Līdz ar gaidāmo Saeimas mandātu valdībai parakstīt robežlīgumu ar Krieviju, atkal uzvirmojušas politiskās kaislības un diskusijas par juridiski smalku nianšu interpretāciju. Protams, nepieciešams sakārtot robežjautājumu ar Krieviju, kas visbeidzot juridiski noformulētu ne tikai Latvijas, bet arī ES galējo austrumu robežu.

Galvenais jautājums, kas izšķirs, vai tiks parakstīts robežlīgums, būs Latvijas nostāja Abrenes jautājumā - vai Latvija turpinās izrādīt pretenzijas uz šo apgabalu. Interesanti, ka ES likumi nosaka, ka tās dalībvalstīm nevar būt teritoriālas pretenzijas pret citām valstīm. Turklāt iespējams, ka šā līguma parakstīšanu pieprasa ES, nav arī izslēgts, ka šajā sakarā varētu pastāvēt kāda vienošanās starp Krieviju un ES, ņemot vērā, cik forsēts tiek tā parakstīšanas termiņš - šā gada februāris.

Ļoti maz ticams, ka Krievija varētu pēkšņi atzīt Latvijas tiesības uz Abreni. Pat tad, ja tā notiktu, būtu ārkārtīgi interesanti, ko valsts iesāktu ar dažiem tūkstošiem, visticamāk, nelojālu, svešas valsts pilsoņu, vai tā spētu atrast pietiekami daudz investīciju apgabala infrastrutūras sakārtošanai, ņemot vērā, cik raiti tās tiek piesaistītas Latvijas attālākajiem nostūriem. Ņemot vērā, ka Krievijas iebildumu dēļ bez rezultātiem beidzās iepriekšējais mēģinājums noslēgt robežlīgumu, kad Latvija pēkšņi tam pievienoja deklarāciju par Abreni, gaidāms, ka Saeima valdībai varētu dot mandātu parakstīt robežlīgumu, pamatojoties uz 1991. gada 21. augustā pieņemto konstitucionālo likumu par Latvijas valstisko statusu.

Enerģētika kļuvusi par vienu no apspriestākajām tēmām sabiedrībā un arī par daudzu politiķu jājamzirdziņu. Tagad katram, kuram nav slinkums, ir tieksme par to izteikties, atrast ko īpašu - ar ko varētu izcelties, diemžēl, bieži bez īpašas izpratnes par to, kas tiek pateikts: izraujot no konteksta visdažādākos faktus bez spējas tos objektīvi izvērtēt, vai arī apzināti manipulējot ar tiem, lai to iebarotu sabiedrībai ar savtīgu interesi un tādejādi ievāktu sev dividendes - materiālā formā, vai vienkārši, vairojot atpazīstamību un popularitāti.

Tas viss ir radījis diezgan lielu jūkli,par kura ķīlniekiem aizvien vairāk un vairāk pamazām kļūstam mēs visi. Dārgi maksājot par to un riskējot savai tautsaimniecībai uzlikt tādu slogu, ko tā nespēs iznest nezaudējot savu konkurētspēju.

Ar nepārdomātu energopolitiku sabiedrība tiek dzīta tādā saistību jūgā, kas pamazām jau sāk līdzināties tam, ko esam uzņēmušies pret starptautiskiem aizdevējiem. Un tas ir nopietni.

Piemēram, esošajos MK noteikumos "Par elektroenerģijas ražošanu, izmantojot atjaunojamos energoresursus (AER)" paredzēto atbalsta apjomu izmantošana (ja visas noteikumos atvēlētās kvotas tiek izmantotas) nozīmētu valsts garantētu obligāto ikgadējo iepirkumu no realizētajiem AER projektiem aptuveni 180 miljonu latu apmērā, kas pie esošajām elektrības tirgus cenām mūsu tautsaimniecībai nozīmētu ikgadēju papildus maksājumu slogu par elektrību, vairāk kā 130 miljonu LVL apmērā!

Pilsonība nav Ziemassvētku atlaides, kas pienākas visiem - cilvēkiem ir patiesi jāvēlas iegūt Latvijas pilsonību, uzsvēra tiesībsargs Juris Jansons.

Ja kāds vēlas iegūt Latvijas pilsonību un būt lojāls pret valsti, viņam tas jāizrāda ar savu aktīvu rīcību. «Mēs nevaram pilsonību piešķirt automātiski, jo tad mēs tiksim ierauti neskaitāmos tiesu darbos, un tad nākamais pārmetums, ko Latvija saņems no Eiropas cilvēktiesību aizsardzības institūcijām, būs, ka esam izdarījuši radikālu nejēdzību attiecībā uz nepilsoņiem,» ir pārliecināts tiesībsargs.

