Ģenerālvienošanos par darba algu būvniecībā parakstījis nepieciešamais uzņēmumu kvorums, ceturtdien žurnālistiem sacīja Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Fromane.

Ģenerālvienošanos patlaban ir parakstījuši 278 būvniecības uzņēmumi, kuru pašu spēkiem veikto darbu apgrozījums veido 718 miljonus eiro.

Lai ģenerālvienošanās stātos spēkā, to jāatbalsta uzņēmumiem ar kopējo apgrozījuma apjomu 713 miljonu eiro.

No ģenerālvienošanos parakstījušajiem uzņēmumiem 31 uzņēmuma apgrozījums pārsniedz 10 miljonus eiro, 115 uzņēmumu apgrozījums ir no viena līdz 10 miljoniem eiro, 46 uzņēmumu apgrozījums ir no 500 000 eiro līdz vienam miljonam eiro, 71 uzņēmuma apgrozījums ir no 100 000 eiro līdz 500 000 eiro, bet 15 uzņēmumiem apgrozījums ir zem 100 000 eiro.

56% parakstījušo uzņēmumu ir no Rīgas un Pierīgas reģiona, 17% no Zemgales, 13% no Vidzemes, 10% no Kurzemes, bet 4% no Latgales.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb vidējā alga pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1237 eiro, kas ir par 10,2% jeb 115 eiro vairāk nekā 2020.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Ko par to saka banku analītiķi?

Mārtiņš Āboliņš, Citadeles ekonomists:

COVID-19 pandēmijas izraisītā ekonomikas lejupslīde un bezdarba pieaugums pagaidām nav būtiski ietekmējis darba samaksas pieaugumu Latvijā. Kā liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija, šī gada otrajā ceturksnī vidējā darba samaksa Latvijā pieauga par 10,2 % salīdzinājumā ar 2020. gada 2. ceturksni un sasniedza 1237 eiro pirms nodokļu nomaksas. Tas ir kārtējais signāls, ka situācija Latvijas darba tirgū uzlabojas un iedzīvotāju ienākumu kāpumu redzam arī Citadeles privātpersonu klientu kontu datos.

Tomēr kopējā situācija Latvijas darba tirgū joprojām ir neskaidra, jo darba tirgus rādītājus ietekmē ar Covid-19 saistītie ierobežojumi un valsts atbalsta pasākumi. Piemēram, dīkstāves pabalstu saņēmēji netiek uzskaitīti kā nodarbināti un no dīkstāves pabalstu vidējā apjoma ir redzams, ka dīkstāves pabalstus pārsvarā ir saņēmuši strādājošie ar relatīvi zemiem ienākumiem, jo vidējā pabalsta apmērs bija tuvs minimālā pabalsta lielumam. Tādēļ daļa no vidējās algas kāpuma, visticamāk, ir statistikas ilūzija un zīmīgi, ka vidējā darba samaksa Latvijā ir augusi straujāk nekā Igaunijā, lai arī ekonomikas pieaugums Igaunijā šogad ir bijis straujāks nekā Latvijā.

Tā vien izskatās, ka ģenerālvienošanās noslēgšana būvniecības nozarē ir iestrēgusi uz nezināmu laiku. To «iestrēdzinājis» grozījums Darba likumā, kas ietver punktu, ka ģenerālvienošanos noslēgušie uzņēmumi varēs iekšienē vienoties par virsstundu apmaksu, bet ne mazāk kā 50% apmērā no darba algas.

Faktiski tas nozīmē to, ka daļa uzņēmumu – tie, kas noslēguši ģenerālvienošanos – varēs maksāt uz pusi mazākas piemaksas par virsstundām nekā citi uzņēmumi. Pret to protestē gana dažādi interešu grupējumi, tikai katrs savu motīvu dēļ. Piemēram, tiesībsarga iebildumi pamatojas visai populistiskos argumentos, ka tas pasliktinās šo uzņēmumu darbinieku stāvokli salīdzinājumā ar citiem strādājošajiem. Tas nekas, ka ģenerālvienošanās dēļ darbinieku minimālā alga nozarē ievērojami pārsniegs minimālo algu valstī.

Tiesībsargs savā retorikā lieto pat tik prastus argumentus kā to, ka nevar izsvērt, kāda minimālā alga nozarē ir ievērojami vairāk nekā valstī noteiktā minimālā alga. Par to tiešām var diskutēt bezgalīgi, ja ir vēlme, bet var arī ieslēgt veselo saprātu. Skaidrs, ka ģenerālvienošanos, nosakot minimālo algu nozarē, slēdz tur, kur ir liela ēnu ekonomika, aplokšņu algas, kas apgrūtina godīgu konkurenci publiskajos iepirkumos. Un, vēloties pietuvināt oficiālo minimālo algu nozarē tai, kas tiek maksāta reāli, tostarp aploksnē, skaidrs, ka nav runa par desmit vai divdesmit eiro pielikumu. Tas ir labs nozares pašregulācijas mehānisms godīgas un legālas algas virzienā, un sākt spekulēt, vai ģenerālvienošanās ietvertā minimālā alga nozarē ir pietiekami liela salīdzinājumā ar valstī noteikto, nezin vai ir prāta darbs.

Pašreiz Latvijā nodarbināto skaits, uz kuriem attiecas ģenerālvienošanās, sasniedz vien 20%, lai gan Eiropas Savienības direktīva nosaka vismaz trīs reizes lielāku apjomu. Tas nozīmē, ka tuvāko gadu laikā pie sociālā dialoga nodrošināšanas starp darba devējiem un darba ņēmējiem, kas rezultētos nozaru koplīgumos, jāstrādā daudz intensīvāk nekā līdz šim.

