Pirms kāda laika rakstīju par apdrošinājuma ņēmēja un apdrošinātā pienākumu sadarboties ar apdrošināšanas kompāniju, lai apdrošinātāja solījums tiktu realizēts kā jauna jumta uzlikšana vai nozagtās mantas aizstāšana ar līdzvērtīgu. Nenoliedzami, apdrošinājuma ņēmējam un apdrošinātajam ir jāveic visi saprātīgie pasākumi, lai samazinātu zaudējumu apmēru, kā arī jāsniedz apdrošinātājam informāciju un jādod iespēju konstatēt zaudējumu apjomu. Tomēr, kur ir robežšķirtne – kad apdrošinātājs prasa nesamērīgi daudz?
Es maksāšu, ja maksāsi arī Tu
Pavisam nesen nācās saskarties ar savdabīgu vienošanos par savstarpējo sadarbību starp apdrošinātāju un apdrošināto. Vienošanās būtība bija sekojoša: apdrošinātājs apņēmās izmaksāt atlīdzību, par nozagtu automašīnu, ja apdrošinātais (a) nākamos divus gadus pagarinās ar attiecīgo apdrošināšanas kompāniju noslēgtos līgumus un (b) apņemas apdrošināt visus jauniegādātos transportlīdzekļus un nekustamos īpašumus pie attiecīgā apdrošinātāja. Lieki piebilst, ka šīs vienošanās noteikumi paredzēja arī nesamērīgi liela līgumsoda piemērošanu gadījumā, ja apdrošinātais nolemj no tās atkāpties. Lai gan sākotnēji šāda fabula var likties kā ideāls risinājums, kurā «vilks paēdis, bet kaza dzīva», tomēr tas ir maldīgs priekšstats, un ļoti daudz kas ir atkarīgs no lietas faktiskajiem apstākļiem. Es apskatīšu divus iespējamos scenārijus.
Notika negadījums un man ir tiesības uz atlīdzību
Pieņemot, ka automašīna tika nozagta un apdrošinātais nekādā veidā nav saistīts ar šo zādzību vai veicinājis to, tad papildu pienākuma uzlikšana iegādāties apdrošināšanu pie viena noteikta apdrošinātāja viennozīmīgi nav saistīta ar līgumā atrunātajiem pienākumiem pēc apdrošināšanas gadījuma iestāšanās. Vēl jo vairāk, ja ir iestājies apdrošināšanas gadījums, tad apdrošinātājam ir pienākums izmaksāt apdrošināšanas atlīdzību un nav tiesību izvirzīt šādas papildu prasības.
Ko darīt, ja šāda vienošanās jau noslēgta? Var argumentēt, ka šāda vienošanās nav spēkā, jo tā ir pretrunā likumam un labiem tikumiem (Civillikuma 1415. pants). Šādas vienošanās priekšmets ir apdrošināšanas atlīdzības izmaksa apmaiņā pret apdrošināšanas prēmijām, kuras apdrošinātājs saņems nākotnē saistībā ar citiem apdrošināšanas līgumiem. Nenoliedzami šāda vienošanās ir pretrunā ar apdrošināšanas būtību un mērķiem. Vienlaikus jāatzīst, ka nav publicētas tiesu prakses, kas apstiprinātu vai noliegtu šādas argumentācijas pareizību. Tādēļ ir neiespējami sniegt universālu padomu, kas varētu tikt piemērots šādu vienošanos gadījumā, jo katrs risinājums būs atkarīgs no lietas konkrētajiem apstākļiem. Praktisks un ar jurisprudenci nesaistīts jautājums, ko nepieciešams apsvērt šādā situācijā - vai apdrošinātais spēs atrast Latvijas tirgū otru apdrošinātāju, kas piedāvā līdzīgu pakalpojumu klāstu, jo ne visas kompānijas piedāvā visus apdrošināšanas produktus.
Negadījums notika «mīklainos apstākļos»
Otrs iespējamais scenārijs - negadījums ir noticis «mīklainos apstākļos», un, izpētot lietas faktus, apdrošinātājs nevar pārliecināties, ka apdrošinātais gadījums ir iestājies, tajā pat laikā nav iestājies neviens no izņēmuma gadījumiem, kad apdrošināšana zaudējumus nesedz. Lai gan ikviens apdrošinātais ir priecīgs par saņemto apdrošināšanas atlīdzību, tomēr der atcerēties, ka nepamatotos gadījumos izmaksāta atlīdzība palielina apdrošināšanas prēmijas apmēru visiem pārējiem apdrošinātāja klientiem. Tādēļ, arī no šī aspekta raugoties, šādu vienošanos par savstarpējo sadarbību slēgšana ir nosodāma.
Ko darīt?
Diemžēl universāla risinājuma šai problēmai nav, un situāciju varētu raksturot ar teicienu «kod kurā pirkstā gribi, visos sāp». Apdrošinātāja maiņa neatrisinās klienta esošo problēmu, jo jaunais apdrošinātājs uzņemsies atlīdzināt tikai tos zaudējumus, kas notiks nākotnē. Protams, var mēģināt vērsties ar sūdzību Finanšu un kapitāla tirgus komisijā, bet tas var negatīvi ietekmēt paša apdrošinātā intereses gadījumā, ja apdrošinātājs vispār atsakās no jebkādām iespējām vienoties. Arī vēršanās Latvijas Apdrošināšanas asociācijas ombudā ir tikai daļējs risinājums, jo šī iespēja ir pieejama tikai fiziskām personām. Tādējādi, kamēr apdrošināšanas kompānijas pašas neatteiksies no šādas prakses, tikmēr to klientiem būs jāizdara smagā izvēle - parakstīt vai neparakstīt šādu daļēji neētisku un varbūt pat nelikumīgu vienošanos.