Pekina visvairāk miljardu iztērējusi, iegādājoties kompānijas, kas strādā enerģētikas sektorā.
Eiropa un ASV pašlaik visus jau tā samērā nelielos brīvos līdzekļus izmanto, lai iekustinātu nīkuļojošo ekonomiku, turpretim pasaules ekonomiski visstraujāk augošajai valstij Ķīnai naudas ir pietiekami, lai to tērētu lielu un stratēģiski svarīgu ārvalstu uzņēmumu iegādei, tādējādi palielinot savu globālo ietekmi, raksta Diena.
Ķīnas aktivitātes izraisījušas pretrunīgu noskaņojumu Eiropā. Piemēram, Eiropas Savienības (ES) rūpniecības un uzņēmējdarbības komisārs Antonio Tajāni pagājušajā nedēļā brīdināja, ka Eiropas nozīmīgākās uzņēmējdarbības nozares ir jāsargā no atdošanas ķīniešu rokās. Viņš bažījas, ka Ķīna uzņēmumus varētu izmantot, lai politiski ietekmētu ES dalībvalstis, vēsta vācu biznesa izdevums Handelsblatt.
Pērn martā lielu pasaules uzmanību izpelnījās darījums, kura rezultātā Ķīnas kompānija Geely no ASV autorūpniecības giganta Ford Motors pārpirka tobrīd uz bankrota robežas nonākušo Zviedrijas autoražotāju Volvo. Ķīnieši par to samaksāja 1,8 miljrd. dolāru. Taču daudz iespaidīgākas summas Ķīnas kompānijas atvēlējušas investīcijām enerģētikas uzņēmumos visā pasaulē.
Ķīnas naftas kompānijas Cnooc un Bridas par 7,06 miljrd. dolāru no britu naftas giganta BP nopirka 60% Argentīnas enerģētikas uzņēmuma Pan American Energy akciju, vēsta Bloomberg. Savukārt ASV naftas un gāzes ieguvējs Occidental Petroleum Corporation pagājušajā mēnesī vienojās ar Ķīnas kompāniju Sinopec par 2,45 miljrd. dolāru pārdot tai piederošos naftas laukus Argentīnā. Bet Ķīnas lielākais elektroenerģijas ražotājs SGCC paziņojis, ka septiņās Brazīlijas elektrības ražotnēs investē 989 milj. dolāru.
2010. gadā Ķīnas tiešās investīcijas ārvalstīs pārsniegušas 50 miljrd. dolāru, kas ir par 12% vairāk nekā 2009. gadā.
Rietumnieki ir ļoti satraukti par to, ka Pekina varētu iegādāties nozīmīgas enerģētikas kompānijas, kuras pēc tam krasi samazinātu aktivitāti globālajā tirgū un nodarbotos pārsvarā ar energoresursu piegādēm Ķīnai.
Šādas aizdomas saistītas ar Ķīnas ekonomikas īpatnībām, jo lielākie ķīniešu uzņēmumi strādā pēc brīvā tirgus principiem, tomēr vairākums no tiem pieder valstij. Tādēļ ne vienmēr var būt garantija, ka aiz vēlmes iegādāties kādu stratēģiski nozīmīgu uzņēmumu rietumvalstīs patiesībā neslēpjas politiski mērķi.