāki Latvijas attīstības plānošanas dokumenti izceļ mājokļu pieejamību kā vienu no stratēģiskajām prioritātēm. Apzinoties bēdīgo situāciju ar dzīvojamā fonda fizisko un morālo novecošanos, nepieciešamība uzlabot cilvēku dzīves apstākļus ir minēta gan Latvijas Nacionālajā attīstības plānā, gan Valsts Kontroles un OECD ziņojumos.
Rakstītajam valdības dokumentos grūti nepiekrist – vairāk nekā 70% rīdzinieku mājokļu ir uzbūvēti padomju laikos, tie nav pietiekami labiekārtoti, energoefektīvi un bieži vien nolietojušies tiktāl, ka uzturēties tajos gluži vienkārši nav droši. Stratēģiski gan valstij, gan pašvaldībām ir jādomā, kā mājokļus atjaunot un uzlabot. Gatavību risināt šo jautājumu pirms vēlēšanām pauda arī jaunā Rīgas vadība – laiks rādīs, vai pirmsvēlēšanu solījumi tiks īstenoti vai nē. Diemžēl līdz šim spertie soļi neliecina par valdošo spēku interesi ķerties klāt problēmu risināšanai.
Tieši otrādi – šovasar Valsts zemes dienests sabiedriskajai apspriešanai nodeva izmaiņas kadastrālās vērtības aprēķināšanas kārtībā. Tas ir solis pretējā virzienā no postulētas mājokļu pieejamības veicināšanas, jo gadījumā, ja līdz ar kadastrālo vērtību netiks pārskatīta nekustamā īpašuma nodokļa likme, iedzīvotājiem par savu mājokli būs jāmaksā krietni vairāk. Savukārt tie iedzīvotāji, kuri par sava mājokļa iegādi vēl tikai sapņo, būs spiesti pārskatīt savus plānus, rēķinoties gan ar paša nekustamā īpašuma sadārdzinājumu līdz pat 5%, gan nodokļu sloga pieaugumu.
Ļoti šaubos, ka tieši tādu rezultātu valdība vēlējās panākt, pasludinot mājokļa pieejamību par savu stratēģisko prioritāti. Pievēršot lēmumpieņēmēju uzmanību, Latvijas nekustamā īpašuma attīstītāji un īpašnieki vienojušies Balto karogu akcijā – iestājoties pret nepārdomātiem lēmumiem un protestējot pret plānotajām kadastra vērtību izmaiņām. Iegūstot arvien plašāku atbalstu, šobrīd Rīgā ir izkārti jau vairāk nekā 100 balti karogi.
Daudzus gadus Latvijā nav bijusi konsekventa un ilgtspējīga mājokļu politika. Tas pakāpeniski iedzen mūs arvien dziļākā bedrē – vecais dzīvojamais fonds netiek renovēts un pamazām pārvēršas graustos, bet mājokļi jaunajos projektos lielai iedzīvotāju daļa ir finansiāli nepieejami. Beidzot ir jāmeklē iespējas, lai tiktu no šīs bedres ārā, nevis rakt to arvien dziļāku, neapdomāti palielinot nodokļu slogu, kas tāpat ir ļoti augsts ne tikai uz kaimiņvalstu, bet arī uz kopējā ES fona. Man nav šaubu, ka kadastrālai vērtībai ir jāpieaug, bet tas jādara nesasteigti un kontekstā ar visu nekustamā īpašuma nodokļu likmi.
Lai stimulētu nozares sakārtošanu, būtu jāsper konkrēti soļi un jāveido tāda nodokļu bāze, kas veicinātu gan jaunu mājokļu būvniecību, gan sniegtu atbalstu to iegādei, kā arī stimulētu esošo ēku renovēšanu. Piemēram, ja iedzīvotāji saņemtu nodokļu atvieglojumus par investīcijām veco māju renovācijā un to energoefektivitātes uzlabošanā, tas ļautu ātrāk atbrīvot pilsētu no degradētām ēkām un radītu patīkamāku vidi dzīvošanai – tādu, lai rastos vēlme tajā atgriezties un turpināt attīstīt.
Runājot par mājokļu pieejamības veicināšanu, mēs redzam, ka pakāpeniski tiek virzīts uz priekšu “Dzīvojamo telpu īres likumprojekts”. Tā mērķis ir visnotaļ atbalstāms – padarīt īres tirgu sakārtotāku un caurspīdīgāku, piesaistīt jaunus tirgus spēlētājus un veicināt piedāvājuma paplašināšanos, jo šobrīd tas ir ļoti trūcīgs.
Cerams, ka īres tirgus tiks sakārtots – tas veicinātu dzīvojamo platību pieejamību plašākai sabiedrībai, it īpaši jauniem cilvēkiem, kuri vēlas dzīvot tuvāk centram un labi iekārtotās mājvietās, taču bieži vien nevar atļauties to iegādāties.
Ļoti svarīgi, lai īres tirgū ienāktu investori, tiktu veidotas īres mājas un jauni ilgtermiņa projekti veicinātu ja ne cenu samazinājumu, tad stabilitāti – iespēju plānot savu dzīvi un slēgt īres līgumu uz garāku termiņu. Diemžēl arī šeit plānotās izmaiņas kadastra noteikšanā bremzēs nozares attīstību, jo investoriem netiks dota pārliecība par investīciju vides prognozējamību, savukārt riska apetīte šī brīža apstākļos ir ļoti zema.
Ir skaidrs, ka mājoklis ir ikviena iedzīvotāja pamatvajadzība, un cilvēki vienmēr meklēs risinājumus, kā uzlabot savus dzīves apstākļus. Šobrīd valdībai ir iespēja noteikt pareizo un kontrolējamo attīstības vektoru ilgtspējīgai mājokļu politikai. Tas ir ļoti būtiski it īpaši gadījumā, ja mājoklis mums tiešām ir prioritāte un to nodrošināšana nav tikai apņemšanās “uz papīra”.