J. Jansons domā, ka nepilsoņu jautājums nav skatāms diskriminācijas aspektā, tomēr Latvijas un Igaunijas nepilsoņu statuss ir unikums Eiropas Savienībā divdesmit gadus pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas. «Nevienā starptautiskā tiesību aktā, nevienā konvencijā nepilsoņi nav paredzēti. Nepilsoņu jautājumā ir neizdarība no politiķu puses. Šobrīd šis jautājums ir atstāts ļoti kritiskā situācijā, kurā veidojas konfrontācija starp dažādām sabiedrības grupām: pilsoņi - nepilsoņi, latvieši - krievi»" uzsvēra tiesībsargs.

Piecpadsmit gadus Venta Belcāne cīnās par Alūksnes novadā viņas tēvam savulaik piederējušo zemi, kas tagad jau ir Krievijas teritorija. Likumīgā mantiniece uzskata, ka valsts viņai negrib atdod visu, kas vēl atrodas šaipus valsts robežai – Latvijas daļā, raksta Latvijas Avīze.

1996.gadā V.Belcāne lūgusi Alūksnes rajona Liepnas pagasta zemes komisijai atjaunot īpašuma tiesības uz 21,1 hektāru bijušās Gobusalas saimniecības zemes, kas arī ticis izdarīts. Bet pēc tam zemes komisija lēmumu atcēla, jo atklājās, ka 1997.gada rudenī Latvijas un Krievijas ekspertu delegācijas bija vienojušās par citu abu valstu robežlīniju.

Liepnas pagastā jaunā robežlīnija tika novilkta, atstājot Krievijas pusē daļu no tās zemes platības, kuru pirms tam vietējā pašvaldība ar savu trešoreiz grozīto lēmumu tomēr jau bija atdevusi V.Belcānei. Pēc Latvijas valsts oficiālajiem reģistriem, zeme piederēja viņai. Liepnas pagasta pašvaldībai īpašniece ik gadu maksāja par to nekustamā īpašuma nodokli.

Vairāk nekā 2,5 gadus pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Latvijas eksports uz Krieviju joprojām ir salīdzinoši liels - kopējā preču eksportā šogad līdz augustam Krievija veidoja 5,7%, ierindojoties ceturtajā vietā aiz Lietuvas, Igaunijas un Vācijas un dalot pozīciju ar Zviedriju, vietnē "Makroekonomika.lv" raksta Latvijas Bankas ekonomists Matīss Mirošņikovs.

Eksperts skaidro, ka Latvija eksportē lielākoties dažādas luksusa preces, uz kurām eksporta ierobežojumi attiecas, vien sākot ar noteiktu preces vienības vērtību. Pēdējo divu gadu laikā šo preču īpatsvars Latvijas eksportā ir krietni pieaudzis, Latvijai kļūstot par alkohola eksporta lielvalsti vismaz Krievijas virzienā. Tā kā šo preču eksportu uz Krieviju ierobežo preces vērtība, eksporta vērtība ir augusi tieši uz apjomu rēķina. Tomēr Mirošņikovs norāda, ka šo preču kontekstā visbiežāk nav runa par Latvijā ražotām precēm - tas ir citur ražotu preču reeksports.

Eiropas Savienība (ES) kopumā gan ar Krieviju tirgojas krietni mazāk nekā agrāk - sankcijām pakļautās preces netiek eksportētas, un arī luksusa preces veido salīdzinoši mazu daļu no preču eksporta uz Krieviju, informē ekonomists. No pārējām precēm lielākā preču grupa ir dažādi farmaceitiskie produkti, tomēr eksportēti tiek arī dažādi mehānismi, optiskie un precīzijas instrumenti, organiskie ķīmiskie savienojumi un kosmētika. Attiecīgi ne viss ir pirmās nepieciešamības preces vai tādas, kuras vajadzētu turpināt piegādāt Krievijai humānu apsvērumu dēļ.

Francija tuvākajā laikā var pieņemt lēmumu pagarināt termiņu, kurā tā nodotu Krievijai pirmo helikopteru bāzes kuģi Mistral, par trim mēnešiem, ceturtdien pavēstīja ziņu avots struktūrā, kuras pārziņā ir militāri tehniskās sadarbības jautājumi.

«Līguma nosacījumi paredz iespēju pārcelt kuģa nodošanas pasūtītājam termiņu par trim mēnešiem. Ņemot vērā izveidojušos politisko situāciju, Francijas puse var izmantot šādu iespēju,» sacīja ziņu aģentūras Interfax ziņu avots.

