Igaunijas bankas Nordea un DNB paudušas pārliecību, ka vispareizāk būtu pasludināt aizdomās par izvairīšanos no nodokļiem turētā piena pārstrādes uzņēmuma Tere bankrotu, bet viens no Igaunijā lielākajiem piena pārstrādātājiem Maag Grupp vēlas pārpirkt konkurenta īpašumu, vēstīja laikraksts Postimees.

«Jā, visticamākais lēmums ir bankrots. Bankrota laikā varētu pārdot funkcionējošu uzņēmumu un izbeigt problēmas, kas kļuva tam liktenīgas,» laikrakstam teica advokātu biroja COBALT vecākais partneris Jānuss Modi, kas pārstāv banku Nordea un DNB intereses.

«Ja tagad kļūs skaidrs, ka uzņēmums ir izdarījis vēl lielākus nodokļu disciplīnas pārkāpumus, tad uzņēmumam vairs nevar veikt sanāciju. Sanācijas programma neizturēs, ja desmit gadu laikā radīsies papildu izdevumi pat pāris tūkstošu eiro apmērā,» viņš norādīja.

Modi sacīja, ka sanācijas procesu vajadzēja pabeigt jau sen, jo tā laikā tika ignorēti sanācijas pamatprincipi, proti, parādnieks slēpa liecības, publiskojot tikai pašam izdevīgus datus un traktējot tos sev izdevīgi. Advokāts paziņoja, ka šobrīd pat nav skaidrs, vai visi kreditori patiešām ir kreditori.

Igaunijas reģionālais laikraksts Maaleht pieļauj, ka Igaunijas uzņēmējs Tomass Tols varētu būt investējis Latvijas piena pārstrādes uzņēmumā Tukuma Piens, kā arī, iespējams, interesējas par grūtībās nonākušo Igaunijas piena pārstrādes grupu Tere, kas pieder uzņēmējam Oliveram Krūdam.

Laikraksta rīcībā esošā informācija liecina, ka Tukuma Piena vadītājs Otto Tamme ir atguvis parādu no Krūdas. 2009.gadā viņa kompānija Dalton Eesti ieguva 47 miljonus Igaunijas kronu jeb trīs miljonu eiro vērtu parādzīmi no toreizējās Tere māteskompānijas Luterma. Procesa rezultātā tika pasludināts Luterna bankrots.

Pēdējo desmit gadu laikā Tamme ir bijis saistīts ar vairāku Tola investīciju vadību Igaunijā, Latvijā un Baltkrievijā.

Cita Igaunijas pārtikas grupa Maag Grupp publiski ir paziņojusi par interesi Tere iegādē. Aprīlī Maag Grupp piedāvāja par 60 miljoniem eiro iegādāties Tere, vēstīja laikraksts Postimees. Maag arī paziņoja, ka nevēlas Krūdu redzēt partneru vidū.

Pēdējo divu mēnešu laikā Covid-19 ietekmes dēļ būtiski mainījies cilvēku dzīvesveids un līdz ar to arī ikdienas izdevumi.

"Luminor" bankas dati atklāj, ka Latvijas iedzīvotāji kopš marta sākuma savus ikdienas tēriņus kopumā samazinājuši par 34%.

Salīdzinot ar pārējām Baltijas valstīm, Latvijā iedzīvotāju izdevumu samazinājums ir vislielākais – Lietuvā tie ir 26%, bet Igaunijā 28%.

"Novērojumi liecina, ka krīzes situācijā cilvēki ir spējuši "savilkt jostas" un krasi samazināt ikdienas tēriņus teju visās kategorijās. Likumsakarīgi, ka, salīdzinot ar laiku pirms Covid-19 ierobežojumiem, visās trīs Baltijas valstīs visstraujāk jeb par 93-94% samazinājusies vidējā summa, ko cilvēki tērē par ceļošanu un atpūtu ārpus mājas. Tāpat ievērojami samazinājušies arī izdevumi par citām lietām, kas nav pirmās nepieciešamības preču vidū – apģērbs, transports un maltītes restorānos, par ko visu Baltijas valstu iedzīvotāji tagad tērē aptuveni par 60-70% mazāk naudas," saka Normunds Rudzītis, "Luminor"Privātpersonu segmenta vadītājs.

Latvijas autobraucēji, iegādājoties degvielu, mēnesī tērē līdz 100 eiro, vakar vēstīja pašmāju degvielas tirgotājs AS VIRŠI-A.

Biznesa portāls db.lv noskaidroja arī citu degvielas tirgotāju aprēķinus. Tie ir identiski!

Tēriņi degvielai mēnesī tiek atvēlēti robežās no 51 eiro līdz 100 eiro, savukārt citu produktu iegādei degvielas uzpildes stacijās tiek atvēlēts no 2 līdz 10 eiro, liecina AS VIRŠI-A pētījums.