Tas secināts 3.jūnijā Valsts kancelejas organizētajā diskusijā "Ģenerālvienošanās: vienošanās ir spēks!", informē Ministru kabineta preses sekretārs Reinis Grāvītis.

Diskusijā piedalījās dažādu nozaru, arodbiedrību un valsts iestāžu eksperti. Pašreiz Latvijā noslēgtas piecas ģenerālvienošanās, kas aptver nelielu skaitu nodarbināto, tāpēc Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības (LBAS) priekšsēdētājs Egils Baldzēns aicināja darba ņēmējus aktīvi stāties arodbiedrībās, savukārt uzņēmumus veidot savu jomu asociācijas, lai būtu kam veidot savstarpējo dialogu, kur runāt par tiem jautājumiem, kas konkrētajai nozarei ir aktuāli. Ņemot vērā Latvijas situāciju, viņš arī paredz, ka valstij un sociālajiem partneriem, tostarp LBAS un Latvijas Darba devēju konfederācijai (LDDK), būs nepieciešams ar dažādiem rīkiem stimulēt darba ņēmējus un darba devējus meklēt iespēju uzsākt dialogu par koplīguma slēgšanu.

Lai būvniecības nozare varētu noslēgt ģenerālvienošanos par minimālo algu nozarē, Darba likumā būtu jāatrisina jautājums par virsstundu apmaksu, šodien žurnālistiem sacīja Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Fromane.

«Patlaban Darba likumā ir paredzēta virsstundu apmaksa 100% apmērā. Tomēr, ja nozare gatavojas parakstīt ģenerālvienošanos par minimālo algu nozarē, kas ir būtiski augstāka nekā valstī noteiktā minimālā alga, likumā būtu jāparedz iespēja, ka darba devējs var vienoties ar arodbiedrību par virsstundu apmaksas likmi,» skaidroja Fromane.

Viņa sacīja, ka Latvijas Būvuzņēmēju partnerība par šo jautājumu ir uzrunājusi gan premjeru, gan valdību, norādot, ka nepieciešama diskusija par virsstundu apmaksu.

«Būvniecībā, sevišķi sezonas laikā, virsstundas ir izplatīta parādība. Ja Darba likumā paliek tikai līdz šim noteiktā 100% virsstundu apmaksas likme, tas nemotivē uzņēmumus parakstīt vienošanos par lielāku algu nozarē. Tāpēc būtu jāparedz iespēja vienoties ar arodbiedrību par citu likmi,» skaidroja Fromane.

Ēdinātāji cer, ka jau no nākamā gada nozarei varētu tikt piemērota samazināta PVN likme, kas budžeta

ieņēmumus no šī nodokļa kategorijas nebūt nesamazinātu, bet gan, gluži pretēji, – varētu pat veicināt. Nozare

arī cer uz ģenerālvienošanos par minimālo algu 640 eiro apmērā.

Pēdējā gada laikā ēdināšanas nozarē atkal aktualizēts jautājums par samazinātās pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes piemērošanu, kas varētu risināt jomas problēmas un palīdzētu mazināt ēnu ekonomikas īpatsvaru tajā. Ja viss noritēs gludi, tad, iespējams, jau no nākamā gada ēdināšanas nozarei varētu tikt piemērota samazinātā PVN likme 12% apmērā līdzšinējā 21% vietā. Lai tas notiktu, visām iesaistītajām pusēm būtu svarīgi parakstīt ģenerālvienošanos par minimālo algu nozarē, kas tiek lēsta 640 eiro apmērā pirms nodokļu nomaksas. Vienošanos par minimālo algu nozarē jau ir noslēguši būvnieki, un tai gatavojas arī apsardzes nozare. Jāatgādina, ka pērn decembrī nodibinātā Latvijas Restorānu biedrība (LRB) pievērsusi gan Finanšu ministrijas (FM), gan Valsts ieņēmumu dienesta (VID) uzmanību un, pēc biedrības vadītāja Jāņa Jenža teiktā, LRB negrasās atkāpties. Pašlaik izskatās, ka, visticamāk, barteris starp nozari un FM notiks.

Algu pieaugums tuvāko mēnešu laikā bremzēsies, taču kopējā dinamika šogad būs pozitīva, norāda ekonomisti.

Bankas "Citadele" ekonomists Mārtiņš Āboliņš prognozē, ka ekonomikas krīze bremzēs, bet, visticamāk, neapturēs algu kāpumu Latvijā.

Neskatoties uz IKP kritumu 1,4% apmērā, vidējā darba alga Latvijā šī gada pirmajā ceturksnī salīdzinājumā ar 2019. gada pirmo ceturksni ir augusi par 6,6% un sasniedza 1100 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija. Protams, ir jāņem vērā, ka kritiens ekonomikā sākās tikai marta vidū un, piemēram, privātajā sektorā vidējā darba samaksa martā auga vien par 4,3%, iepriekšējo 7-8% vietā. Tas ir lēnākais algu pieaugums privātajā sektorā kopš 2016. gada un, līdz ar straujo bezdarba pieaugumu aprīlī, algu kāpums turpmākajos ceturkšņos noteikti kļūs vēl lēnāks. No nozaru viedokļa lieli pārsteigumi darba samaksas dinamikā šī gada pirmajā ceturksnī nav vērojami, saka M. Āboliņš.

