Latvija un visa pasaule turpina cīnīties ar Covid-19, un pagaidām rezultāti rāda, ka Eiropai un ASV ar šīs sērgas ierobežošanu sokas labāk, tomēr milzīgu jaunu saslimšanas vilni pašlaik pieredz Dienvidamerika, līdz ar to kopējais saslimušo skaits pēdējās dienās sasniedzis rekordu.
Joprojām ir milzīgi riski slimības izplatībai vairākās lielās Āfrikas un Āzijas valstīs, kā, piemēram, Indijā vai Nigērijā, kur slimība tikai sāk uzņemt ātrumu. Irānas piemērs rāda, ka kārtīgi neieviešot stingras procedūras slimības ierobežošanai, slimība pēc īsa laika var nākt atpakaļ ar jaunu spēku. Lielākā daļa pētnieku ir atzinuši, ka šo slimību nebūs iespējams apturēt tās sākumposmā, līdzīgi kā tas bija ar SARS, līdz ar to pie normālas dzīves varēs atgriezties tikai pēc vakcīnas izgudrošanas.
Vispirms par pašām vakcīnām – jau aprīļa sākumā publiski parādījās informācija, ka bija apzināti 86 vakcīnu kandidāti, taču ļoti iespējams, ka līdz šim brīdim vakcīnas kandidātu skaits ir vēl palielinājies. Kā stratēģisko mērķi vakcīnas izgudrošanu sev ir definējusi gan Ķīna, gan ASV, kas šim iemeslam novirzījusi vairākus miljardus ASV dolāru. Par atbalstu dažādiem vakcīnas projektiem paziņojusi arī Eiropas Savienība. Sacensībā piedalās ne tikai valstis, bet arī pasaules labākās universitātes un lielākās zāļu megakorporācijas.
Katras vakcīnas pamatā ir izvēle – kādu antigēnu izmantot, respektīvi, kurai vīrusa daļiņai vakcīna būs līdzīga un attiecīgi izraisīs organisma imūnās aizsardzības reakciju. Aizsardzības reakcija var izpausties gan antivielu veidošanā, gan ar citiem imunitātes mehānismiem.
Mazāk zinošam lasītājam varu paskaidrot, ka antivielas ir olbaltumi, kas pieķeras antigēnam – vīrusa daļiņai un neļauj vīrusam inficēt šūnu un iezīmē vīrusu iznīcināšanai.
Covid-19 gadījumā dabīgais antivielu veidošanās ceļš ir pārāk novēlots – tās vairumā gadījumu sāk veidoties slimības otrajā nedēļā un nepasargā organismu no slimības izpausmēm. Vakcīnas loma ir organisma imūno sistēmu iepazīstināt ar vīrusa antigēnu savlaicīgi, neradot slimības izpausmes un tādējādi sagatavot vīrusa varbūtējam uzbrukumam.
COV-2 vakcīnas radīšanas veidi ir dažādi:
- Dzīva novājināta vakcīna – līdzīgi kā masalu vakcīna. Šajā gadījumā vīruss tiek kādā veidā apstrādāts un nespēj ierosināt slimību vai tās pārnešanu uz citu cilvēku, bet rada imūnās sistēmas reakciju, kāda rodas īstas inficēšanās laikā.
- Inaktivēta vīrusa vakcīna, kura nevar izraisīt infekciju. Tām parasti ir mazāk blakus reakciju, salīdzinot ar dzīvām novājinātām vakcīnām, bet to radītā imūnā atbilde var būt nedaudz vājāka. Tāda ir, piemēram, sezonālās gripas vakcīna.
- Vakcīna, kas satur izolētu vīrusa antigēnu vai tā daļu. Šādi tiek veidota, piemēram, garā klepus vakcīna.
- Gēnu inženierijas vakcīnas. To princips ir izmainīt citu nekaitīgu vīrusu, ievietojot tajā COV 2 gēnu, kurš nekaitīgajam vīrusam liek ražot kādu COV-2 raksturīgu olbaltumu, kuru atpazīst imūnā sistēma.
- Šobrīd modernākā pieeja ir ģenētiski radītās nukleīnskābju vakcīnas. Pazīstamākā no tām ir uzņēmuma "Moderna" pētniecības produkts, kurš nesen parādījās ziņās kā cerīgs vakcīnas kandidāts. Šī pati pieeja ir "CureVac" vakcīnas kandidātam – Vācijas uzņēmumam, kuru gribēja pārpirkt ASV. Ir cerības tieši šai vakcīnu grupai, jo teorētiski tām jābūt drošākām – ražošanas procesā nekur nav nekādas saskares ar pašu vīrusu un ir samazināts aktīva vīrusa piejaukuma risks. Tomēr šādu vakcīnu vēl nav lietošanā nevienai citai slimībai un tas rada risku. Savā ziņā – ir teorētisks lidmašīnas prototips, taču neviens to nav redzējis lidojam.