Šādas termiņa pagarināšanas gadījumā netiktu piemērotas sankcijas Francijas kuģubūvniekiem, kas izpilda šo pasūtījumu.

Krievijas vicepremjers Dmitrijs Rogozins 29.oktobrī paziņoja, ka Krievija ir saņēmusi uzaicinājumu 14.novembrī saņemt pirmo no diviem helikopteru bāzes kuģiem Mistral, kas pēc tās pasūtījuma tiek būvēti Francijā. Francijas firma DCNS, kas būvē šos kuģus, ziņu par šādu uzaicinājumu noliedza.

Runas par sankciju pastiprināšanu pret Krieviju ir tikai papīra tīģeris. Gana daudzu Rietumu kompāniju sadarbība ar Krieviju pašlaik norit labāk nekā jebkad

Ja runa ir par Eiropas Savienības (ES) sankcijām pret Krieviju, tad jāsecina, ka bezdibenis starp vārdiem un darbiem ir tiešām milzīgs. Nupat kā beidzās ES Krievijai noteiktais termiņš, kurā Krievijai vajadzēja uzlabot situāciju Austrumukrainā. ES valstu un valdību vadītāji salika prātus kopā un demon- stratīvi padraudēja Krievijai ar pirkstu, sakot – ja Krievija nedarīs, kā Eiropas politiķi prasa, tam būšot «nopietnas konsekvences». Taču izskatās, ka visas sankciju runas ir kaut kas līdzīgs mazu bērnu biedēšanai ar tumsu, jo vismaz lielās Rietumu kompānijas savus darījumus ar Krieviju nekādi ierobežot netaisās. Gluži otrādi – tie uzņēmuši tādus apgriezienus, kādi sen nav manīti. Un kāpēc lai tas tā arī nebūtu, ja uz šķietami arvien lielāku sankciju fona Rietumu kompānijām ar krieviem ir iespējas vienoties par labākiem nosacījumiem nekā pirms tam?

Parīze trešdien paziņojusi, ka šobrīd nav tādu apstākļu, lai Francija piegādātu Krievijai pirmo karakuģi Mistral.

«Republikas prezidents paziņoja, ka, neskatoties uz izredzēm uz pamieru, kas vēl ir jāapstiprina un jāievieš, pašlaik nav attiecīgo apstākļu, lai Francija piegādātu pirmo karakuģi,» paziņoja Francijas prezidenta birojs.

Krievijas aizsardzības ministra vietnieks Jurijs Borisovs jau paziņojis, ka Francijas lēmums Krievijai nav nekāda traģēdija.

«Protams, tas ir nepatīkami un piedod papildu spriedzi sadarbībai ar mūsu franču partneriem, bet tā nav traģēdija,» paziņoja Borisovs.

Francija 2011.gadā piekrita pārdot Krievijai par 1,2 miljardiem eiro divus modernus helikopteru bāzes kuģus. Pirmais no tiem būtu jāpiegādā oktobrī vai novembrī, otrs - 2015.gadā.

Uz Dienas biznesa jautājumiem par Eiropas Savienības ideālu un ekonomisko interešu sadursmi attiecībās ar Krieviju atbild Austrumeiropas politikas pētniecības centra valdes priekšsēdētājs Dr. hist. Ainārs Lerhis.

Vai un kādā mērā ES kritika par politiskajiem procesiem Krievijā var ietekmēt mūsu attiecības, piemēram, enerģētikā?

Nopietnas domstarpības drīzāk gaidāmas līdz ar situācijas eskalāciju Sīrijā un ASV centieniem realizēt pretraķešu aizsardzības sistēmas nākamo posmu. Zināma spriedze valda aizsāktajā «cīņā par Arktiku» – izpaužas pretenzijas uz Ziemeļpola sektorā atrodošo derīgo izrakteņu krājumiem.

ES un Krievijas enerģētiskās attiecības nav tik viegli ietekmējamas, lai gan šeit politiskie jautājumi vienmēr spēlē zināmu lomu Krievijas attieksmē pret dažām ES dalībvalstīm. Piemēram, neatkarīgi no Latvijas referenduma rezultātiem pēc 18. februāra Krievijas politiskā retorika var kļūt ievērojami asāka.

Pēc veiktās vēlētāju aptaujas, Rīgas pašvaldības vēlēšanās līderos ir Saskaņas centrs un Pilsoniskā savienība, ziņo apollo.