Bruto darba algu saņēmēju, kuri valsts sektorā saņem 6000 eiro un vairāk mēnesī un kas ir maksimālā algu grupa Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) datos, skaits 2012. gadā bija 324 cilvēki, bet 2023. gada novembrī – jau 3004 cilvēki. Privātajā sektorā 2012. gadā algu virs 6000 eiro saņēma 1202 cilvēki, bet 2023. gada novembrī tādu bija 6773. Acīmredzami, ka lielo algu saņēmēji valsts sektorā aug daudz straujāk nekā privātajā sektorā.

Pētījumu par dažādu algu izaugsmes tendencēm veicām, neņemot vērā 2023. gadu, jo līdz 2022. gada beigām algu inflācija nebija sākusies. Līdz ar to atklājas, ka lielo algu pieauguma tendence valsts sektorā ir ilgstoša un augoša. 2023. gada beigās algu inflācija jau sākusies, kas arī ļauj sociālā tīkla X lietotājam Jānim Vinteram pamanīt tendenci, tomēr pagājušā gada algu datos jau ir nepieciešamība izdalīt algas, kas ir diapazonā no 6000 līdz 8000 eiro, līdz 10 tūkstošiem eiro un virs 10 tūkstošiem eiro, bet šāda dalījuma CSP vēl nav. Laikā no 2012. līdz 2022. gadam lielāko algu grupā virs 6000 eiro darbinieku skaita pieaugums valsts sektorā bijis 5,66 reizes, bet privātajā sektorā – tikai 4,72 reizes. Labi redzams, ka straujais uzrāviens pērn ir vien ilgstošas politikas sekas, kas mērenas inflācijas apstākļos bija vāji pamanāmas.

Eiropas Komisija (EK) piedāvā minimālās algas Eiropas Savienībā (ES) rēķināt pēc vienotiem principiem, kas gan nenozīmētu vienādu minimālo algu noteikšanu visā ES.

EK atzīmē, ka minimālā alga pastāv visās ES dalībvalstīs. 21 valstī minimālā alga ir noteikta ar likumu, bet sešās dalībvalstīs - Dānijā, Itālijā, Kiprā, Austrijā, Somijā un Zviedrijā - minimālās algas aizsardzību nodrošina tikai koplīgumi.

EK vērtējumā, lielākajā daļā dalībvalstu darba ņēmēju minimālā alga nav adekvāta vai pastāv nepilnības minimālās algas aizsardzības tvērumā. Tāpēc EK piedāvā ar direktīvu izveidot satvaru, kas uzlabošot minimālās algas adekvātumu un nodrošināšot darba ņēmēju piekļuvi minimālās algas aizsardzībai ES.

Komisijas priekšlikumā tiekot ievērots subsidiaritātes princips: tā nosaka minimālo standartu satvaru, ievēro dalībvalstu kompetences un sociālo partneru autonomiju un līgumslēgšanas brīvību algu jomā.

No šī gada 1. janvāra minimālā alga Latvijā pieaugusi no līdzšinējiem 500 eiro līdz 620 eiro mēnesī, lai gan šajā jautājumā jau tradicionāli sadūrās uzņēmēju organizāciju un arodbiedrību viedokļi.

Daļa viedokļu paudēju norādīja, ka tas ir mēģinājums atbildību par nabadzības risku mazināšanu ir uzlikt tikai uz uzņēmēju pleciem, bet Valsts kontroles pārstāvji aicināja strādāt efektīvāk un divu cilvēku vietā, kuri saņem minimālo algu, nodarbināt vienu ar lielāku algu un lielāku atbildību. Domājot par minimālās algas pieaugumu un ietekmi uz ekonomiku, šo jautājumu vajadzētu skatīt gan korelācijā ar neapliekamo minimumu un iztikas slieksni.

No vienas puses ir skaidrs, ka minimālās algas pieaugums ir nepieciešams, lai gan var diskutēt par to, cik lielā mērā tas palīdzēs mazināt nabadzības riskus un uzlabot konkurētspēju ar Lietuvu un Igauniju, kur minimālā alga no šī gada janvāra ir attiecīgi 840 eiro un 725 eiro mēnesī. No otras puses, jāapzinās, ka arī uzņēmējiem nauda neaug kokos. Lai palielinātu algas, daļa uzņēmēju pieņems lēmumu par preču un/vai pakalpojumu cenu paaugstināšanu, ko atkal iegādāsies cilvēki, daļa no kuriem saņem minimālo algu.

Valsts prezidents Raimonds Vējonis izsludinājis grozījumus Darba likumā, šādi sniedzot iespēju būvniecības ģenerālvienošanos nodot publicēšanai Latvijas Vēstnesī š.g. 2. maijā. Tas nozīmē, ka jau no š.g. 4. novembra minimālā alga būvniecībā būs 780 eiro bruto. Par to tika lemts būvniecības ģenerālvienošanās pušu komitejas sēdē.

Ģenerālvienošanās pušu komiteja astoņu būvniecības darba devēju un darba ņēmēju organizāciju pārstāvju sastāvā ir atbildīga par ģenerālvienošanās nodošanu publicēšanai, kā arī turpmāk izskatīs strīdus un nepieciešamības gadījumā grozīs ģenerālvienošanās tekstu. Tajā pārstāvēti Latvijas Būvuzņēmēju partnerības, Latvijas Ceļu būvētāja, Latvijas Būvnieku asociācijas, Latvijas Būvniecības nozares arodbiedrības un Latvijas Brīvo arodbiedrību savienības pārstāvji.

Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Fromane norāda: «Nosakot minimālo mēneša algu būvniecības nozarē 780 eiro līmenī, potenciālie ieguvēji būs vairāk nekā 30 tūkstoši nozarē strādājošo. Vienlaikus minimālās algas celšana ļaus izskaust aplokšņu algas, kas ir lielākā ēnu ekonomikas komponente, tiesa gan tam ir jānotiek apvienojumā ar elektroniskās darba laika uzskaites sistēmas ieviešanu būvlaukumos.»

Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba alga Latvijā palielinājās par 6,9 % salīdzinājumā ar 2021. gada 1. ceturksni un sasniedza 1297 eiro pirms nodokļu nomaksas, liecina Centrālās statistikas pārvaldes publicētā informācija.

Tas ir lēnākais algu kāpums Latvijā pēdējā pusotra gada laikā, un iedzīvotāju ienākumi šogad noteikti augs lēnāk nekā cenas, norāda bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš. Šī gada pirmajā ceturksnī algas Latvijā ir augušas arī lēnāk nekā Lietuvā un Igaunijā, taču algu pieaugums ir svārstīgs un pērn Latvijā algas auga straujā nekā kaimiņos. Savukārt kopš 2015. gada darba algas Latvijā ir augušas par 7,5 % gadā un pašreizējais algu kāpums ir ļoti tuvu šim ilgtermiņa vidējam līmenim.

"Šī gada pirmajā ceturksnī vidējā darba samaksa augusi gandrīz visās nozarēs, izņemot atsevišķās pakalpojumu nozarēs, kur pilna laika strādājošo skaits ir audzis straujāk nekā kopējais atalgojums, visticamāk, dēļ minimālo obligāto sociālo iemaksu ieviešanas. Vienlaikus vidējās algas statistiku Latvijā turpina ietekmēt arī COVID-19 pandēmija. Ierobežojumu atcelšana ir ļāvusi atkal darboties ēdināšanas, viesnīcu un izklaides nozarēm, un kopš gada sākuma ir būtiski auguši iedzīvotāju tēriņi pakalpojumu nozarēs," akcentē ekonomists.

Drošības nozare, kurā darbojas apsardzes uzņēmumi, ir vairāku izaicinājumu priekšā, un galvenie no tiem ir saistīti tieši ar ēnu ekonomikas apkarošanu

Drošības nozaru kompānijas asociācija (DNKA) strādā pie vairākām izmaiņām likumos un komersantu reģistra izveides. Par to, kādēļ darbs rit ļoti lēni un par Valsts policijas korporatīvajām saitēm ar apsardzes uzņēmumiem intervijā DB stāsta DNKA valdes priekšsēdētājs Arnis Vērzemnieks.

Fragments no intervijas, kas publicēta 4. oktobra laikrakstā Dienas Bizness:

Sākšu ar aktuālo. Būvniecības nozare ir noslēgusi nozares ģenerālvienošanos. Tāda iecere bija aktuāla arī drošības nozarei. Cik tālu ir tikts? Vai sekosiet būvniekiem?

Mums tā vairs nav prioritāte, jo pēdējie grozījumi Darba likumā nosaka, ka virsstundu apmaksu iespējams samazināt līdz 50% tikai tad, ja ar ģenerālvienošanos noteiktais minimālās algas kāpums ir vismaz par 50%, salīdzinot ar minimālo algu valstī. Mēs sapratām, ka nevaram to īstenot. Jā, to var izdarīt četri lielākie uzņēmumi, kas arī ir asociācijas biedri. Taču pārējie uzņēmumi tāpat maksās to pašu, ko līdz šim.

2022. gadā mēneša vidējā bruto darba samaksa valstī par pilnas slodzes darbu bija 1 373 eiro, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati.

Salīdzinot ar 2021. gadu, mēneša vidējais atalgojums palielinājās par 95 eiro jeb 7,5 %, bet samaksa par vienu nostrādāto stundu pirms nodokļu nomaksas – par 6,6 % (no 8,54 līdz 9,10 eiro). Savukārt vidējā neto alga pieauga par 7.1% un beidzot pārsniedza psiholoģiski nozīmīgo 1000 eiro robežu, sasniedzot 1006 eiro.

Lai gan algu kāpums kopumā bija visai straujš, tas ne tuvu neturēja līdzi inflācijas skrējienam, vērtē banku ekonomisti. Viņuprāt šogad sāksies pirktspējas atjaunošanās, 2024. gadā tā paātrināsies.

Luminor ekonomists Pēteris Strautiņš norāda, ka augstās inflācijas dēļ vidējās algas pirktspēja samazinājās par 8,7%. Kopējā darba ņēmēju pirktspēja samazinājās ne tik krasi, jo darba algu fonds auga par 11,5%, palielinoties strādājošo skaitam un nostrādātajam laikam, beidzoties pandēmijas ierobežojumu ietekmei. Spilgts piemērs ir izmitināšanas un ēdināšanas nozare, kurā algu fonds auga pat par 58,1%, kultūras un izklaides nozarē tas auga par 20%.

No šā gada 4. novembra minimālā alga būvniecības nozarē būs 780 eiro. Tas panākts, pateicoties vakar parakstītajai ģenerālvienošanai nozarē, kas ir pirmā šāda nozares vienošanās Latvijā.

Jāteic, ka daudzās Rietumeiropas valstīs, īpaši Skandināvijā, teju visās tradicionālajās nozarēs ir noslēgta ģenerālvienošanās starp darba devējiem un arodbiedrībām, nosakot gan minimālo algu, gan citu nozares regulējumu. Latvijas būvniecības nozares ceļš uz šo ģenerālvienošanos ir bijis garš, un nevarētu teikt, ka rozēm kaisīts. Lielā mērā katalizators šādas ģenerālvienošanās nepieciešamībai bija lielais ēnu ekonomikas īpatsvars, kas būtiski traucēja godīgajiem uzņēmumiem strādāt, īpaši attiecībā uz publiskajiem iepirkumiem, kur vēl aizvien dominē zemākā cena.