Iepriekš minētās pieejas tiek izmantotas arī COV 2 vakcīnai, tomēr vakcīnas radīšanas tehnoloģija ir tikai viens aspekts. Ir vēl daudz citu jautājumu, kā, piemēram, – vakcīnas deva un ievades reizes. Šim jautājumam ir pakārtota masu ražošanas iespēja, ātrums, kurā veidojas imunitāte, imunitātes noturīgums. Piemēram, hepatīta gadījumā 100% imunitāte veidojas uz mūžu pēc trīs devām režīmā 0, 1, 6 mēneši, savukārt gripai, lietojot vienu devu, uz vienu sezonu nedēļas laikā ap 80% apmērā, bet ērču encefalīta vakcīnai aizsardzību sniedz 3 devas ar sekojošu revakcināciju ik piecus gadus. Tomēr šie režīmi ir noskaidroti daudzu gadu laikā – kad ir pagājis pietiekami ilgs laiks, lai varam veikt novērojumus – kā veidojas un cik noturīgi ir antivielu līmeņi, vai imunitāte ir noturīga vīrusa mainīguma apstākļos. Mēs zinām arī būtiskas infekcijas slimības, pret kurām pagaidām neizdodas izveidot vakcīnu, redzamākā no tām ir HIV infekcija.
Lai saprastu vajadzības mērogu, turpmāk norādu dažus skaitļus. Ja pietiktu ar vienu vakcinācijas reizi, varam pieņemt, ka visas pasaules imunitātei nepieciešami 4 miljardi devu (vakcinēti 60% pasaules iedzīvotāju), ja trīs reizes, vajadzīgi 12 miljardi devu. Tā ir milzu atšķirība ražošanas kapacitātē. Jāsaprot, ka šobrīd pilnīgi visu vakcīnu kopējais ražošanas apjoms gadā ir ap 5 miljardiem devu.
Papildus ieguvumus var sniegt vakcīnas sastāvdaļa, kuru sauc par adjuvantu. Tas ir savienojums, piemēram, alumīnija oksīds vai kādi citi savienojumi, kuri pastiprina vakcīnas darbību, papildus stimulējot organisma imūno sistēmu. Šī efekta mehānisms nav pilnīgi skaidrs un plašākā mērogā adjuvanti tika pielietoti putnu gripas pandēmiskajā vakcīnā pirms vairāk nekā 10 gadiem. Adjuvanta praktiskais devums ir iespēja vakcīnā lietot mazāku daudzumu antigēna un tādējādi celt ražošanas kapacitāti. Vairāki eksperti uzskata, ka adjuvanta efekts neskaidru iemeslu dēļ piemīt arī BCG vakcīnai, kuru lieto pret tuberkulozi – imūnās sistēmas stimulācija papildus efektam pret šo slimību un vairākas valstis veic pētījumus, lai novērtētu, vai šāds efekts tiešām eksistē.
Šis ir tikai neliels ieskats izaicinājumos, kas speciālistiem visā pasaulē būs jāpaveic, lai izveidotu drošu un plaši izmantojamu vakcīnu. Lielu daļu laika paņems dažādi testi, jo ir jābūt pārliecībai, ka cilvēkiem līdz ar vakcinēšanos netiks radīts kāds cita veida kaitējums. Iepriekš es ieskicēju sarežģīto ceļu, kas būs jāpieveic līdz vakcīnas saražošanai, tomēr pēc tam būs virkne citu jautājumu, kā ,piemēram, vakcīnas pieejamība, sadale starp valstīm un iedzīvotāju grupām, cena un apgāde, un arī juridiskie jautājumi – par atbildību, jo rekordtempā ražotām vakcīnām nebūs veikti pētniecības soļi tādā pat apmērā kā "miera laiku" vakcīnām. Ja pie vakcīnas izgudrošanas Latvija vairāk ir novērotāja pozīcijā (atsevišķi Latvijas zinātnieki gan strādā pie vakcīnas izpētes), tad par vakcīnas pieejamību un to, kādā veidā tiks nodrošināta vakcinēšanās, ir jāsāk domāt jau pašlaik!