21% no aptaujātajiem rīdziniekiem atzinuši, ka savu balsi atdevuši par Saskaņas centru (SC), 15% par Pilsonisko Savienību (PS). Aināra Šlesera vadītā LPP/LC ierindojusies tikai trešajā vietā ar 11%, aiz viņiem seko Jaunais laiks (JL) ar 7%. Savukārt par PCTVL, TB/LNNK un Sabiedrība citai politikai (SCP) savas balsis atdevuši 3% vēlētāju.

Jāpiebilst, ka 29% no 1378 aptaujātajiem savu izvēli nav vēlējušies atklāt. Ja viņus atskaita, tad attiecīgi partiju tops Rīgā izskatās sekojoši: SC 30%, PS 21%, LPP/LC 16%, JL 10%, PCTVL un TB/LNNK 5%, SCP 4%. Jāpiebilst, ka šie rezultāti būtiski neatšķiras no iepriekš socioloģisko aptauju rezultātiem, kur tāpat pirmās četras vietas dažādās kombinācijās Rīgā ieņēma SC, LPP/LC, JL un PS.

Godājamais Saeimas priekšsēdētāja kungs!

Cienījamās Saeimas deputātes un godājamie deputāti!

Godājamais Ministru prezidenta kungs!

Godājamie ministri!

Ekselences!

Dāmas un kungi!

Latvijas un Krievijas attiecības kā divām suverēnām valstīm sāka atjaunoties pēc tam, kad 1991. gada augustā Krievijas Federācija atzina Latvijas valsts neatkarību, balstoties uz Augstākās padomes pieņemto Konstitucionālo likumu Par Latvijas Republikas valstisko statusu.

Pirmajos gados gan Latvija, gan Krievija vēl tikai meklēja savu vietu pasaulē. Gan vienā, gan otrā valstī bija spēki, kas vēlējās virzīt savu valsti neiespējami pretējos virzienos. Latvijā bija spēki, kas vēlējās pāršķirt jaunu lapu un aizmirst visu, kas nodarīts Latvijas tautai piecdesmit okupācijas gados. Citi spēki neatlaidīgi noliedza Latvijas Republikas atjaunošanas likumību, bet Augstāko Padomi un vēlāk - Saeimu - godāja par pretlikumīgā 4. maija režīma institūcijām. Krievijā konfrontēja tie, kas vēlējās Krieviju padarīt par rietumu demokrātiju un tie, kas loloja cerības par impērijas atjaunošanu - vienalga kādā veidolā.

Saeima visbeidzot sasparojusies paust savu gribu saistībā ar Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Lēmums, iespējams, var pretendēt uz vienu no diskutablākajiem, ko Saeima skatījusi kopš neatkarības atgūšanas, viena iemesla dēļ. Abrenes jautājums ir kļuvis par juridisku diskusiju un politisku kaislību objektu, turklāt šķiet, ka tieši šis jautājums varētu būt tas, kas varētu iedragāt esošās koalīcijas vienprātību.

Taču, runājot par robežlīgumu, situācija šķietami ir vienkārša - vai nu Latvija, parakstot robežlīgumu ar Krieviju, uztur pretenzijas par Abrenes apgabalu kā teritorijas sastāvdaļu vai arī no tā atsakās. To, vai parakstīt robežlīgumu iespējams pirmajā gadījumā, liecina līdzšinējā pieredze - Krievija atteicās parakstīt šo līguma ar pievienoto deklarāciju par Abreni.

Lai arī turpinās juridiski strīdi, vai iespējams parakstīt līgumu bez Abrenes pieminēšanas, tieši pašreizējais robežlīguma variants ticis sagatavots un skatīts Saeimā. Pat abstrahējoties no juridiskas dabas jautājumiem, ir izkristalizējušās divas pretējas nometnes - tie, kas šo jautājumu skata no pragmatiska redzespunkta un tie, kas uzsver Abrenes prasības uzturēšanu, jo tā esot neatņemama valsts sastāvdaļa. Domājams, pirmie nelolo ilūzijas, ka Krievija piekristu atdot Abrenes apgabalu Latvijai. Tāpēc kā prioritāte tiek uzstādīta robežlīguma kā juridiska jautājuma sakārtošana, kas Latvijai ir nepieciešams, ja vēlamies pievienoties, piemēram, Šengenas līgumam.

Valstij kā lēmumu pieņēmējai ir jādomā ne tikai Latvijas Gāzes un Latvenergo kategorijās, uzsver enerģētikas eksperts profesors Andris SprūdsEnerģētika ir tiešs atspoguļojums valstī esošajai politiskajai videi un kultūrai, saka Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, Rīgas Stradiņa universitātes asociētais profesors Dr.sc.pol. Andris Sprūds. Tāpēc, kā viņš norāda, «Latvijas enerģētikas politika ir diezgan pretrunīga».