Konkurentu aplēses:

Elīna Līdaka, Neste Latvija pārstāve: «Analizējot mūsu pētījuma datus, redzam, ka Latvijas autobraucēji degvielas iegādei vidēji tērē 100 eiro mēnesī.»

Gatis Pavārs, Circle K pārstāvis: «Circle K dati liecina par līdzīgu situāciju. 35% autobraucēju par degvielu mēnesī tērē no 50 līdz 100 eiro, bet 23% tērē 100 līdz 150 eiro mēnesī. Savukārt, citu pirkumu iegādei atvēlētās summas svārstās no 3 līdz 15 eiro.»

Igaunijas piena pārstrādes uzņēmuma «Tere ja Farmi Piimatoostus» vadītājs Ilo Kivine paudis viedokli, ka piena ražošana un piena liellopu audzēšana Igaunijā ir apdraudēta valsts īstenotās politikas dēļ, jo tā atšķirībā no pārējām Eiropas valstīm tā lauksaimniecības sektoru atstājot novārtā.

Uzņēmuma vadītājs izplatījis paziņojumu, kurā norādījis, ka piena pārstrādes sektors Igaunijai ir ļoti nozīmīgs, jo trešā daļa ieņēmumu lauksaimniecībā ir saistīti ar pienu. «Sektoru ietekmē gan iespējamas jaunas muitas nodevas lielvaru starpā, gan jaunais Eiropas Savienības budžeta periods, kurā Igaunija līdz šim ir bijusi acīmredzami viena no pēdējām atbalsta saņēmējām,» paudis Kivine.

Viņa aplēses liecina, ka Igaunijas lauksaimniecības liktenis ir atkarīgs no piena ražošanas jaudas. «Igauniju var uzskatīt par daļu no globālās piena tirdzniecības, bet ar 238 miljonu eiro kopējo ražošanas vērtību mēs veidojam tikai 0,4% no Eiropas Savienības piena ražošanas vērtības, kas ir nekas, un, tēlaini runājot, piena karā, kurā valstis mēģina sasniegt labākus rezultātus nekā citas, mēs esam pēdējie - mēs zaudējām karu, padevāmies,» teicis «Tere ja Farmi Piimatoostus» vadītājs.

Lattelecom Rīgas maratons nav tikai priecīgas skrējēju sejas, izlieti sviedri un sportotprieks. Šim pasākumam ir savs devums Latvijas tautsaimniecībā

Nolūkā noskaidrot to, cik lielu «naudas pēdu» maratona norises dienās atstāj skrējēji un viņu līdzjutēji, veikts pētījums. Par to plašāk DB stāsta SIA Nords Event Communications valdes priekšsēdētājs, Lattelecom Rīgas maratona direktors Aigars Nords un pētījuma veicējs SIA KEKonsultācijas valdes priekšsēdētājs Elmārs Kehris.

Šogad maijā notiks 28. Lattelecom Rīgas maratons. Cik gadus Jūs esat pie šī pasākuma organizēšanas stūres?

Aigars Nords (A.N.): Šis būs 12. maratons, kuru organizēsim. Protams, ja atskatās uz to laiku, kad sākām, toreiz situācija bija cita. Skriešana nebija tik populāra, un arī mēs paši taustījāmies un domājām, kā šādu pasākumu noorganizēt, jo nevienam nebija pieredzes šajā jomā. Nezinājām, kā pareizi jāveic laika atskaite, kur ražo medaļas, kā pareizi rīkoties, lai varētu slēgt ielas. Nebija arī kam palūgt padomu. Paši kā komanda bijām braukuši uz ārvalstu maratoniem, taču tur pieredzi guvām tikai kā dalībnieki. Skaidras vīzijas mums nebija, un valdīja neziņa par to, kā un vai šis pasākums gūs atsaucību. Tā bija mana un komandas vēlme pamēģināt, jo mums pašiem patika skriet.

Drošības un kārtības nodrošināšanai dažādas Eiropas Savienības valstis tērē dažādas summas proporcionāli savam iekšzemes kopproduktam (IKP). Atbilstoši Eurostat metodoloģijai iznāk, ka Latvija drošības un sabiedriskās kārtības finansēšanā vairāk līdzinās Bulgārijai, bet Lietuva ‒ Ziemeļvalstīm.

Pēdējo nedēļu notikumi valstī parāda aizvien jaunus iekšējās drošības robus, kas, iespējams, ir ilgstošu sistēmisku aplamību sekas.

