«Tas, ka es laikus neaizgāju no politikas.» Tā, vaicāts, kāda bijusi viņa lielākā politiskā kļūda, atbildējis ekspremjers, kādreizējais Tautas partijas līderis Aigars Kalvītis.
«Man vajadzēja to darīt jau tad, kad pirmskrīzes periodā neviens negribēja klausīties, ka es teicu: naudu nedrīkst tērēt ar tik plašu vērienu. Es no Saeimas atsaucu budžetu, lai to pārtaisītu, bet koalīcija un arodbiedrības tam nebija gatavas. Tad man arī vajadzēja aiziet no politikas. Tad, kad es aizgāju no valdības, valsti atstāju vislabākajā finansiālajā situācijā, kādā tā jebkad bijusi. Pamatbudžeta atlikums bija 117 miljoni latu, bet sociālā budžeta uzkrājums bija viens miljards latu,» A. Kalvītis stāstījis intervijā laikrakstam Neatkarīgā
«Bet jums jāsaprot, ka politika ir vārdu spēle un daudzas lietas, kas saistītas ar politiku, nav objektīvas. Veiksmīgas politiskās antikampaņas rezultātā tauta tika pārliecināta par to, ka vislielākais naudas tērētājs Latvijas vēsturē ir Kalvītis. Taču, ja cilvēks nav slinks, viņš var ieskatīties statistikas rādītājos un secināt, ka viss ir tieši otrādi. Kad atstāju savu amatu, valstij bija trešais zemākais ārējais parāds starp ES valstīm – ap 10%. Tagad ir ap 40%. Faktiskos skaitļos bija viens miljards latu, tagad ir ap četriem miljardiem latu. Bet vārdu spēles rezultātā lielākais šķērdētājs, izrādās, esmu es,» stāstījis ekspremjers.
«Redziet, jebkura krīze nes vilšanos. Un Latvijas sabiedrībai ir svarīgi atrast vainīgo. Atcerieties, sākās Parex bankas krīze. Un bija svarīgi cilvēkiem aizmālēt acis, ka tas pusotrs miljards latu, ko valsts iegrūda Parex bankā, nav patiesais mūsu nelaimju cēlonis, bet gan Kalvītis, kurš, lūk, varēja savā valdīšanas laikā iztērēt par pusotru miljardu mazāk! Tad Parex krīze, izrādās, mūs nemaz neskartu. Kā tad mums uzauga izdevumi? Jā, to manai valdībai var pārmest: mēs pacēlām algas, ko krīzes laikā vairs nevarējām atļauties maksāt. Dombrovskis samazināja algas un izdevumus, un tas bija objektīvi. Bet vajadzēja aiztaisīt to caurumu, ko uztaisīja Parex. Tas bija vairāk, nekā pēdējos 20 gados Latvijas valsts bija aizņēmusies. Tas bija vienas nakts darījuma rezultāts!» skaidrojis A. Kalvītis.
Jautāts, vai nav nācis prātā, ka reiz varētu atgriezties politikā, viņš sacījis: «Patlaban neredzu motivāciju. Lai ietu politikā, ir jābūt vēlmei strādāt valsts labā – lai kaut ko mainītu, lai atdotu savu enerģiju sabiedrības dzīves līmeņa celšanai. Varbūt tie ir pārāk skaļi vārdi, bet… Kad uzsāku politisko darbību, tikko bija beidzies Krievijas krīzes laiks, un es redzēju, cik milzīgi bija kritumi visos tirgos. Mani politikā uzaicināja Andris Šķēle un Gundars Bērziņš – arī pārtikas rūpniecības nozares pārstāvji, kas man bija ļoti lielas autoritātes. Un toreiz man šķita, ka esmu gatavs mainīt pasauli: tā bija motivācija.»