Kāds ir secinājums pēc nesen publicētā jūsu vadītā pētījuma par Latvijas enerģētikas politiku?

Pēdējā laikā pretrunas ir parādījušās arī valdošās partijas rīcībā. Jaunais laiks (JL) un arī citas partijas, esot opozīcijā, bija kritiski pret tā saukto «gāzes atkarību» un iestājās, ka ir jāveicina energoresursu dažādošanu un vairāk jāintegrējas Eiropā, kas nozīmē gan tirgus liberalizāciju, gan diversifikāciju, piegāžu drošību, atjaunojamo energoresursu (AER) pieaugošu lomu, energoefektivitāti un klimatu pārmaiņu jautājumu. Svarīgs JL uzstādījums bija, ka Latvijai vajag nokāpt no Krievijas «gāzes adatas», pirmām kārtām veicinot vietējos AER.

Krievijas Federācijas prezidents Vladimirs Putins 18. martā parakstījis dokumentu par Krimas un Sevastopoles pievienošanu Krievijas Federācijai. Pirms tam Krievijas prezidents sniedza runu, kas vairākkārt tika pārtraukta ar aplausiem.

Jau ziņots, ka rietumvalstis nav atzinušas par leģitīmu Krimā notiekošo «referendumu», kurā tika lemts par Krimas pievienošanos Krievijas Federācijai.

Dokumentu par divu teritoriju pievienošanu Krievijai parakstīja V. Putins, Krimas premjerministrs Sergejs Aksjonovs un Krimas parlamenta spīkers Vladimirs Konstantinovs. Dokuments vēl jāapstiprina tiesai un abām parlamenta palātām.

Skaidrojot Krievijas oficiālo nostāju Ukrainas jautājumā, V. Putins pauda, ka Ukrainā tika pārkāpta sarkanā līnija - «rietumi rīkojās rupji un neprofesionāli».

V. Putins uzsvēra, ka rietumu partneriem jāpieņem, ka «Krievijai ir savas nacionālās intereses, kuras vajag cienīt». V. Putins arī pateicās Ķīnai un Indijai par to, ka «Krimas jautājums» tika izskatīts, ņemot vērā vēsturiskos apstākļus.

Krievija ir novērtēta kā daudz vājāka par Latviju, liecina Brookings Institution pētījums.

Valsts vājuma indekss attīstības pasaulē (Index of State Weakness in the Developing World) ir izveidots kā rīks, pēc kura var vadīties un saprast, kuras ir pasaules vājākās valstis. Galvenie motīvi, pēc kuriem vadās indeksa veidotāji, ir ekonomika, politika, drošība un sociālā labklājība.

Ekonomikas jomā Krievijai ir piešķirts novērtējums - 7,14, Latvijai - 9,18 un Lietuvai 9,33.

Politikas jomā Krievijai ir piešķirts novērtējums - 3,81, Latvijai - 8,54 un Lietuvai - 8,44.

Krievijas gāzes milzim Gazprom patiesībā ir māla kājas, intervijā Db stāsta Alans Railijs (Alan Riley), Eiropas konkurences lietu eksperts.

«Viena ļoti svarīga lieta, kas jāapzinās, ir tas, ka cilvēki enerģijas sektorā «spēlē spēles». Ļaujiet paskaidrot - krievi apgalvo, ka tie gāzes ieguves laukos sadedzina* 15 mljrd. m3 gāzes, kas jau ir liels apjoms, bet Pasaules Bankas pētījums parāda, ka patiesībā sadedzināti tiek 50 mljrd. m3, kas ir apmēram 60?% no Lielbritānijas ikgadējā patēriņa,» sarunu sāk A. Railijs, daudzu publikāciju un pētījumu par ES un Krievijas enerģētikas attiecībām un jautājumiem autors, tūlīt paskaidrojot: «Ir ļoti grūti tikt pie patiesiem skaitļiem un informācijas.»

«Es negribu kļūdīties, jo tas, ko es saku, ir, ka ar Krievijas gāzes piegādēm ir nopietnas problēmas. Mans galvenais secinājums ir, ka Gazprom patiesībā ir milzis uz māla kājām, nevis «mums ir jāpērk gāze no krieviem, tur neko nevar padarīt»,» skaidro profesors.