Līdz ar to ir tikai likumsakarīgi, ka ar iniciatīvu par ģenerālvienošanās noslēgšanu un minimālās algas noteikšanu piecām amatu kategorijām klajā nāca lielie būvnieki, kas apvienojušies Latvijas Būvuzņēmēju partnerībā. Līdz ar minimālās algas noteikšanu būvniecībā no spēles, vismaz publiskajos iepirkumos, tiek izstumti tie būvnieki, kas paziņo, ka viņu strādnieki saņem tikai minimālo algu. Faktiski tas ir plats solis aplokšņu algu izskaušanas virzienā, jo līdz šim būvnieki pārsvarā atzina, ka mazāk par apmēram 700 eiro neviens celtnieks uz rokas nesaņem.

Tradicionāli ekonomikas teorija māca, ka bezdarbs, algas un inflācija ir cieši saistīti ekonomiskie rādītāji – vienam no tiem mainoties, tiks ietekmēti arī pārējie divi paredzamā veidā.

Piemēram, valsts ekonomikai attīstoties un nodarbinātībai pieaugot, darba devējiem top grūtāk atrast kvalificētu darbaspēku pie esošajām tirgus algām, kas spiež kāpināt algu līmeni. Tas savukārt palielina iedzīvotāju patēriņu, un augstāka pieprasījuma iespaidā pieaug preču un pakalpojumu cenas. Šis cikls var būt veselīgs valsts ekonomikai un iedzīvotāju labklājībai, ja ekonomikas attīstības pamatā ir produktivitātes pieaugums.

Respektīvi, ja ar katru nākamo gadu nodarbinātie spēj saražot vairāk preču un pakalpojumu vai izveido jaunus, radošus veidus, kā palielināt pievienoto vērtību, radot uzņēmumiem lielākus ienākumus un motivāciju dāsnāk atalgot savus darbiniekus. Ja tas tā nav, agrāk vai vēlāk algu kāpums sāks veidot cenu burbuli.

3.novembrī stājas spēkā Ģenerālvienošanās par minimālo algu būvniecībā. Tā nosaka 780 eiro lielu minimālo bruto algu un 4,67 eiro minimālo stundas tarifa likmi visā būvniecības nozarē.

Tā nosaka arī iespēju saņemt 5% piemaksu, ja nodarbinātais ir ieguvis profesijai atbilstošu izglītību, tādējādi garantējot 820 eiro minimālo algu.

«Minimālās algas celšana ir ļoti nozīmīgs solis būvniecības iziešanai no ēnu ekonomikas, kuru ierosināja un noslēdza pati nozare,» sacīja Latvijas Būvuzņēmēju partnerības vadītāja Baiba Bļodniece, «noslēgtā Ģenerālvienošanās ne vien ļaus izslēgt dempinga cenu piedāvājumus no publiskajiem iepirkumiem un veicinās godīgu konkurenci uzņēmumu starpā, bet arī nodrošinās sociālās garantijas darbiniekiem, jo darba devēji būs spiesti iepriekš maksātās aplokšņu algas izmaksāt godīgā veidā.»

Ekonomikas ministrs Ralfs Nemiro norāda: «Vispārsaistošā Ģenerālvienošanās būvniecības nozarē ir vienošanās par būtisku minimālās algas pieaugumu, un līdz ar to būtiski augstāku sociālo aizsardzību un sociālajām garantijām būvniecības jomā nodarbinātajiem. Vienlaikus tā ir veiksmīgs sociālā dialoga piemērs Latvijā un solis ceļā no valsts pārregulācijas uz nozares pašregulāciju, kas vienlaikus sekmē ēnu ekonomikas mazināšanos un godīgu konkurenci nozarē.»

Viesmīlības nozare parakstījusi ģenerālvienošanos, kas paredz noteikt minimālo algu un sociālās garantijas nozarē strādājošajiem.

Tāpat nolemts kopīgi meklēt risinājumus Covid- 19 radītās krīzes laikā.

Ģenerālvienošanos parakstījušas četras puses - Latvijas Sakaru darbinieku arodbiedrība (LSAB) un trīs darba devēju organizācijas - Latvijas Restorānu biedrība (LRB), Latvijas Viesnīcu un restorānu asociācija (LVRA) un Latvijas Tirgotāju asociācija (LTA).

Viesmīlības sektors patlaban piedzīvo sarežģītāko laiku nozares vēsturē, un tas mudinājis aktīvāk strādāt pie risinājumu meklēšanas.

LSAB prezidente Irēna Liepiņa uzsver, ka līdz ar ģenerālvienošanos sociālajiem partneriem būs daudz vieglāk diskutēt par noteikumiem, kas nozarei jāpieņem. "Ģenerālvienošanās palielina darba produktivitāti un veicina nozares ilgtspēju, spēju elastīgi reaģēt uz situāciju vietējā un starptautiskajā tirgū," norāda I. Liepiņa.

Latvijā vidējā bruto darba samaksa jeb darba samaksa pirms nodokļiem par pilnas slodzes darbu šogad otrajā ceturksnī bija 1671 eiro, kas ir par 9,6% jeb 146 eiro vairāk nekā 2023.gada attiecīgajā periodā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes dati.

Tostarp privātajā sektorā vidējā bruto darba samaksa 2024.gada otrajā ceturksnī augusi par 8,3%, sasniedzot 1644 eiro, bet sabiedriskajā sektorā vidējā bruto darba samaksa palielinājusies par 12,4%, sasniedzot 1743 eiro.

