«Mums ļoti gribētos, lai tirgotāji saprastu, ka mēs esam ieguldījušas produktu ražošanā gan laiku, gan enerģiju, gan arī daudz finanšu līdzekļu. Mums izejvielas uz parāda neviens nedod, mēs par visām izejvielu piegādēm norēķināmies, bet veikals paņem preci, pārdod to, bet norēķināties ar ražotājiem nesteidzas. Sanāk tā, ka mēs un arī citi ražotāji kreditējam veikalus,» intervijā laikrakstam Diena stāsta uzņēmējas, SIA Gusto īpašnieces Andra Katkeviča un Līga Elmane.
Fragments no intervijas
Kā izvēlējāties savu biznesa virzienu – kosmētikas ražošanu?
Līga Elmane (L.E.) Tas bija Andras vaļasprieks.
Andra Katkeviča (A.K.) Nenotika tā, ka mēs nolēmām veidot biznesu un meklējām biznesa ideju, ko realizēt. Mums biznesa ideja nāca no jau zināma hobija. Tas bija vaļasprieks, kas tika atbalstīts draugu un radu vidū un tika novērtēts – man teica: «Tik labas lietas tiek gatavotas, kāpēc gan tās nepiedāvāt arī citiem?» Izskanēja Līgas uzaicinājums: «Varbūt veidosim savu biznesu?» Tajā laikā, kad mēs hobiju nolēmām pārvērst par biznesu, Bauskas novadā tika veidots pierobežas inkubators, mēs tam pieteicāmies un veiksmīgi iesaistījāmies inkubatorā. Protams, biznesa sākšana nevar notikt vienā dienā, jo jānokārto ļoti daudz dokumentu. Brīdī, kad produkti tika reģistrēti, vienlaikus tika drukātas etiķetes, un, kuras etiķetes saņēmām, tās tūlīt arī uzlīmējām produktiem un produktus uzreiz likām uz letes tirgošanai. Tas bija dinamisks, interesants periods.
Kad sākāt savu biznesu, kas bija pats grūtākais, ar ko nebijāt rēķinājušās?
L.E. Es pat grūtības neatceros.
A.K. Es arī grūtības neatceros, bet varbūt tāpēc, ka visu darījām ar milzīgu entuziasmu. Mums viss bija jauns, piemēram, nepieciešamība izpētīt likumdošanas normas, to, kā vispār kosmētikas līdzekļus drīkst sākt tirgot. Visi citi biznesa uzsākšanas soļi mums arī bija jaunums, bet visi šie veicamie darbi mūs ārkārtīgi interesēja.
L.E. Kad tagad atceros biznesa sākuma periodu, šķiet – kā mēs vispār atradām laiku miegam? Jo tas tiešām bija ļoti intensīvs periods.
A.K. Šobrīd domāju, no kurienes mums vispār bija enerģija, no kurienes mums vispār bija zināšanas? Jāsecina, ka aizrautība un pārliecība par savu ideju deva spēku. Tagad jau kļuvis skaidrs, ka būt uzņēmējām – tas nozīmē, ka jāattīsta pilnīgi cita domāšana, nekā vajadzīga, esot darba ņēmējām. Lai gan mēs joprojām esam saglabājušas biznesa iesācēju ideālismu un ideālisma mūsos ir vairāk, nekā tas ir tāda tipa uzņēmējiem, kuri ir rūdīti savā biznesā vai arī ir ļoti skrupulozi rēķinātāji. Es uzskatu, ka ideālisms biznesā reizēm traucē, bet reizēm arī palīdz.
Kā vērtējat valsts iestāžu attieksmi? Uzņēmējiem ir ļoti atšķirīgi, pat diametrāli pretēji pieredzes stāsti par valsts iestāžu attieksmi un kompetenci.
A.K. Iespējams, mums paveicies, bet mūsu pieredze liecina, ka gan Valsts ieņēmumu dienestā (VID), gan Veselības inspekcijā strādā ļoti atsaucīgi speciālisti. Ja šo iestāžu speciālistiem uzdod precīzus jautājumus, tad viņi uz mūsu jautājumiem arī pēc būtības atbild. Pirms sākām biznesu, viens no «bubuļiem» bija tieši kontrolējošās institūcijas, to vidū, protams, arī VID, jo no visa, ko bijām par VID dzirdējušas, radās iespaids: «Nu gan būs šausmas!» Izrādījās, ka nav tik traki, VID speciālisti visu paskaidroja, un radās iespaids, ka viņi vienkārši uztur kārtību savās atbildības jomās. Tāpat arī Veselības inspekcijas speciālisti mums visu labi izskaidroja.
Ļoti bieži jaunie uzņēmēji savu biznesu finansē no pašu līdzekļiem, piemēram, uzkrājumiem, nevis no banku kredītiem. Kāds bija jūsu biznesa pirmais finansējuma avots?
A.K. Tie bija mūsu personīgie finanšu līdzekļi. Mēs lepojamies ar to, ka attīstām savu biznesu lēni, bet pašas no saviem personiskajiem līdzekļiem. Sākotnēji mēs strādājām, lai vienkārši attīstītu savu uzņēmumu, nevis, lai pelnītu. Tāda ir mūsu pieeja. Protams, citi jaunie uzņēmēji var darīt arī citādāk, var ņemt kredītus, izmantot katru iespēju naudu aizņemties.
L.E. Mēs nesakām, ka neņemt kredītus bankās un neaizņemties naudu no citiem aizdevējiem ir pareizi vai labi. Vienkārši, mūsuprāt, neaizņemties naudu ir labāk.
A.K. Mūsu ieskatā, ja ir parādi, ja ir kredīts bankā, tad ir psiholoģiski grūtāk, nekā tad, ja nekādu aizņēmumu nav.
Bieži ražotāji sūdzas, ka iedod veikalniekiem preci, prece tiek pārdota, bet ilgi jāgaida brīdis, kad tirgotājs ar ražotāju norēķinās par pārdoto preci.
L.E. Jā, šī gan patiešām ir nopietna problēma, ar kuru mēs arī sastopamies. Mums ļoti gribētos, lai tirgotāji saprastu, ka mēs esam ieguldījušas produktu ražošanā gan laiku, gan enerģiju, gan arī daudz finanšu līdzekļu. Mums izejvielas uz parāda neviens nedod, mēs par visām izejvielu piegādēm norēķināmies, bet veikals paņem preci, pārdod to, bet norēķināties ar ražotājiem nesteidzas. Sanāk tā, ka mēs un arī citi ražotāji kreditējam veikalus.
Kā jūs šo problēmu risināt?
A.K. Cenšamies vienoties ar tirgotājiem.
L.E. Ir jau tirgotāju vidū godprātīgi sadarbības partneri, ar kuriem sadarbojamies jau gadiem, bet nevar noliegt – gadās visādi.
Plašāk lasiet rakstā Galvenā problēma – tirgotāji nesteidzas maksāt trešdienas, 2.decembra laikrakstā Diena (8.,9.lpp)!