Eiropas Komisija (EK) nolēmusi ierobežot Krievijas un Baltkrievijas lauksaimniecības produktu apriti Eiropas Savienības (ES) iekšējā tirgū, ieviešot ļoti augstus importa tarifus Krievijas graudiem, eļļassēklām un noteiktiem lopbarības produktiem, piektdien medijiem paziņoja ES tirdzniecības komisārs Valdis Dombrovskis.

Atkarībā no konkrētā produkta tarifi palielināsies vai nu līdz 95 eiro par tonnu, vai līdz 50% "ad valorem" (pēc vērtības) nodoklim. Turklāt Krievijai un Baltkrievijai vairs nebūs pieejama neviena no ES Pasaules Tirdzniecības organizācijas (PTO) kvotām graudiem, kas dažiem produktiem piedāvā labāku tarifu režīmu.

Identiski tarifi tiks attiecināti arī uz Baltkrieviju, novēršot iespējamo ierobežojumu apiešanu.

Komisārs norādīja, ka šāds risinājums praksē padarīs šo produktu eksportu uz ES ekonomiski neizdevīgu. Ieviešot augstos importa tarifus, Eiropas Savienība samazinās Krievijas tirdzniecības ieņēmumus un attiecīgo Krievijas lauksaimniecības produktu klātbūtni ES iekšējā tirgū, tādējādi priekšplānā izvirzot Eiropas un Ukrainas zemnieku intereses.

Eiropas Savienības (ES) dalībvalstis trešdien vienojušās par jaunu sankciju kārtu pret Krieviju, reaģējot uz tās iebrukumu Ukrainā.

Zviedrija, kas šobrīd pilda ES prezidējošās valsts pienākumus, paziņojusi, ka jaunā sankciju pakete cita starpā paredz pasākumus pret iepriekš noteikto sankciju apiešanu, kā arī jaunu juridisko un fizisko personu iekļaušanu "melnajos sarakstos".

Eiropas Komisijas (EK) prezidente Urzula fon der Leiena atzinīgi novērtējusi jaunās sankcijas.

"Tās dos vēl vienu triecienu [Krievijas prezidenta Vladimira] Putina kara mašīnai, padarot stingrākus eksporta ierobežojumus un vēršoties pret struktūrām, kas atbalsta Kremli," paziņojusi Leiena. Viņa norādījusi, ka pasākumi cīņā pret sankciju apiešanu liegs Krievijai iegūt preces, kuras tai liegts pārdot saskaņā ar iepriekš pieņemtajām sankcijām.

Bulgārija pirmā oficiāli pieprasījusi Krievijai kompensāciju par Krievijas un Ukrainas konflikta laikā nepiegādāto gāzi, ziņo Sofijas ziņu aģentūra Novinite.

Pēc ziņu aģentūras sniegtās informācijas Bulgārijas enerģētikas un ekonomikas ministrs Petrs Dimitrovs tikšanās laikā Sofijā nodevis Gazprom padomes priekšsēdētāja vietniekam Aleksandram Medvedjevam vēstuli ar kompensācijas prasību. Bulgārijas zaudējumi, pēc tās valdības aplēsēm, ir aptuveni 500 miljoni levu jeb 250 miljoni eiro.

Bulgārija piedāvājusi trīs kompensācijas ceļus - tiešā naudas kompensācija, papildu gāzes piegādes vai arī Bulgārijai dot iespēju piekļūt Krievijas gāzes tīklam, ļaujot importēt gāzi no no trešajām valstīm.

Medvedjevs nekavējoties sniedzis atbildi Sofijai, ka Krievija piegādās visu līgumā paredzēto gāzes apjomu ar atvieglotiem nosacījumiem, tādējādi izvairoties no kompensācijas naudā.

Desmit Eiropas Savienības (ES) valstis, arī Vācija un Francija, turpināja pārdot ieročus Krievijai vēl pēc tam, kad 2014.gadā spēkā stājās aizliegums tirgot ieročus Kremlim, vēstīja Polijas medijs "tvp.info".

ES ieroču embargo noteica pēc tam, kad Krievija anektēja Ukrainas Krimas pussalu un sniedza militāru atbalstu kaujiniekiem Ukrainas austrumos.

Tomēr gan iepriekšējais Francijas prezidents Fransuā Olands, gan viņa pēctecis Emanuels Makrons apstiprināja "diskrētas ieroču piegādes" Maskavai, liecina Polijas vietnes rīcībā esošā informācija, kas balstīta pētniecības organizācijas "Disclose" datos.

Tiek apgalvots, ka kopš 2014.gada Francija Krievijai piegādājusi militāro aprīkojumu 152 miljonu eiro vērtībā, ieskaitot termiskās attēlveidošanas kameras tankiem, kā arī navigācijas sistēmas un infrasarkanos detektorus Krievijas iznīcinātājiem un uzbrukuma helikopteriem, vēstīja "tvp.info".