Drošības problēmas ir ilgāk par divām nedēļām

Tas, ka policijas darbs pieklibo, nav tikai pēdējo nedēļu sakāpināto emociju iespaids. Mēs varētu nolikt malā sievietes slepkavību Jēkabpilī un jauniešu izdarības Imantā un atcerēties senākus gadījumus. Piemēram, puisēna Ivana pazušanu Liepājā 2017. gadā, kura līķi atrada pēc pāris dienām Dubeņu mežā. Var atcerēties advokāta Rebenoka slepkavību, kas tika izdarīta ar īpašu cinismu un cietsirdību, bet izskatās, ka lieta paliks neatrisināta. No dažādiem individuāliem gadījumiem politiķi taisa savas scēnas un būvē balsojumu kāršu namiņus, it kā viņu oponenti būtu kūdījuši kādu varmāku, slepkavu vai maniaku, tomēr fonā neatbildēts paliek jautājums par pašu sistēmu pēc būtības. Vai ar to viss ir kārtībā?

Mājokļu nepieejamība un pieaugošas īres maksas, kas nereti apsteidz ienākumu kāpumu, ir problēma visā Eiropas Savienībā. Tas īpaši jūtams lielpilsētās, kurās koncentrētas darba vietas

Pasaules Bankas (PB) ziņojumā minēts, ka lielpilsētās 2017. gada pēdējā ceturksnī salīdzinājumā ar 2016. gada attiecīgo laika posmu mājokļa cena augusi vidēji par 4,5%. Tajā pašā laikā ir atšķirības starp dalībvalstīm. Piemēram, kopš 2010. gada Ziemeļvalstīs cena augusi par 50%. Savukārt 2017. gada 4. ceturksnī tā straujāk kāpa Īrijā (11,8%), Nīderlandē (8.5%), Čehijā (8,4%), Bulgārijā (8,2%) un Latvijā (8,1%).

Viduslaiku cietokšņi

PB savā 2017. gada ziņojumā norāda, ka mājokļi Eiropas metropolēs ir kļuvuši nepieejami to pārāk augstas īres maksas dēļ, ko radījis tas, ka pieprasījums pēc mājokļiem ir lielāks nekā piedāvājums. Lielo pieprasījumu ietekmē aizvien pieaugošā urbanizācija, kā arī nesenā migrācijas krīze, kuras dēļ būtisks daudzums migrantu ieradās Eiropas lielajās pilsētās. Franču ģeogrāfs Kristofs Guijī, rakstot par periferiālo Franciju un problēmām, ar kurām sastopas mazpilsētu iedzīvotāji, norāda, ka viņu gadījumā pārcelšanās uz lielpilsētām nav iespējama, jo metropoles ir kā viduslaiku cietokšņi, tikai mūru vietā mūsdienās ir augstās īre maksas. Vissliktākajā situācijā ir jaunās ģimenes, kas vēlas sākt patstāvīgu dzīvi, kā arī ienācēji lielpilsētās no perifērijas. Eiropas lielpilsētu mājokļu krīzi radījusi ne tikai imigrantu plūsma, bet arī urbanizācija, lauksaimniecības sašaurināšanās, tradicionālo industriālo nozaru izzušana, kuras kādreiz koncentrējās reģionos, tas nozīmē, ka cilvēki aizvien vairāk darba meklējumos tiecas uz metropolēm. Tādās lielpilsētās kā Parīze un Londona mājokļu cenu uz augšu dzen arī nerezidenti, kuri masveidā tur iegādājas nekustamos īpašumus.

Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Latvijas valsts sektora izdevumi 2022. gadā bija 48,1% no IKP vērtības, kamēr Igaunijā vien 35,6%, bet Lietuvā 34,1%.

Iekšzemes kopprodukta (IKP) uz iedzīvotāju atšķirības starp Baltijas valstīm ir par kārtu mazākas nekā valstu tēriņi, un tas liecina tikai par vienu – Latvija ir neefektīva, tērējot valsts naudu, nevis ražojot vērtības.

Skaitļi analīzei ņemti no Jura Paidera apskatītā Pasaules Bankas statistikas pētījuma Latvija dodas sociālistiskajā ekonomikā par dažādu valstu tēriņiem, attiecinot tos pret IKP. Uzreiz ir piebilde tiem, kuri labi pārzina valsts budžeta tēriņus un IKP mērījumus pēc Centrālās statistikas pārvaldes un Finanšu ministrijas datiem. Lietojot nacionālos budžeta tēriņa datus no Finanšu ministrijas, var iegūt, ka tie veido ne vairāk par 40% no IKP 2022. gadā, bet nekādi 48,1% no IKP. Proti, Pasaules Banka, runājot par valsts sektora kopējiem izdevumiem, ņem vērā plašāku tēriņu loku un metodoloģijā iekļauj visus iespējamos izdarītos tēriņus valsts sektorā, arī tos, kas netiek tieši uzskaitīti pamatbudžetā. Runājot par salīdzinājumiem starp Baltijas valstīm, mēs necentīsimies analizēt Pasaules Bankas metodoloģijas nianses, mēģinot gūt skaidrību no Latvijā publiski iegūstamiem datiem, bet lietosim tos kā salīdzināmu lielumu, uzticoties, ka Pasaules Bankas metodoloģija ir vienāda visām valstīm un tādējādi iegūstam ticamus salīdzināmos datus.