Vispārējās valdības sektorā, kurā ietilpst valsts un pašvaldību iestādes, Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra, kā arī valsts un pašvaldību kontrolētas un finansētas kapitālsabiedrības, vidējā bruto darba samaksa šogad otrajā ceturksni bija 1684 eiro, kas ir pieaugums par 12,9% salīdzinājumā ar 2023.gada otro ceturksni.

Savukārt salīdzinājumā ar iepriekšējo ceturksni - 2024.gada pirmo ceturksni - mēneša vidējā bruto darba samaksa pieaugusi par 2,9%. Tostarp vidējā darba samaksa privātajā sektorā pieaugusi par 1,8%, sabiedriskajā sektorā - par 5,2%, bet vispārējās valdības sektorā - par 4,8%.

Minimālās algas paaugstināšana no nākamā gada veicinās bruto algu kāpuma paātrināšanos, kā arī veicinās algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozēja banku analītiķi.

Latvijas Bankas ekonomists Andrejs Migunovs uzskata, ka, lai arī inflācija paliek augstā līmenī, vidējās bruto algas pieauguma temps šā gada trešajā ceturksnī bija salīdzinoši lēns - tikai 6,3%, sasniedzot 1384 eiro mēnesī.

Ievērojamā starpība starp inflāciju un algu pieaugumu liecina, ka iedzīvotāju pirktspēja turpina rukt, norāda ekonomists. Darbinieku trūkums, kas bija viens no algas dzinējiem, nedaudz samazinājās šā gada trešajā ceturksnī, un visdrīzāk tas bija iemesls, kādēļ algu pieauguma temps sabremzējās.

Prezidents izsludina likuma grozījumus par minimālās algas paaugstināšanu 

Valsts prezidents Egils Levits izsludinājis grozījumus Darba likumā, kas paredz, ka no...

Kaut arī algu gada pieauguma temps sabiedriskajā sektorā šā gada trešajā ceturksnī bija straujāks, salīdzinot ar privāto sektoru, reģionos situācija ir atšķirīga. Visstraujāk algas pieauga Pierīgā, bet visaugstākā vidējā bruto alga bija Rīgā. Kaut arī Latgale arvien ir reģions ar viszemāko vidējo bruto algu, izaugsme šajā ziņā notiek salīdzinoši lēni, tāpēc ir svarīgi pievērst uzmanību arī sociālajam aspektam. Migunovs uzsver, ka īpaši svarīgi tas ir šajos ekonomiski sarežģītajos laikos, lai iedzīvotāji ar zemākiem ienākumiem spētu samaksāt par savām pamatvajadzībām un nepaliktu zem nabadzības robežas.

LDDK: Balsojums par minimālo algu demonstrē aizejošā parlamenta aroganci 

13.Saeimas deputāti savā pēdējā plenārsēdē 27.oktobrī galīgajā lasījumā atbalstīja grozījumus...

Migunovs atgādina, ka Saeima nolēma palielināt minimālo algu 2023.gadā līdz 620 eiro. Ņemot vērā augstās inflācijas apstākļus, šis palielinājums palīdzēs balansēt nodarbināto ieņēmumus un izdevumus, kas ir īpaši svarīgi vismazāk atalgotajām iedzīvotāju grupām.

Minimālās algas palielināšana atspoguļosies vidējās algas pieaugumā valstī, tajā pašā laikā mazinot zemākas algas saņēmēju atpalicību no vidējā līmeņa. Tomēr Migunos skaidro, ka tās palielināšana pati pa sevi nenozīmē ekonomisko izaugsmi - pieaugot algām, palielinās darbaspēka izmaksas uzņēmējiem, līdz ar to konkurētspējas saglabāšanai vēl jo svarīgāka kļūst darbinieku kvalifikācija un produktivitāte.

"Luminor Bank" ekonomists Pēteris Strautiņš akcentē, ka trešajā ceturksnī darba samaksas pieaugums palēninājās līdz 6,3%, salīdzinot ar 7,6% šī gada pirmajā pusē.

Bremzēšanās lielā mērā ir saistīta ar pandēmijas īpašo pasākumu beigām, skaidro Strautiņš. Ja veselības aprūpē algu kāpums īslaicīgi bija mērāms pat desmitos procentu, tagad tas samazinājies līdz 1,2%. Algu dinamiku nepārprotami ietekmē arī krīze būvniecībā, kur atalgojums gada laikā ir audzis tikai par 0,5%. Pavājš algu kāpums bija arī profesionālo pakalpojumu nozarē, kur tas iepriekš auga ļoti strauji un ir sasniedzis visnotaļ cienījamu līmeni, vidēji 1784 eiro. Straujākais algu kāpums reģistrēts trīs tehniskās nozarēs - ieguves rūpniecībā (par 13,5%), komunālajos pakalpojumos (par 11,7%) un transportā (par 10,6%).

Vidējā neto alga ir pirmo reizi pārsniegusi 1000 eiro, sasniedzot 1013 eiro, norāda Strautiņš, vienlaikus atzīstot, ka neto algas pirktspēja ir samazinājusies par 12,9%, kas ir pat sliktāk nekā globālās finanšu krīzes jeb dižķibeles laikā 2008. un 2009.gadā. Tad reālās algas kritums 2009.gada ceturtajā ceturksnī sasniedza 10,8%.

Taču Strautiņš uzsver, ka ir milzu atšķirība - tobrīd aizņemto darbavietu skaits samazinājās pat vairāk nekā par 20% gadā, savukārt tagad to skaits ir stabils. Strautiņa ieskatā pēc šī krituma pirktspējas atjaunošanās notiks daudz straujāk, Latvijas ekonomikai nebūs jācīnās ar nesabalansētības sekām - pirktspējas kritumu ir izraisījuši galvenokārt pārejoši ārēji apstākļi. Konkurence par darbiniekiem ir intensīva, pirktspēju atgūt palīdzēs enerģijas un citu izejvielu cenu kritums.

