Jo mazāk ir savas lauksaimniecības, jo retāk to atbalsta, jo dārgāka kļūst pārtika. Mūsu lauksaimnieki ir cietuši no minerālmēslu pārcenošanas, Krievijas graudu dempinga, nepietiekama valsts atbalsta un var ciest vēl vairāk, ja tiks realizētas atsevišķu politiķu ieceres.
Par kopainu lauksaimniecībā, 2025. gadu iesākot, Dienas Bizness izjautāja biedrības Zemnieku Saeima vadītāju Juri Lazdiņu.
Fragments no intervijas
Dienas Biznesa rīcībā esošā informācija un dati liecina, ka pēc gāzes cenu lēciena sadārdzinājās minerālmēslojums, kuru zemnieki pirkuši par nesamērīgi augstu cenu, tādēļ ir iestājušās nevēlamas sekas. Proti, no otras puses graudu cenas nesekoja minerālmēslu cenām, jo tirgū tika iepludināti Krievijas graudi. Rezultātā, saprotams, ir zaudējumi, kas radušies tieši 2024. gadā un, iespējams, skar lauksaimniecības nozari arī šobrīd. Kāds ir kopainas raksturojums, cik viss jāņem nopietni?
Pēdējais gads nav bijis izšķirošs situācijai, kāda šobrīd ir lauksaimniecībā. Iemesls ir vairāku pēdējo gadu un apstākļu sakritības kopums. Sākoties karam Ukrainā, strauji auga pārtikas, izejvielu un graudu cenas. Kādu brīdi valdīja nosacīts līdzsvars, taču tad cenas sāka samazināties. Piemēram, graudu cenas samazinājās daudz straujāk nekā izejvielu cenas. Līdz ar to peļņas marža praktiski pazuda. Jāņem vērā, ka arī klimatiskie apstākļi pēdējo divu gadu laikā nav bijuši labvēlīgi lauksaimniecības nozarei. Vienu gadu salnas, sausums un lielgraudu krusa, savukārt nākamajā gadā kailsals, sausums un vēsturiski lielākās lietusgāzes, kā rezultātā tie sējumi, kas neizsala - izkalta, kas nenokalta – noslīka.
Vai paredzami saimniecību bankroti šīs notikumu ķēdes dēļ? Vai tiek pārdota zeme un meži, lai segtu zaudējumus? Cik lielā apmērā tas notiek, ja notiek?
Jā, ir saimnieki, kuri lēmuši beigt ražošanas procesus. Taču tas nenotiek ar skaļu un redzamu bankrota procedūru uzsākšanu, bet gan aktīvu – lauksaimniecības zemju un mežu – pārdošanu. Ir gadījumi, kad lauksaimnieki iztirgo pilnībā visu. Ir gadījumi, kad tiek iztirgota daļa, lai nosegtu tiešos zaudējumus un iegūtu apgrozāmos līdzekļus.
Jāatzīst, situāciju stabilizēja Altum apgrozāmo līdzekļu pieejamība un finansējuma palielināšana zemes iegādei, kas neļāva notikt masveida aktīvu iztirgošanai. Ārējie finanšu resursi, kas nozarē ienāca kā īstermiņa apgrozāmie līdzekļi, situāciju stabilizēja, diemžēl ne visos gadījumos.
Kā veidojas minerālmēslu cenas, un kāpēc tās ir tik augstas?
Pirmkārt, objektīvi minerālmēslu cenas ietekmē dabasgāzes cena, jo tā ir galvenā izejviela minerālmēslu ražošanā. Otrkārt, šīs cenas ietekmē spekulācijas tirgū. Jāņem vērā arī tirgus pārdale, kas notika pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā un pret Krieviju noteiktajām sankcijām. Ņemot vērā, ka minerālmēslu ražotāji nezināja, kurā brīdī Krievijas minerālmēslu izejvielas un minerālmēslus ieliks sankciju sarakstā, situācija tika izmantota, paaugstinot cenas.
Tajā pašā laikā primāri nebija skaidrs, kas notiks ar dabasgāzes cenām. Piemēram, ja mēs runājam tikai par Latviju, tad līdz karam Ukrainā 90% kālija nāca no Baltkrievijas. Šobrīd, protams, tas tā nav, līdz ar to šī izejviela ir jāatrod citur. Tagad kālijs nāk no Kanādas, bet fosfors - no Marokas.
Vai ir nepieciešama kāda valdības reakcija? Vai Krievijas graudu iepludināšana Eiropā ir apturēta un pēc 2025. gada ražas iekšējais ES tirgus būs aizsargāts?
Krievijas graudu importa jautājums ar ļoti augstajiem tarifiem ir atrisināts. Taču, runājot par valdības atbalstu, tas bija nepieciešams daudz agrāk. Gan Slampes tikšanās, gan tam sekojošie lauksaimnieku protesti notika arī tādēļ, ka valdība nespēja pieņemt lēmumus tādā ātrumā, kā tas bija nepieciešams, ņemot vērā aktuālo ekonomisko situāciju, kādā atradās lauksaimniecības nozare.
Piemēram, varam salīdzināt Poliju un Latviju. Salīdzinot abas valstis, ar nožēlu varam secināt, ka būtībā mums atbalsta no valdības puses nebija un nav. Kad strauji pieauga minerālmēslu cenas un slāpeklis maksāja 1000 eiro tonnā, Polija saviem lauksaimniekiem izmaksāja minerālmēslu kompensācijas, tādējādi būtiski stabilizējot situāciju. Savukārt, lai kompensētu milzīgo cenu starpību, kas tajā laikā bija, Polijā atbalsts nozarei bija aptuveni 110 eiro par hektāru. Mēs domājām, muļļājāmies un tā arī pie risinājuma nenonācām. Pat vēl sliktāk! Šobrīd jāklausās finanšu ministra Ašeradena izteiktajos draudos zemniekiem par to, ka lauksaimniecības nozarei būs “jāsaspiežas”, lai daļu no tai atvēlētā finansējuma varētu novirzīt Rail Baltica mērķiem.
Tas liecina, ka arī nākotnē savlaicīga problēmu risināšana nenotiks. Gulēsim letarģiskā mierā un ēdīsim produktus no valstīm, kuras ir dinamiskas un spēj reaģēt ātri, savukārt par Latvijas lauksaimniecību lasīsim vēstures grāmatās.
Visu rakstu lasiet 18.februāra žurnālā Dienas Bizness!
Abonēt ir ērtāk: e-kiosks.lv.