Briselē bāzētās domnīcas Bruegel direktora vietnieks ekonomists Guntrams Volfs ir skeptisks par pašlaik topošā aizdevuma Grieķijai ilgtspējību un norāda gan uz strukturālajām problēmām, gan iespējamo risinājumu.
Esam šeit ilgi dzīvojuši sociālismā, bet par tādu 14. algu, kas ir spēkā Grieķijā, neesam pat dzirdējuši. Cita starpā arī tas liek jautāt, vai Grieķijā nav kādas sistēmiskas problēmas, kas šo valsti vismaz pašlaik padara principā neglābjamu?
Kad 2010. gada maijā tika veidota pirmā palīdzības programma Grieķijai, notika diskusija par 13. un 14. algu. Komisija jeb troika nolēma, ka šīs ekstra algas neaiztiks, lai gan varēja. Arguments bija, ka tādā gadījumā pārlieku kristos algas, un celtos relatīvais parāda lielums pret algām. Manuprāt, šis arguments ir fundamentāli aplams. Jo parādu jāsamēro ne tikai ar algām, bet arī ar nodarbinātību.
Šī ir nozīmīgākā no pirmās programmas kļūdām – nesapratne, ka Grieķijai nepieciešams cits izaugsmes modelis, proti, eksportā balstīts. Grieķija nevar augt iekšēji, bet tikai ar eksportu. Un tam nepieciešama cenu konkurētspēja.
Ja domā kļūdaini, kā darīja troika un pati Grieķija, ka situāciju varēs stabilizēt, uzturot iekšējo patēriņu, tas tikai atliek problēmas izlabošanu. Tāpēc pēdējos pāris gados grieķu izmaksas nav piemērojušās, nav notikusi iekšējā devalvācija, un viņu eksports ir zem 2007. gada rādītājiem.
Tāpēc ir jānotiek reālai ekonomikas pielīdzināšanai. Viņi to palēnām saprot, bet pēc diviem taupības, iekšējā patēriņa un importa krišanās un bezdarba pieauguma gadiem to izdarīt būs vēl grūtāk. Tas ir jādara ātri un apņēmīgi, un tad seko izaugsme.
Bet jaunajā palīdzības līgumā jau arī nav runas par 13. un 14. algu?
Nē, nav. Bet tur ir runa par minimālās algas griešanu, un tas ir viens veids, kā to darīt.
Pēc Latvijas standartiem no grieķu minimālās 751 eiro algas ir ko griezt un griezt.
Jā, tā ir augsta. Tomēr runa nav par minimālās algas saņēmējiem vien. Lai panāktu konkurētspēju un liktu kādiem biznesiem pārcelties uz Grieķiju, samazinājumam ir jābūt visā algu spektrā.
Bet galvenā grūtība Grieķijai ir īstā biznesa modeļa piemeklēšana. Viņiem ir divas industrijas – tūrisms un transports. Tur ir dažas nozīmīgas kuģu būvētavas un ostas, bet nekā daudz vairāk. Grūti iedomāties, kā viņi spētu dažādoties un attīstīties.
Ko jūs ieteiktu? Vēl vairāk olīvas un sieru?
Būs nopietnas debates par to, vai ir vajadzīgas prioritārās industrijas. Grieķiem jau riskē zaudēt ES struktūrfondus, jo tiem nav redzamu panākumu. Mērķtiecīgākas investīcijas varētu līdzēt, bet izaicinājums būs noteikt divas trīs prioritārās industrijas.