Četru cilvēku ģimene, kas dzīvo sev piederošā 70 kvadrātmetru dzīvoklī padomju laikā celtā daudzdzīvokļu namā, par pārtiku, mājokli un transportu Rīgā tērē 41%, Viļņā 40%, bet Tallinā tikai 24% no mājsaimniecības rīcībā esošajiem ienākumiem, liecina Swedbank Finanšu institūta veiktā Baltijas galvaspilsētu mājsaimniecību izdevumu pētījuma dati.

Tas, nozīmē - ar tipisku patēriņa modeli šāda ģimene pārtikai, mājoklim un sabiedriskajam transportam Rīgā iztērē ap 585 eiro mēnesī, Viļņā ap 525 eiro, bet Tallinā ap 493 eiro mēnesī.

Lai arī naudas izteiksmē izdevumu apjoms Baltijas valstu galvaspilsētās ir līdzīgs, tad līdzekļu apjoms, kas atliek citiem ikmēneša izdevumiem, būtiski atšķiras. Pēc trīs lielāko izdevumu segšanas – pārtika, mājoklis un transports - pārējiem tēriņiem ģimenei Tallinā paliek gandrīz divas reizes vairāk līdzekļu nekā kaimiņvalstu galvaspilsētās - 1560 eiro. Savukārt šādai pašai ģimenei Rīgā atliek 840 eiro, bet Viļņā - 774 eiro. Atšķirību pamatā galvenokārt ir dažādais ienākumu līmenis Baltijas valstu galvaspilsētās – bet vidējie ģimenes rīcībā esošie ienākumi Rīgā šogad ir 1425 eiro un Viļņā - 1299 eiro, tikmēr Tallinā tie sasniedz 2053 eiro. Salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu šie ienākumi palielinājušies par 63 eiro Viļņā, par 83 eiro - Rīgā un par 100 eiro - Tallinā.

Baltijas valstu iedzīvotāji ļoti labprāt iepērkas ārzemēs, visbiežāk kaimiņvalstīs, tam kopumā tērējot vairāk nekā miljardu eiro gada laikā. Šādi dati iegūti pētījumā par Baltijas valstu patērētāju izvēlēm, ko veica Nīderlandē dibinātais pētījumu institūts «Regionplan Policy Research» un profesionālo pakalpojumu kompānija «EY».

Pēc ekspertu skaidrojuma, šāda mēroga iepirkšanās ārzemēs skaidrojama ar zemiem ienākumiem un produktu cenu atšķirībām dažādās valstīs.

Katrs otrais Baltijas valstu iedzīvotājs pērk produktus vai mājsaimniecības preces ārzemēs vismaz reizi gadā. Visvairāk ārzemēs iepērkas Igaunijas iedzīvotāji – 56%, bet latvieši un lietuvieši dodas uz kaimiņvalstīm nedaudz retāk - attiecīgi 52% un 49%.

«Iemesli tam, ka Baltijas valstu iedzīvotāji iepērkas ārzemēs ir dažādi. Ienākumiem palielinoties, Baltijas valstu iedzīvotāji kļūst aizvien mobilāki. Palielinās arī tiešo avioreisu un attiecīgi lidojumu skaits no Baltijas valstīm, kas ir attīstīto valstu iezīme. Tomēr pētījums atklāja vēl kādu fenomenu - Baltijas valstis izceļas ar lielu skaitu «ekonomisko tūristu». Liela daļa Baltijas valstu iedzīvotāju regulāri dodas uz ārzemēm, lai iegādātos lētākas preces un pakalpojumus,» uzsver «Regionplan» pētnieks Ježijs Strātmeijers (Jerzy Straatmeijer), kura vadībā veikts šis pētījums.

Kāds Latvijas politiķis, «uzlecošā zvaigzne», pirmdien bija ļoti sašutis. Viņu ne reizi nav intervējusi LTV 1 Rīta panorāma kaut arī reitingi aug, un viņš noteikti būs nākamajā Saeimā, un, ļoti iespējams, valdībā, bet intervē Lolitu Čigāni par to, ka viņa nekandidēs vēlēšanās. Dziļa ir neizpratne, kādēļ tā ir tik svarīga ziņa sabiedriskajai televīzijai!?

Taču ziņa ir svarīga. Runa nav par personību. Tas ir svarīgs simptoms, kas iezīmē kāda liela procesa galu. Lolita Čigāne ir viens no tiem cilvēkiem, kurus sabiedrībā mēdz saukt par «sorosītiem». Saeimā Čigāne nonāca caur Vienotību, bet pirms tam viņas karjera pārsvarā veidojās Džordža Sorosa finansētajās struktūrās – Delnā un Providus. Visticamāk, Vienotība neiekļūs nākamajā Saeimā, tāpēc Čigānes lēmums ir loģisks. Citi, kā Artis Pabriks, izmēģina veiksmi caur Attīstībai/PAR jaunveidojumu. Taču šīs fake partijas ir tikai sīki kuģīši, kreiseris vai, drīzāk, aviācijas bāzes kuģis, ir aizšauts, kuģis grimst.