Lai arī ekonomika visdrīzāk ir recesijā, kas iestiepsies nākamajā gadā, nominālais algu kāpums paātrināsies, veicinot algu pirktspējas atjaunošanos, sākot no 2023.gada otrās puses, prognozē Strautiņš. Viņaprāt, to veicinās minimālās algas palielināšana, kas ir pamatota, ņemot vērā zemo minimālās un vidējās algas attiecību. Labāk veicināt straujāku algu pieaugumu, vienlaikus veicinot ekonomikas pārstrukturēšanos, nevis riskēt zaudēt cilvēkus emigrācijā, uzskata ekonomists.

"Latvijas un Baltijas inflācijā šobrīd ir liela neizskaidrojamā komponente - cenu kāpums, ko neizskaidro enerģijas, izejvielu un darbaspēka izmaksu daļa. Acīmredzot, lielo cenu jucekli daudzi uzņēmumi ir izmantojuši, lai palielinātu maržas. Citiem vārdiem, uzņēmumiem ir izdevies pārdalīt kopējo ienākumu plūsmu par labu sev, pēc šīs daļas pakāpeniskas zaudēšanas iepriekšējos desmit gados," pauž Strautiņš.

Kopējais algu fonds saskaņā ar iekšzemes kopprodukta (IKP) datiem trešajā ceturksnī auga par 9%, kamēr nominālais IKP trešajā ceturksnī palielinājās par 15%. Savukārt IKP ienākumu komponente, kas ietver uzņēmumu peļņu (bruto ienesa un bruto jauktais ienākums) auga par 23,4%. Taču šī tendence nav ilgtspējīga, uzsver Strautiņš. Viņš uzskata, ka labā peļņa mudinās uzņēmumus pieņemt darbiniekus, tas saasinās konkurenci darba tirgū un stimulēs reālo algu kāpumu. Ar laiku pircēji atkal sāks kritiskāk vērtēt piedāvājumus, savukārt algota darba veicēji izmantos iespējas prasīt lielākas algas.

Strautiņš atgādina, ka 2019.gadā jeb pēdējā pirmspandēmijas gadā darba samaksa veidoja 49% no IKP. Pandēmijas sākumā šis koeficients vēl pieauga, bet šī gada pirmajā pusē algu un sociālās apdrošināšanas iemaksu kopsumma vairs atbilda tikai 46,6% no IKP.

Algota darba veicēju daļa kopējos ienākumos drīz atkal augs un var pārsniegt iepriekšējo maksimumu, prognozē ekonomists. Viņaprāt, to veicinās gan demogrāfiskā situācija, gad ekonomikas struktūras maiņa, jo palielinās to nozaru daļa, kas nav kapitālintensīvas, kur izmaksu struktūrā dominē cilvēku laiks.

Laikā no 2012.gada līdz šī gada otrajam ceturksnim kopējais aizņemto darbavietu skaits auga par 53 000. Lielākie pieaugumi starp bija programmēšanā - par 11 770, medicīnā - par 10 373, sociālajā aprūpē bez izmitināšanas - par 9860, informācijas pakalpojumos - par 6255. Savukārt starp nozarēm ar lielākajiem samazinājumiem dominē kapitālintensīvas jomas, piemēram, apstrādes rūpniecības un transporta apakšnozares. Šobrīd algu daļa IKP ir tuva ES vidējam rādītājam, kas pirmajā pusgadā bija 47,2%. Tādā izteikti uz pakalpojumiem orientētā ekonomikā kā Latvijā šī attiecība var būt augstāka, uzskata Strautiņš.

Satversmes tiesa (ST) šodien par neatbilstošām pamatlikumam pasludinājusi normas, kas nosaka minimālo ienākumu slieksni un tā pārskatīšanas periodu.

Lieta tika ierosināta pēc 20 bijušo Saeimas deputātu pieteikuma. Viņi lūdza ST izvērtēt Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 33.panta pirmās daļas un likuma "Par sociālo drošību" 2.2 panta otrās un trešās daļas atbilstību Satversmes 1.un 109.pantam.

Lietā sākotnēji apstrīdētās normas bija spēkā līdz šī gada 30.jūnijam un noteica zemāko minimālo ienākumu slieksni - 109 eiro pirmajai vai vienīgajai personai mājsaimniecībā un 76 eiro pārējām personām mājsaimniecībā, kā arī paredzēja šā sliekšņa pārskatīšanas regularitāti - ne retāk kā reizi trijos gados.

Šī gada 8.martā Saeima pieņēma grozījumus sākotnēji apstrīdētajās normās, un tie stājās spēkā 1.jūlijā. Apstrīdētās normas šobrīd spēkā esošajā redakcijā nosaka minimālo ienākumu sliekšņa noteikšanas metodi un zemāko robežu - 20% no ienākumu mediānas, kā arī to, ka šis slieksnis tiek pārskatīts katru gadu.

AS "Valmieras stikla šķiedra" kā darba devēju pārstāvis un Latvijas Industriālo nozaru arodbiedrība kā darba ņēmēju pārstāvis 5.aprīlī ir noslēguši stikla šķiedras nozares ģenerālvienošanos, liecina paziņojums oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis".

Puses vienojās stikla šķiedras nozarē strādājošo darba ņēmēju minimālo bruto darba samaksas apmēru mēneša normālā darba laika ietvaros noteikt atbilstoši darbinieku kvalifikācijas līmeņiem.

