“EST spriedumā ir netiešs mājiens Satversmes tiesai, ka bez
“galvenās” direktīvas ir arī citas, kas noteic minimālās
prasības kriminālprocesos, piemēram, direktīva par tiesībām uz
informāciju kriminālprocesā un direktīva par to, lai nostiprinātu
konkrētus nevainīguma prezumpcijas aspektus un tiesības
piedalīties klātienē lietas izskatīšanā tiesā
kriminālprocesā,” secina Kūtris.
Pēc viņa vārdiem, visās direktīvās, kas paredzētas, lai
efektivizētu cīņu ar noziedzību un konfiscētu noziedzīgi
iegūto, tiek prasīts ievērot pamattiesības un tiesību principus,
kas atzīti Eiropas Savienības Pamattiesību
hartā un Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības
konvencijā, tostarp arī “skartās personas” tiesības apstrīdēt
konfiskācijas rīkojumu. Arī tad, ja kāda konkrētā direktīva
nav attiecināma uz konkrēto situāciju, ir pamatvērtības, kas
vienmēr ir jāievēro.
Kopumā, pēc Kūtra teiktā, EST ir atzinusi,
ka Eiropas Parlamenta un Padomes Direktīva 2014/42/ES par
noziegumu rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un
konfiskāciju Eiropas Savienībā nav izmantojama (nav attiecināma
uz), lai vērtētu Kriminālprocesa likuma 59.nodaļas regulējumu
par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju (konfiskāciju bez
notiesājoša sprieduma).
Direktīva, pēc Kūtra norādītā, noteic minimālās prasības
krietni šaurākiem konfiskācijas gadījumiem: ja ir notiesājošs
spriedums vai ja notiesājošu spriedumu nav iespējams taisīt
aizdomās turētā vai apsūdzētā neierašanās tiesā dēļ.
Raksti par tēmu
Visbeidzot jāievēro, ka Eiropa, vienojoties
par minimālajiem noteikumiem, savos dokumentos arī iezīmē robežas
jeb kritērijus, kuru pārkāpšana vairumā ES dalībvalstu liktu
apšaubīt rīcības tiesiskumu, uzsver konstitucionālo tiesību
eksperts.
Piemēram, regulas par iesaldēšanas rīkojumu
un konfiskācijas rīkojumu savstarpēju atzīšanu formulē
noteikumus, kad konfiskācijas rīkojums var netikt atzīts. To vidū
ir: pēc konfiskācijas rīkojuma saņemšanas personai jābūt
nepārprotami informētai par tiesībām uz lietas atkārtotu
izskatīšanu vai pārsūdzību, kurā personai būtu tiesības
piedalīties un kura dotu iespēju atkārtoti izskatīt lietu pēc
būtības, tostarp pārbaudīt jaunus pierādījumus, un kuras
rezultātā sākotnējais konfiskācijas rīkojums varētu tikt
atcelts.
“Jebkurā gadījumā būtu jāievēro, ka
visi dokumenti, kuros regulēta noziedzīgi iegūtas mantas
konfiskācija (arī valstīs, kurās paredzēta civiltiesiskā
“neizskaidrojamas bagātības” konfiskācija), to saista ar
mantas iegūšanu noziedzīgas rīcības rezultātā. Diemžēl,
Latvijā izmeklēšanas iestāžu un tiesu prakse ir “iebraukusi
grāvī”, ja KPL 59.nodaļas kārtībā spēj atzīt, ka
legalizēšanas darbības pat legālus līdzekļus spēj pārvērst
par noziedzīgiem. Bet varbūt šīs darbības pašas par sevi rada
mantas pieaugumu. Tad būtu jātic brīnumam, ka naudas pārskaitīšana
starp saviem kontiem rada papildus bagātību”.
Kā informē ziņu aģentūra LETA, Satversmes tiesa vērsās Eiropas Savienības Tiesā ar lūgumu sniegt prejudiciālo nolēmumu un apturēja kopumā septiņu lietu izskatīšanu. Šajās lietās apstrīdēta dažādu Kriminālprocesa likuma normu atbilstība Satversmē ietvertajām tiesībām uz taisnīgu tiesu. Apstrīdētās normas ir saistītas ar pierādīšanas standartu lietās, kurās tiek lemts par noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju, neiespējamību pārsūdzēt apgabaltiesas lēmumu par noziedzīgi iegūtu mantu, kā arī tiesībām iepazīties ar noziedzīgi iegūtas mantas procesa materiāliem.
ST vērsās ar jautājumu par to, vai tāds valsts tiesiskais regulējums, saskaņā ar kuru valsts tiesa lemj par noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju atsevišķā procesā pirms notiesājoša sprieduma pamata lietā, ietilpst Eiropas Parlamenta un Padomes direktīvas 2014/42, īpaši tās 4.panta, un Padomes Pamatlēmuma 2005/212/TI, īpaši tā 2.panta, piemērošanas jomā.