Džordžs Soross Latvijas politikas ietekmēšanā 20 gados ir iztērējis 80 miljonus dolāru, kas ir vidēji četri miljoni dolāru gadā. Iedziļinieties šajos skaitļos!

Piektdien, 31. martā, ministru prezidenta biedrs, ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens uzklausīja tūrisma organizāciju vadītāju un ekspertu viedokli par Finanšu ministrijas (FM) rosināto pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likmes celšanu ceļotāju izmitināšanas pakalpojumiem un tā ietekmi uz nozari, informē Ekonomikas ministrija.

Tūrisma organizācijas norāda, ka šāds solis nozarei ir bīstams - Latvija kā tūrisma galamērķis zaudētu savu konkurētspēju, daudziem nozarē strādājošajiem darbība būtu jāpārtrauc, kas palielinātu bezdarbu, t.sk. reģionos, un atstātu negatīvu ietekmi uz reģionu pašvaldību budžetu ieņēmumiem, kā arī padarītu bezjēdzīgas līdzšinējos gados valsts veiktās investīcijas tūristu piesaistei no ārvalstīm.

FM iecerējusi celt PVN likmi ceļotāju izmitināšanas pakalpojumiem no 12% līdz 21%.

Īstenojot FM ieceri, Latvijā naktsmājām piemērojamais nodoklis būtu vairāk nekā divas reizes augstāks kā Igaunijā un Lietuvā, un trīs reizes augstāks kā Polijā. Nākamgad visas Baltijas valstis svinēs savu simtgadi, ko apmeklēs arī ārvalstu tūristi. Ja Latvija kļūs mazāk konkurētspējīga, viesi vairāk brauks uz Lietuvu un Igauniju, un Latvijas ne tikai aizvadītajos gados veiktie, bet arī 100gades ietvaros plānotie ieguldījumi tūristu piesaistei kļūs par zaudējumiem. Otrs būtiskais fakts – arī tūrisma nozares uzņēmumi šobrīd gatavo un iesniedz projektus investīciju piesaistei no ES fondiem. Mainot nodokļus, mainīsies kalkulācijas un biznesa plāni var sagrūt.

Vācijas zemo cenu veikalu tīkla Lidl ienākšana Latvijas tirgū tirdzniecības nozarē saasinās cīņu par darbiniekiem, intervijā Latvijas Radio sacīja Latvijas Pārtikas tirgotāju asociācijas (LPTA) izpilddirektors Noris Krūzītis.

Viņš norāda, ka tirdzniecībā darbinieku trūkst visiem tirgus dalībniekiem. Kā sacīja Krūzītis, tirdzniecība nav nozare, kurā algu līmenis būs augsts, «pārskatīt kaut ko būs grūti».

Līdz ar to Lidl būs izaicinājums atvērt daudzus veikalus un apmācīt daudzus darbiniekus. Tādejādi sagaidāms, ka cīņa par darbiniekiem saasināsies.

Kā atzina Krūzītis, viss liecinot, ka šoreiz Lidl ienāks Latvijas tirgū jau tuvāko gadu laikā. Tiekot pirkti zemesgabali, plānota tirdzniecības centru būvniecība.

Pēc LPTA izpilddirektora teiktā, visticamāk, Lidl Latvijas tirgū ienāks ar vairāk nekā desmit veikaliem vienlaicīgi. Par to liecinot uzņēmuma prakse pasaulē, tostarp kaimiņvalstī Lietuvā.

Iniciatīvas grupa Kuram tas rūp? ir nolēmusi ķerties pie pamatiem – uzdot pavisam vienkāršus jautājumus un mēģināt rast uz tiem atbildes, jo, aizmirstot šīs vienkāršās lietas, vērtības kļūst ačgārnas un svarīgais paliek aiz nesvarīgā. Pirmais mūsu jautājums ir: «Kur rodas nauda?» Tā nauda, kas visu kustina, kur rodas Latvijas bagātība? Atbilde ir nepieciešama, lai nesajauktu vērtību kārtību

Bagātības radītājs

Mūsu uzskats ir, ka bagātību rada cilvēks, kurš strādā. Tas, kurš rada preci vai pakalpojumu, kas ir nepieciešama, un to pārdod tirgū – iekšējā tirgū vai arī eksporta tirgos. Radītājs ir darbinieks vai uzņēmējs, par kura radīto preci vai pakalpojumu citi cilvēki brīvprātīgi, bez īpašiem likumiem vai pavēlēm maksā. Ar to būtu aprakstīts Latvijas bagātības radītājs vai tas, kur rodas nauda. Pavisam vienkārši, un tomēr, kādēļ sākas atrunas. Piemēram, tādas, kuras pat grafiskajā attēlojumā neesam norādījuši. Proti, pirmais, ko daži ļautiņi gribēs pieminēt, un ne bez pamata, būs Eiropas Savienības struktūrfondi. Tā taču ir nauda! Turklāt daļu no tās mēs paši fondos iemaksājam. Ir tikai viena atbilde – šī ir nodokļu maksātāju nauda. Nav svarīgi – Eiropas vai Latvijas. Tā ir nauda, kas jau radīta un tiek dota kā publiskā servisa pakalpojums.

