«Laikā pirms Ziemassvētkiem «Ķelmēnos» sāka cept maizi, un pirmie kukulīši nokļuva veikalā. Tagad maizes krāsns, kurā tos cepa, ir devusies pensijā. Kad būvēju māju, pilnīgi neapzināti iebūvēju maizes krāsni. Sieva mācījās cept, jo ne viņa, ne es nebijām pat tuvu stāvējuši maizes cepšanai. Pats esmu metālapstrādes speciālists, bet sieva bija skaitļošanas tehnikas speciāliste,» reģionālajam laikrakstam Dzirkstele stāsta saimnieks Juris Paulovičs.
Sākumā izveidotajā zemnieku saimniecībā bija gan lopi, gan sējumi, bet nevienam nevajadzēja ne graudus, ne gaļu, tāpēc samaksa par produkciju bija niecīga. «No piena un gaļas kaut ko sapratām, bet no maizes – nekā, tāpēc šķita, ka tā būs labāka izvēle. Tagad grūti pateikt, vai to vēlreiz sāktu. Jebkura pārtikas produkta ražošana ir ļoti atbildīgs un komplicēts process. Detaļas var izvirpot un salikt plauktā, gaidot pircēju, bet maizei ir jābūt gatavai un nogādātai patērētājiem noteiktā laikā. Ir ļoti daudz blakusfaktoru, kuri jāņem vērā, lai neciestu maizes kvalitāte,» skaidro J.Paulovičs.
Pagāja apmēram divi gadi, līdz varēja izcept apaļo saldskābmaizi tādu, ko vest uz veikalu. Tomēr nekad nav bijusi vēlme atteikties no ieceres. «Man dzīvē ir laimējies, jo vienmēr esmu darījis to, kas patīk – strādāju fabrikā, slaucu govis, audzēju cūkas...» viņš atzīst.