Vai, izbeidzot līgumu ar preču izplatītāju, tam jāmaksā kompensācija pat, ja to neparedz izbeidzamais līgums? Šāds pirmsšķietami vienkāršais jautājums nebūt nav vienkāršs. Šo sarežģītību veido ne tikai ilglaicīgo attiecību pārtraukšanas emocionālais fons, kas, vismaz ētiskā līmenī, uzliek par pienākumu pateikties izplatītājam par tā pūliņiem preču izplatīšanā un to atpazīstamības veicināšanā, bet arī neiespējamība atrast šim gadījumam piemērojamo skaidrojumu Latvijas normatīvajos aktos vai, vismaz, nozīmīgā un plašu publicitāti pelnījušā tiesu spriedumā.
Latvijas normatīvajos aktos atrodamais regulējums, attiecībā uz preču izplatītāju tā mūsdienu izpausmē (proti, uzņēmumu, kas ir atbildīgs par konkrētas preces izplatīšanu, visbiežāk vairumtirdzniecības līmenī, konkrētā reģionā), un preču izplatīšanai piemērojamais vispārīgais regulējums nav liels palīgs kompensācijas par izplatīšanas līguma izbeigšanu jautājuma risināšanā. Tā, ja mēģinām atrast attiecīgu regulējumu, Civillikumā, tas runā tikai par piegādes līgumu, raksturojot to kā vienkāršu pirkuma-pārdevuma līguma veidu ar preču piegādes (loģistikas izpratnē) elementu. Savukārt minētā pirkuma-pārdevuma līguma koncepts atbilst vienreizēja darījuma raksturam, līdz ar to preces piegādātāja un preces izplatītāja attiecību ilgstošais un integrētais attiecību raksturs, un no tā izrietošās abu pušu tiesības un pienākumi, neatrod tiešu atspoguļojumu Civillikuma tekstā.
Arī Komerclikumā, preču izplatīšanas attiecību regulējums minēts tikai komercaģenta sakarā. Lai gan tieši Komerclikumā noteiktais komercaģenta regulējums pēc savas būtības vistuvāk raksturo preču izplatītāja un tā piegādātāja attiecības, dēļ komercaģenta statusa atbilstībai obligāti nepieciešamiem elementiem (komercaģents darbojas pilnvarnieka vārdā) šis regulējums nevar tikt piemērots attiecībām starp neatkarīgu preču izplatītāju, kas izplata preces savā vārdā un pats lielā mērā nodarbojas ar attiecīgās preces pārdošanas veicināšanas pasākumiem, tam noteiktajā ģeogrāfiskajā teritorijā, un tā piegādātāju.
Tātad, gadījumā, ja preču piegādātājs izlemj izbeigt līgumu ar savu izplatītāju, šo attiecību izbeigšanas risinājums, tajā skaitā kompensācijas samaksa izplatītājam, lielā mērā tiek atstāts abu līguma pušu ziņā. Lai gan likums tiešā veidā neparedz, ka, izbeidzot izplatīšanas līgumu, izplatītājam pienāktos kompensācija (tāpat tas neparedz šādas kompensācijas apmēru), kompensācijas nepieciešamība katrā konkrētajā gadījumā varētu izrietēt no izplatītājam, līguma laušanas rezultātā nodarītajiem zaudējumiem, kas ir atlīdzināmi, ievērojot vispārīgo Civillikuma zaudējumu atlīdzināšanas principu. Tas, vai izplatītājam šādi zaudējumi rodas, ir atkarīgs no konkrēto piegādes-izplatīšanas attiecību rakstura. Taču diezgan droši var prezumēt, ka gadījumā, ja starp piegādātāju un izplatītāju attiecības ir pastāvējušas ilgstoši, šādu zaudējumu rašanās iespējamība ir visnotaļ ticama.
Visvienkāršākais šādu zaudējumu piemērs ir izplatītāja veiktās investīcijas preces pārdošanas un atpazīstamības pasākumos, kuras izplatītājs veicis par saviem līdzekļiem, laikā, kad starp pusēm pastāvēja piegādātāja- izplatītāja attiecības. Ja izplatītājam ir bijis pamats paļauties uz to, ka, izdarot šādas investīcijas preču atpazīstamības veicinošos pasākumos, tās būs iespējams ilgtermiņā atpelnīt (attiecīgi pieaugot pārdošanas apjomam), un izplatīšanas līguma izbeigšanas gadījumā šāda iespēja izplatītājam tiek liegta, izplatītājs ir tiesīgs prasīt attiecīgo zaudējumu kompensāciju. Tāpat, atkarībā no konkrēto attiecību specifiskajiem apstākļiem, izplatītājam var rasties arī cita veida zaudējumi. To, kādi var būt šie zaudējumi, labi palīdz saprast piemēri no ārvalstīs pastāvošā šī jautājuma regulējuma vai tiesu prakses šajā sakarā.
Atšķirībā no Latvijas daudzās valstīs izplatītājam līguma laušanas gadījumā pienākošās kompensācijas apmērs ir noteikts tiesību aktos vai attiecīgo tiesu lēmumos. Saskaņā ar pastāvošo judikatūru Šveicē, izpildoties zināmiem nosacījumiem, izplatītājam pienākas obligāta kompensācija par līguma laušanu. Šie nosacījumi, kas nodrošina kompensācijas esamību, ir izplatītāja darbība, kā rezultātā notikusi būtiska piegādātāja klientu bāzes palielināšana, kas radījusi būtiskas priekšrocības piegādātājam. Šādai kompensācijai jābūt taisnīgai. Kā taisnīgu kompensāciju Šveices tiesa ir minējusi summu, kas līdzvērtīga izplatītāja vidējai peļņai viena gada laikā. Protams, pastāvot atšķirīgiem lietas apstākļiem, arī kompensācijas apmērs un tā aprēķināšanas mehānisms var atšķirties.
Piemēram, Turcijā šāds kompensācijas apjoms ir noteikts Turcijas Komerclikumā. Saskaņā ar tā 122. pantu, izplatīšanas līguma laušanas gadījumā izplatītājam pienākas kompensācija par preces reputācijas jeb tā sauktā goodwill radīšanu. Proti, kompensācija par izplatītāja pūliņiem un ieguldītajiem resursiem piegādātāja preču popularizēšanā attiecīgajā tirgū un attiecīgās preces klientu (pircēju) bāzes izveidi. Turcijas likums kā zaudējumus, kas var tikt saistīti ar preces reputācijas izveidi, min izdevumus investīcijām specifiski attiecīgās preces izplatīšanas vajadzībām iegādātajos vai nomātajos nekustamajos īpašumos vai tehnikā, izdevumus personāla apmācībai, izdevumus mārketinga aktivitātēm un citus specifiskās preces izplatīšanai paredzētos izdevumus. Attiecībā uz kompensācijas apmēru, Turcijas likums nosaka, ka tā aprēķināma, ņemot vērā izplatītāja viena gada laikā saņemtos maksājumus par līguma preču pārdošanu.
Kā izriet no iepriekš minētā, ilglaicīgu piegādātāja-izplatītāja attiecību pastāvēšanas gadījumā, izplatītājam ir pamatotas tiesības sagaidīt, ka, izbeidzot izplatīšanas līgumu, tas saņems taisnīgu kompensāciju par izplatāmās preces popularizēšanā un klientu bāzes izveidē ieguldīto darbu. Tādēļ atbilde uz sākumā uzdoto jautājumu ir: „Ļoti iespējams, ka jā.”