Pandēmijas atnestā asā recesija pasaulē mainījusi lielas daļas cilvēku dzīvi, ja vērtē ekonomiskos aspektus. Skaidrība par nākotni šādos brīžos zūd, un parasti ekonomikas lejupslīdei komplektā nāk zināms maciņa svara zudums.

Katrā ziņā recesija nozīmē arī dzīvi pastiprināta stresa apstākļos, kas savukārt jau var palielināt iespējamību, ka darbībās ar naudu gluži kā par spīti tiks pieļautas dažādas kļūdas. Iekrišana kādos šādos slazdos dzīvi uz jau tā aktuālo izaicinājumu fona var sarežģīt vēl tālāk. Tādējādi var izcelt dažas kļūdas un ieteikumus, kā šādos brīžos vajadzētu censties rīkoties.

Mēģināt runāt

Cilvēki ir emocionālas būtnes, kurus iespaido tas, kas noticis nesenajā pagātnē. Tuvojoties recesijas lielākajai bezcerībai tādējādi var likties, ka pasaule patiešām virzās uz gala pusi. Šādas panikas iespaidā notiek pakļaušanās kādiem nevēlamiem eksperimentiem un ir grūti pieturēties pie agrākajiem lēmumiem. Tas prasa disciplīnu un drosmi. Daļa cilvēki šādos brīžos arī izvēlas noslēgties. Rezultātā, The Wall Street Journal (WSJ) kā vienu no kļūdām izceļ nerunāšanu par ar ieņēmumiem un naudu saistītajām lietām. Ir pētījumi, kas izceļ, ka šādu lietu pārrunāšana ar uzticamu personu grūtos brīžos var palīdzēt gan savstarpējām attiecībām, gan personīgajai finanšu bildei. WSJ skaidro, ka efektīvākas mēdzot būt plānotas šādas sarunas, jo tad to dalībnieki esot gatavāki, un rezultātā procesa norites gaita gan esot mierīgāka, gan konstruktīvāka. Šādas sarunas mēdz nozīmēt, ka finanšu izaicinājumi galu galā paliek par dalītu, nevis individuālu problēmu. Savukārt kopīgā perspektīva jau novedot pie ciešākas sadarbības un galu galā – labāka, piemēram, finanšu atgūšanas procesa un mazākiem savstarpējo attiecību konfliktiem.

Neskatoties uz to, ka jau visai ilgi tiek runāts par skaidras naudas norietu, šī pandēmija atklājusi, ka pēc tās daudzviet Rietumu pasaulē saglabājas liels pieprasījums.

Tas zināmā mērā varētu būt pārsteigums, ja ņem vērā, ka pasaule Covid-19 laikmetā cik vien tas ir bijis iespējams pārslēgusies uz dzīvi tiešsaistē. Lai nu kā - pieprasījums pēc papīra naudas pandēmijā audzis, kur sevišķi liels tas ir bijis pēc lielāka nomināla banknotēm, ziņo, piemēram, Bloomberg.

Kā piemērs tiek izcelti Apvienotās Karalistes dati, kur papīra naudas vērtība apritē pagājušā gada trešajā ceturksnī palielinājusies līdz 78 miljardiem sterliņu mārciņām. Kopš pandēmijas pirmā viļņa martā tas esot pieaugums par 11,5%. Tādējādi kādas runās par papīra naudas norietu patiesībā daudzviet nemaz neatbilst realitātei. Tajā pašā Apvienotajā Karalistē kopš 2014. gadā skaidras naudas apjoms apgrozībā audzis par 40%, liecina pieejamie dati.

Jaudīgāka tautsaimniecība ļauj vairāk ieņemt un vairāk tērēt. Baltijas valstu čempione gan nodokļu ieņēmumu, gan arī izdevumu apmērā, rēķinot uz vienu valsts iedzīvotāju, ir Igaunija, jo tajā tautsaimniecība ir jaudīgāka, nekā tā ir ar iedzīvotājiem bagātākajās Latvijā vai Lietuvā.

Tādu ainu rāda a/s BDO Latvia pētījums. Būtībā šie dati ir tikai kārtējais skaudrais atgādinājums par to, cik svarīga ir tautsaimniecība, jo tikai uzņēmēji ir tie, kuri, maksājot nodokļus, uztur sabiedrībai nepieciešamo infrastruktūru un pakalpojumus.