Tostarp puses vienojās augstākajam kvalifikācijas līmenim paredzēt darba samaksu, kuras minimālais līmenis, attiecībā pret 2024.gadā valstī noteikto minimālo darba algu, ir divas reizes lielāks jeb 1400 eiro, vidējam kvalifikācijas līmenim paredzēt darba samaksu, kuras minimālais līmenis, attiecībā pret 2024.gadā valstī noteikto minimālo darba algu, ir par 50% lielāks jeb 1050 eiro, bet zemākajam kvalifikācijas līmenim paredzēt atalgojumu, kuras minimālais līmenis, attiecībā pret 2024.gadā valstī noteikto minimālo darba algu, ir par 20% lielāks jeb 840 eiro.

It kā ar nāciju uz nervu sabrukuma robežas nemitīgi turošo salīdzināšanu ar Igauniju vēl nepietiktu, šogad populāra kļuvusi algu pieauguma salīdzināšana Latvijā un Lietuvā. Šajā sacensībā mums klājas labāk. Šī gada 1.ceturksnī algu pieaugums dienvidu kaimiņvalstī bija ievērojami lielāks, taču 2.ceturksnī esam viņus noķēruši, algām gada griezumā pieaugot par 8.7%.

Tātad Latvija «nosargāja» bruto algu līmeņa starpību, kas ir gandrīz simts eiro, vidējā bruto darba samaksa Latvijā sasniedza 927 eiro.

Kā jau ierasts, interesantas un ilustratīvas ir algu dinamikas atšķirības nozarēs. Visstraujāk samaksa auga zinātnisko, tehnisko un profesionālo pakalpojumu nozarē, par 13.5%, tai pārsniedzot 1000 eiro robežu. Tas ir rezultāts iepriekšējos gados augošajam biznesa pakalpojumu eksportam, kas gan šogad ir piebremzējies, kaut kādā ziņā tieši ierobežotas darbaspēka pieejamības dēļ. Ļoti strauji, par 13.0% auga algas izglītībā, to vidējam līmenim (780 eiro) gan paliekot zem vidējā, kas diez vai ir ilgtspējīga situācija. Ievērojami, par 11.0% augusi arī alga lauksaimniecībā un mežsaimniecībā, iespējams, atspoguļojot cilvēku aizplūšanu no retāk apdzīvotajiem apvidiem, palielinot tur palikušo darbinieku iespējas panākt sev labākus nosacījumus. Atskaitot operācijas ar nekustamo īpašumu, visās nozarēs darba samaksa auga straujāk nekā cenas.

Finanšu ministrija ir vienojusies ar sabiedriskās ēdināšanas nozari par nodokļu samazināšanu (PVN likme tiktu samazināta līdz 12%), ja nozarē tiks noslēgta ģenerālvienošanās, kas paredzēs minimālo algu, kas būtu augstāka par valstī noteikto.

Latvijas restorānu biedrības prezidents Jānis Jenzis jau ir paudis savu gandarījumu par samazināto PVN likmi un izteicās, ka nozarei noteikti izdosies noslēgt šādu ģenerālvienošanos. Jāpiebilst, kā šā gada martā ēdināšanas nozarē bija viena no zemākajām vidējām darba samaksām, – 634 eiro, turklāt ap 40% nodarbināto saņēma mazāk nekā valstī noteikto minimālo algu. Tā ka ir pareizi tas, ka minimālās PVN likmes noteikšanai kā priekšnoteikums izvirzīta ģenerālvienošanās noslēgšana nozarē, kas noteikti mazinātu aplokšņu algas.

Tajā pašā laikā ekonomisti vienmēr ir uzsvēruši, ka nodokļiem ir jābūt neitrāliem. Nosakot atsevišķām nozarēm samazinātu PVN likmi, šī neitralitāte pazūd. Turklāt attiecībā uz PVN nodokļu teorija teic: jo mazāk izņēmumu, jo labāk. No teorijas pārejot pie prakses, noteikti parādās jautājums, kādēļ PVN likme samazināta tieši ēdināšanas nozarei, nevis kādai citai? Vai tā ir pirmā prioritāte? Turklāt šādai likmes samazināšanai noteikti būs negatīva fiskālā ietekme, kuru būs jādomā, kā kompensēt.

Aptuveni 50% darba devēju apsardzes jomā maksā algas, kas ir vienāda vai mazāka par minimālo algu, šodien Saeimas Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas sēdē sacīja Valsts ieņēmumu dienesta (VID) ģenerāldirektora vietniece nodokļu jomā Dace Pelēkā.

Šis ir ļoti augsts rādītājs, uzsvēra Pelēkā, norādot uz aplokšņu algu risku. Viņa arī piebilda, ka nozarē ir arī cita satraucoša tendence - tiekot veidotas apakšuzņēmēju ķēdes, un dažkārt darbinieks ar galvenā uzņēmuma logo uz formastērpa pat nezinot, kas tieši ir viņa darba devējs.

Pelēkā sacīja, ka cīņā ar aplokšņu algām ir viena no VID prioritātēm, tāpēc tiek veiktas preventīvas darbības, auditi. Viņa minēja, ka pēc auditos uzrēķinātas summas ir aptuveni 12 miljoni eiro.Drošības nozares kompāniju asociācijas pārstāvis Jānis Ābele komisijas sēdē teica, ka pērn neiekasētie nodokļi no apsardzes komersantiem ir aptuveni 14 miljonu eiro apmērā.

Savukārt vēl 5 miljoni eiro ir kopējais licencēto apsardzes komersantu parāds. Viņš arī minēja, ka 32% darbinieku saņem darba atalgojumu, kuras apmērs ir zem minimālās algas.