A/s Liepājas metalurgs sāga arvien vairāk atgādina realitātes šovu, kurā dalībnieki skrien uz mērķi, pārlecot no vienas nedrošas laipiņas vai šķēršļa uz nākamo.
Japāņu šova būtība slēpjas ne tikai viena «neuzvaramā Banzukes» atrašanā – tā, kurš kļūs par varoni, pārvarot šķēršļus. Skatītāju miljonus šovs pulcē galvenokārt tāpēc, ka daudzi krīt. Arī Baltijā vienīgās metalurģiskās rūpnīcas grimšana ar nereāliem solījumiem un liekulīgu retoriku tiek pārvērsta par ilgstošu šovu, kur daudzi krīt, bet daži paspēj aizlēkt līdz mērķim – vispirms bija pašvaldību vēlēšanas, tagad būs Saeimas un Eiroparlamenta vēlēšanas. Gandrīz droši var prognozēt, ka Liepājas metalurga sāgai netiks pielikts punkts līdz vēlēšanu noslēgumam, jo uz «neuzvaramā» titulu, iekļūstot kārotajā krēslā, pretendē arī politiķi, kuri pieņem ar metalurģijas uzņēmumu saistītus lēmumus. Turklāt Latvijas mērogam milzīga, ne vien ekonomiski, bet arī sociāli ietekmīga uzņēmuma problēmas ir lielisks publiskās retorikas temats.
Jau pirms pašvaldību vēlēšanām politiķi sacentās solīšanā – kurš veiksmīgāk risinās krīzes situāciju Liepājā, ko rada uzņēmuma dīkstāve. Neviens tobrīd neuzdrošinājās pateikt, ka bankrots ir neizbēgams, tāpat kā pusotra tūkstoša cilvēku nonākšana bezdarbnieku rindās. Tā vietā arēnas centrā tika izvirzītas akcionāru cīņas, kuras it kā traucē investora piesaistei. Taču ikvienam ekonomistam, kuram bija pieeja Liepājas metalurga audita rezultātiem, vajadzēja saprast, ka pat investora piesaiste nevar glābt šo dinozauru, jo tā pelnošās kājiņas nevar panest uzblīdušo rumpi. LM modernizācija bija jāveic reizē ar tā restrukturizāciju, līdzīgi, kā to savulaik izdarīja tekstilrūpniecības gigants Lauma. Lai gan 90.gadu beigās tika veikta sāpīga optimizācija, samazinot arī darbinieku skaitu, šodien veiksmīgi strādā divi uzņēmumi – Lauma Fabrics un Lauma Lingerie. Protams, privātu biznesu vada tā īpašnieki. Tomēr Metalurga gadījumā tā ir arī valsts atbildība. Jau ES fondu līdzekļu piešķiršana 2006.g. vienam no LM saistītajiem uzņēmumiem Liepājas naglas bija kļūda, jo naglas nav perspektīva inovācija. Tas arī pierādījās, kad šī ražotne tika uzturēta gadiem ilgi tikai tāpēc, lai nebūtu jāatmaksā ES nauda. Savukārt valsts galvojums LM kredītam tika piešķirts, neizvirzot holdinga restrukturizācijas prasības. Rezultātā tūkstošiem cilvēku dzīvoja ilūzijā par stabilu, nodrošinātu dzīvi, līdz atguvās ar «putna brīvību» uz ielas.
Tostarp ir arī ieguvēji no ilgstoši neatrisinātās situācijas un sociālās spriedzes Liepājā. Daudzi pilsētas uzņēmēji neslēpj, ka jūtams darbaspēka pieplūdums, kas ļauj turēt salīdzinoši zemas darba algas. Piemēram, vairāki bijušie LM iekārtu operatori strādā jaundibinātā ražotnē, taču darba alga ir uz pusi zemāka, nekā viņi pelnīja agrāk. Saspīlēta situācija briest arī stabilākajās darbavietās – pašvaldību struktūrās, kur pieaug iespēja manipulēt ar cilvēkiem, piemēram, pieprasot politisku lojalitāti pat sabiedrībai neizdevīgu lēmumu pieņemšanā. Jo pretendentu uz vietu netrūkst.
Agri vai vēlu metalurģijas tirgus atgūsies un rūpnīca var atsākt ne vien ražot, bet arī pelnīt, jo tagad būs atbrīvota no liekā balasta. Priekšrocība būtu a/s Liepājas osta LM, kurai ārpus mātes uzņēmuma radītajām problēmām ir milzu potenciāls – tās jauda ir līdz trīs miljoniem tonnu kravu. Iespējams, Liepājas osta LM ierauta tiesvedībās tāpēc, lai panāktu maksātnespēju un zemu cenu. Lai gan LM meitasuzņēmums jau bija panācis sev labvēlīgu spriedumu strīdā ar Valsts ieņēmumu dienestu par gandrīz 20 miljonu latu PVN uzrēķinu, Augstākā tiesa Administratīvās apgabaltiesas 2013.gada 2. aprīļa spriedumu tikko atcēlusi un nosūtījusi lietu jaunai izskatīšanai. Liepājas ostai LM, kam gada apgrozījums ir aptuveni tikpat liels, cik prasība, nelabvēlīgs lēmums nozīmētu to pašu maksātnespēju.
Aizkulišu biznesa spēles ir skarbas, bet valsts pienākums ir uzraudzīt, lai par to ķīlniekiem nekļūtu liela daļa iedzīvotāju un pat visa tautsaimniecība.