Kopīgais starts

Baltijas valstīm ir kopīga pagātne pēdējo 100 gadu garumā, un arī to neatkarības atgūšanas laiks no PSRS visām ir 1990. gads, kas bija starta brīdis pārmaiņām tautsaimniecībā un būšanai par saimniekiem savā zemē. Tāpat visas trīs Baltijas māsas vienlaikus tika uzņemtas Eiropas Savienībā un NATO, savukārt pievienošanās eirozonai jau parādīja redzamas atšķirības, jo Igaunija to iespēja jau no 2011. gada, Latvija ‒ 2014. gada, bet Lietuva no 2015. gada. Pērnā gada inflācijas apmēros Baltija ir Eiropas čempione ‒ 2023. gada janvārī Latvijas inflācijas līmenis sasniedza 21,5%, kas bija vislielākais starp Baltijas valstīm, Igaunijā tas bija vismazākais – 18,6% ‒, bet Lietuvā tas sasniedza 20%.

Eiropas Komisija (EK) šā gada septembrī sagatavojusi piedāvājumu mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) darbības vienkāršošanai ārvalstīs, trešdien mediju pārstāvjiem sacīja EK Nodokļu politikas un muitas savienības ģenerāldirektorāta tiešo nodokļu, nodokļu politiku koordinācijas, ekonomiskās analīzes un novērtēšanas departamenta direktors Bendžamins Eindžels.

Pašreiz situācijā, ja mikro, mazie un vidējie uzņēmumi vēlas veikt pārrobežu darbību, tiem jāmaksā nodokļi vairāk nekā vienā dalībvalstī, tiklīdz to darbībai ārzemēs tiek nodibināts pastāvīgs uzņēmums. EK piedāvājuma mērķis ir vienkāršot nodokļu sistēmu MVU, kas darbojas pārrobežu tirgos.

Atvieglojumu ieviešanas gadījumā MVU aprēķinātu nodokļus, pamatojoties tikai uz tās Eiropas Savienības (ES) dalībvalsts nodokļu noteikumiem, kurā atrodas uzņēmuma galvenais birojs.

MVU iesniegtu vienu nodokļu deklarāciju savas valsts nodokļu administrācijai, kas pēc tam šo deklarāciju nosūtītu pārējām dalībvalstīm, kurās MVU darbojas. Pēc tam katra dalībvalsts pārskaitītu arī visus no nodokļiem gūtos ieņēmumus valstīm, kurās atrodas pastāvīgie uzņēmumi.

Pasaulē un Eiropā valdošie nenoteiktības vēji ietekmēs ekonomiskās izaugsmes apmērus arī Latvijā, vienlaikus tie investorus padara piesardzīgākus un tādējādi lēmumi par ieguldījumiem var tikt atlikti.

Tādu ainu Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijas sēdē par to, ko 2020. gads nesīs ekonomikai Eiropā un Latvijā, atklāja Latvijas Bankas eksperti.

Latvijas Banka IKP pieaugumu 2020. gadam rēķina 2,6% (izlīdzinātie dati), inflāciju 2,4%. Pasaules ekonomika, lai arī lēnāk, bet aug. Ekonomika aug divu faktoru dēļ - pieaug strādājošo skaits un pieaug darba ražīgums, turklāt bezdarba līmenis tādās valstīs kā Vācijā, ASV, Jāpānā ir nepieredzēti zems.

Vienlaikus ir vairāki nenoteiktības faktori -- tirdzniecības kari, Brexit, politiskā nestabilitāte, arī koronovīrusa jautājumi utml.. Tam pretī ir vairākas ekonomisko izaugsmi balstošās sviras, viena no tām monetārā politika, taču ar to vien varot nepietikt.

Baltijas valstu iedzīvotāji alkoholiskajiem dzērieniem tērē procentuāli vislielāko izdevumu daļu no Eiropas Savienības (ES) dalībvalstīm, par kurām pieejama informācija, liecina ES statistikas pārvaldes «Eurostat» pirmdien publicētie dati par 2016.gadu.

Latvijas iedzīvotāji pērn alkoholiskajiem dzērieniem tērējuši 4,8% no kopējiem izdevumiem jeb 734,2 miljonus eiro. Lielāks īpatsvars vien bijis Igaunijā, kuras iedzīvotāji tērējuši 5,6% no izdevumiem jeb 620,1 miljonus eiro, bet Lietuvas iedzīvotāji tērējuši 4,2% no izdevumiem, kas ir 1,033 miljardi eiro.

Baltijas valstīm seko Čehija un Polija (abās valstīs 3,6% no kopējiem iedzīvotāju izdevumiem), Ungārija un Somija (abās valstīs 2,9%), kā arī Islande, Slovākija un Luksemburga (visās valstīs 2,5%).

