Vienmēr esmu uzskatījis, ka būvuzņēmumiem pašiem ir jābūvē un pašiem arī jāuzrauga tas, cik kvalitatīvi un droši šis process notiek, un nekāda iejaukšanās no ārpuses nav nepieciešama.
Respektīvi, katram uzņēmumam ir pilnībā jāuzņemas atbildība par savu darbu, negaidot kaut kādus kontroles pasākumus no valsts puses.
Diemžēl traģēdija Zolitūdē ir likusi šīs domas mainīt – nevar noliegt, ka būvnieku darba kvalitāte ir jākontrolē un acīmredzot tas ir jādara valstij. Pietiekami ilgu laiku galvenais kritērijs ir bijusi iespējami zemākā cena, kas nevar neatstāt iepaidu uz objektu kvalitāti. Jāatzīst, ka pasūtītāju vēlmes šajā jomā nereti ir bijušas pat dīvainas. Laikā, kad vadīju būvkompāniju Merks, nereti bija situācijas, kad ieradās pasūtītājs, paziņoja, ka viņa rīcībā objekta realizācijai ir noteikta naudas summa, un vairāk tam atvēlēt viņš nekādi nevarot atļauties, jo pretējā gadījumā vairs nesanāk pašam peļņa. Bieži vien šādiem pasūtītājiem nācās atteikt, jo ātri vien bija skaidrs, ka par piedāvāto naudas summu tādu projektu, kādu pasūtītājs vēlas, realizēt nav iespējams. Mūsu atteikumi neko daudz nemainīja. Proti, nav bijis tā, ka kāds no projektiem, ko mēs atteicāmies realizēt, tā arī paliktu neuzbūvēts. Man nav zināms, uz kā rēķina – nodokļu samaksas, materiālu vai kā cita – atsevišķiem citiem uzņēmumiem izdevās ieekonomēt līdzekļus, bet izdarīts tas acīm redzami tika.
Tas viss ir atstājis nopietnu iespaidu uz būvniecības nozares darba kvalitāti.
Gan notikušais Zolitūdē, gan manis minētie aspekti liecina, ka valsts kontrole attiecībā uz būvobjektu kvalitāti ir nepieciešama. Jautājums gan ir par to, kā varētu tikt organizēts, piemēram, jaunas valsts būvinspekcijas darbs. Nav nekādas jēgas vienkārši nodibināt jaunu valsts institūciju un pieņemt darbā kārtējos ierēdņus. Tai vajadzētu būt iestādei ar profesionāliem, pieredzējušiem būvniecības speciālistiem, kuri saprot būvobjektos notiekošos procesus, kā arī jābūt skaidri noteiktam, kādas būs šo cilvēku funkcijas, pienākumi un tiesības. Nevar būt tā, ka darbā tiek pieņemti nepieredzējuši cilvēki, uz kuru vērtējumiem būtu grūti paļauties.
Turklāt jāatgādina, ka laikā, kad Latvijā darbojās valsts būvinspekcija, tās pārstāvji negāja iekšā būvobjektos – šādas darbības attiecīgās iestādes darbiniekiem nemaz nebija paredzēts veikt. Atgriežoties pie šādas kārtības, nozare un valsts kopumā negūs gaidīto efektu. Tādēļ iespējamās veicamās darbības šajā jomā ir rūpīgi jāizanalizē.