Lai ko būtu ķīmiķojuši Krievijas polittehnoloģijas alķīmiķi, no Ukrainas «atsišanas» Eiropas Savienībai tāds «kaķu zelts» vien būtu, un, ekonomiski vērtējot, pamatīgs balasts jau tā bīstami zemu lidojošajai ekonomikai. Sāksim ar to, ka Kijevai šogad sasolītie 15 miljardi ASV dolāru Maskavai nemaz nav, un šo uzņemto saistību izpilde ir vai nu ar dakšām ūdenī rakstīta, vai arī Krievijai prasīs nesamērīgu saspringšanu faktiski svešu problēmu risināšanā.

Kijeva pirms Jaunā gada par Krievijai pārdotajām valsts parādzīmēm saņēma trīs miljardus no solītajiem 15 – jau svilstošo ārējo un iekšējo parādu dzēšanai. Iznākumā valsts un pašvaldību iestāžu darbinieki uz svētkiem saņēma ieturētās algas, bet pati Krievija (Sberbank un VTB Capital) – 0,91miljardu dolāru, kas tai pienācās pēc rēķiniem.

Nav brīnums, ka «apēšanai» paredzēto miljardu došanu Krievijas izpildvara, izņemot pašu premjeru Dmitriju Medvedevu, neatbalsta. To skaidri un gaiši ir atzinis prezidents Vladimirs Putins, liekot saprast, ka Ukraina ir abu valdnieku ģeopolitiskais, ne ekonomiskais, projekts jeb principa lieta.

Krievijai nekavējoties jāizved visi militārie spēki no Ukrainas teritorijas, pieprasa Eiropas Parlaments (EP) ceturtdien pieņemtajā rezolūcijā.

EP nosoda Krievijas militāro agresiju Ukrainā, norāda, ka referendums par Krimas pievienošanu Krievijai ir nelikumīgs, un uzsver, ka Krievijas darbības apdraud Eiropas drošību.

Rezolūcijā stingri nosodīta Krievijas «militārā agresija un iebrukums Krimā» un pieprasīts nekavējoties nekavējoties izvest «visus militāros spēkus, kas nelikumīgi atrodas Ukrainas teritorijā». Krievija pašlaik «nepārprotami» pārkāpj starptautiskos noteikumus, citstarp ANO statūtus, EDSO Helsinku aktu, Eiropas Padomes statūtus, 1994. gada Budapeštas Memorandu u.c., turklāt arī «apdraud ES drošību».

Krievijai var nākties pieņemt sāpīgus lēmumus par sociālo budžetu un valsts iestādēs strādājošo algām , otrdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Pašlaik ir daudz un dažādas prognozes par to, kas un cik ātri varētu notikt ar Krievijas tautsaimniecību. Tās Ekonomikas ministrija nupat brīdinājusi, ka valsts ekonomika nākamgad ieslīdēs recesijā un sagaidāms, ka Krievijas rublis būs vārgs visu nākamo gadu. Valdot šādam fonam, lielas cerības nevajadzētu lolot arī lielākajai daļai no valsts vairāk nekā 140 milj. iedzīvotāju. Vairums ekonomistu norāda, ka augstā inflācija valstī graus patērētāju pirktspēju, gaidāma reālās algas stagnēšana vai vēl ticamāk – samazināšanās un bezdarba palielināšanās.

Katrā ziņā ir skaidrs, ka sankcijas un Krievijai nelaikā notiekošais naftas cenu sabrukums darīs savu. Nostiprinās viedoklis, ka Krievijai drīzumā gaidāmi sāpīgi lēmumi par sociālā budžeta apcirpšanu un plašām valsts sektorā strādājošo samaksas sistēmas reformām. Ja neskaita iepriekšējo finanšu krīzes periodu, šīs valsts iedzīvotāji pēdējo 15 gadu laikā ir pieraduši pie straujas reālās algas palielināšanās. No 2000. līdz 2008. gadam tā gada laikā palielinājās par vidēji 15%, tikmēr no 2010. līdz 2013. gadam (ieskaitot) – par 5%, ziņo Bloomberg. Interesanti, ka pagājušā mēneša beigās Krievijā pret valsts reformām, kas paredz ārstniecības iestāžu slēgšanu, jau protestēja ārsti. Tiek ziņots, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins dažiem valsts sektorā strādājošajiem licis iesaldēt algu palielināšanu, kas līdz šim tika saistīta ar inflāciju.