Savukārt procentuāli no izdevumiem alkoholam vismazāk tērē iedzīvotāji Grieķijā un Itālijā (abās valstīs 0,9%), Austrijā (1,3%) un Portugālē (1,4%).

Latvijas iedzīvotāji kosmētikai gadā vidēji tērē 81 eiro, kas ir viens no zemākajiem rādītājiem Eiropā, liecina Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas apkopotie dati.

Arī salīdzinājumā ar pārējām Baltijas valstīm Latvijas iedzīvotāji kosmētikai atvēl mazāk līdzekļu. Eiropā viens iedzīvotājs gadā kosmētikai tērē aptuveni 134 eiro, rāda COLIPA Market Performance dati. Visvairāk par kosmētiku maksā Šveices iedzīvotāji – divas reizes vairāk nekā vidēji Eiropā.

«Protams, izdevumus par kosmētiku ietekmē produktu cena un iedzīvotāju pirktspēja konkrētajā valstī. Tajā pašā laikā dati rāda, ka citu valstu iedzīvotāji daudz biežāk izvēlas sevi palutināt, iegādājoties dažādus kosmētikas un skaistumkopšanas līdzekļus. Arī Latvijā mēs biežāk varam novērot, ka cilvēki atvēl papildu līdzekļus kosmētikas iegādei, pievēršot lielāku uzmanību tās kvalitātei, produktu sastāvam un izcelsmes valstij. Par to liecina gan kosmētikas tirgus pieaugums, gan arī pirktspējas palielināšanās pēdējos gados,» norāda Ieva Plaude-Rēlingere, Latvijas Kosmētikas ražotāju asociācijas valdes priekšsēdētāja.

Mūziku ikdienā klausās absolūtais vairākums aptaujāto - 93%, taču tikai 23% tērē naudu mūzikas iegādei, secināts Latvijas Izpildītāju un producentu apvienības (LaIPA) sadarbībā ar socioloģisko pētījumu aģentūru "Kantar" veiktajā aptaujā.

Pētījums tiek veikts katru gadu, lai monitorētu Latvijas iedzīvotāju vēlmes un ieradumus mūzikas izvēlē.

"Šis ikgadējais pētījums dod iespēju mūzikas industrijas pārstāvjiem, mūziķiem, autoriem un citiem radošās jomas pārstāvjiem saprast sabiedrības intereses, paradumus un arī izvēles mūzikas patēriņa jomā," skaidro LaIPA izpilddirektore Liena Grīna.

"Ir prieks, ka pamazām redzam uzlabojumus sabiedrības izpratnē par to, ka mūzika, tāpat kā jebkura cita patēriņa joma, nav bezmaksas. Ir labi, ka sabiedrība arvien vairāk apzinās autortiesību un intelektuālā īpašuma tiesību nozīmi, saprot to, ka mūziķiem, komponistiem, dzejniekiem ir tiesības par savu darbu izmantošanu saņemt taisnīgu atlīdzību," uzsver Liena Grīna. "Protams, gribētos, lai izpratnes līmenis šajā jautājumā augtu straujāk, tāpēc šeit saskatām lielu skaidrošanas un izglītošanas darba lauku," uzskata LaIPA izpilddirektore.

Lai gan dažbrīd šķiet, ka finanšu krīze pasaulē un Latvijā piedzīvota samērā nesen, patiesībā pagājuši jau vairāk nekā desmit gadi, kopš vienas investīciju bankas bankrots izsauca lavīnveida sabrukumu un finansējuma apsīkšanu globālajos finanšu tirgos un arī Latvijā valdība bija spiesta lūgt Starptautiskā valūtas fonda (SVF) palīdzību.

Jāatzīst, ka palīdzības lūgšana SVF vienmēr ir valsts prestižam diezgan neglaimojoša un neko labu neliecina par valsts spēju īstenot saprātīgu ekonomisko politiku. Skaidrs, ka nevienam negribētos vēlreiz nonākt līdzīgā situācijā. Tāpēc varbūt nav pārsteidzoši, ka, par spīti salīdzinoši sekmīgai valsts ekonomikas attīstībai pēdējos gados, arvien biežāk dzirdam runas par melniem mākoņiem pie Latvijas tautsaimniecības debesīm, krīzes nenovēršamību utt.

Ekonomikas prognozēšana ir diezgan nepateicīga nodarbošanās – ekonomists Pauls Samuelsons savulaik ironizēja, ka tirgus dalībnieki biržā ir sekmīgi paredzējuši deviņas no pēdējām piecām recesijām. Savukārt krīzes gaidīšana un prognozēšana būtībā ir samērā neproduktīva nodarbošanās – ja krīzes varētu precīzi prognozēt un paredzēt, tad ikviens tām varētu laicīgi gatavoties, novēršot šo krīžu izraisošās darbības, līdz ar to krīzes nemaz neiestātos.