Valsts kontroliere Inguna Sudraba konkrēti neatbild, vai eiro vispār nevajadzētu ieviest Latvijā, vai šo ieviešanas termiņu pagarināt, tomēr uzskata, ka, ieviešot eiro, Latvija pazaudēs vienu no savām pēdējām brīvībām.

Sudraba šodien intervijā Latvijas Radio raidījumā "Krustpunktā" sacīja, ka viņai jau no paša sākuma nav bijis pieņemams uzstādījums - mērķis iestāties eirozonā. "Es esmu nonākusi līdz atziņai, ka eiro ir valsts neatkarības un brīvības jautājums. Ja ieviešam eiro, mēs pazaudējam vienu no savām pēdējām brīvībām," teica valsts kontroliere.

Viņa uzsvēra, ka valsts nākotnei ļoti būtiska ir savas pašapziņas saglabāšana, un, ja tagad būtu jābalso par eiro ieviešanu, viņa noteikti balsotu pret.

«Mums ir svarīga šī spēja pašiem, cik iespējams, noteikt savu politiku, savu dzīvesveidu. Nauda tā ir kā asinsrite. Atsakoties no savas asinsrites, mēs pazaudējam sevi,» turpināja Sudraba.

To rāda Pasaules tirdzniecības centra (World Trade Center) apkopotā statistika.2022. gadā Latvija bija pirmajā vietā pasaulē pēc skujkoku stabu, pāļu un mietu eksporta kopējā apjoma. Latvija eksportēja 69,4 tūkstošus tonnu šo izstrādājumu, bet Polija - 67,9 tūkstošus tonnu, trešajā vietā pasaulē ar eksportētiem 35,7 tūkstošiem tonnu pāļu bija Baltkrievija, Igaunija ( 14,5 tūkstoši tonnu), Lietuva ( 13,4 tūkstoši tonnu). Savukārt pasaules otrajā desmitā bija Krievija, Vācija, Ķīna, Francija, Brazīlija, Hondurasa, Gvatemala, Austrija, Īrija un Dānija. Precīzi preču grupa, kurā Latvija ir tik augstā vietā pasaulē, ir skujkoku stīpu klūgas, šķeltas kārtis, koka pāļi, mieti un stabi, nosmailināti, bet gareniski nezāģēti, koka nūjas, rupji tēstas, bet nav virpotas, liektas vai citādi apdarinātas, piemērotas pastaigu spieķu, lietussargu, instrumentu rokturu vai tamlīdzīgu izstrādājumu izgatavošanai. Lielāko īpatsvaru no trijotnes - stabi, pāļi un mieti - veido tieši mieti.

Latvija -otrajā vietā pasaulē

Kopumā, atbilstoši Zemkopības ministrijas apkopotajai statistikai, 2021. gadā koku mieti un tamlīdzīga produkcija veidoja 0,9%, bet 2022. gadā – 0,6% no visa Latvijas meža nozares produkcijas kopējā eksporta naudas izteiksmē. Līdz pat 2021. gadam pasaulē lielākā koka mietu eksportētāja bija Polija. Savukārt galvenie Polijas mietu pircēji bija Čehijas un Slovākijas uzņēmumi. Kopš 2021. gada Polijas skujkoku mietu eksports uz Čehiju un Slovākiju praktiski ir izbeidzies, un tieši tas ļāva Latvijai apsteigt Poliju pēc pāļu eksporta. Latvijas mietu eksporta apjoms pēdējo divdesmit gadu laikā pakāpeniski palielinājās, pieaugot vairāk nekā 4 reizes. 2021. gadā Latvija pēc ienākumiem no mietu eksporta (31,6 miljoni eiro) bija pirmajā vietā pasaulē, un Latvijas daļa globālajā mietu, stabu un pāļu tirgū bija 19,76%. Savukārt 2022. gadā Latvija pēc ienākumiem no mietu, stabu un pāļu eksporta (24,6 miljoni eiro) bija otrajā vietā pasaulē, atpaliekot tikai no Polijas. 2022. gadā naudas izteiksmē Latvijas daļa globālajā pāļu tirgū 2022. gadā bija 16,5 %, bet Polijas daļa globālajā mietu, stabu, pāļu tirgū bija 21,4%. 2022. gadā trešajā vietā ar 10,9% lielu daļu no kopējā skujkoku pāļu eksporta bija Kanāda. Nozīmīga daļa globālajā skujkoku mietu eksportā ir arī Nīderlandei, Ukrainai, Francijai, Gvatemalai, Zviedrijai, Krievijai, Hondurasai, Gajānai, Portugālei, Dānijai un Austrijai.