Izaugsmes sastāvdaļas pievienošana vienā vai otrā veidā pašreizējam fiskālās disciplīnas līgumam, ko parakstījušas 25 ES dalībvalstis, ir neizbēgama. Uz to norāda arī šodien Florencē notiekošā konference par situāciju Savienībā – savdabīgs daudzbalsīgs ekvivalents ASV prezidenta gadskārtējai The State of Union uzrunai.
Sevišķi Francijas sociālistiski noskaņotais elektorāts, kura nosvēršanās par labu Fransuā Olandam bija paredzama, ar jaunā prezidenta izvēli šo izaugsmes aktualizēšanas procesu ir paātrinājis un licis Eiropas amatpersonām par to runāt skaidrāk un noteiktāk. Lielā mērā tā uzskatāma par nepieciešamu pretimnākšanu F. Olandam jeb viņa vēlētājiem, kuriem jaunais prezidents varēs atskaitīties, ka izdarījis solīto – kaut visai nosacīti un lielā mērā retoriski. Tai pašā laikā rosīšanās ap izaugsmes jautājumu ir ES fiskālās disciplīnas rosinātāju savu jau panākto pozīciju aizstāvība.
Vācu Spiegel citē kancleri Angelu Merkeli, ka «fiskālais līgums nav apspriežams». Attiecīgi ir paredzams, ka maija vidū nākamajā dienā pēc oficiālās stāšanās amatā Berlīnes tikšanās laikā gan Merkele varēs palikt pie sava, gan Olands – dabūt savu. Proti, ir neticami, ka pats līgums varētu tikt grozīts, bet ir visnotaļ paredzams, ka tam blakus parādīsies kāds vai vairāki programmatiski dokumenti, un kuru pamata Olands un varbūt vēl kāds apķērīgāks politiķis, piemēram, Grieķijā, varēs vēlētāju priekšā sev uzsist pa plecu. Un neatkarīgi no tā, kurš kurā gadījumā tiek traktēts kā vilks un kaza, visi būs dzīvi un paēduši. Tiesa, pēcgarša daudziem izrādīsies rūgta. Proti, blakus citiem izaugsmes pasākumiem nepieciešamas ir strukturālās reformas «Vidusjūras kluba» valstu darba tirgū, Franciju ieskaitot.
Jau noticis fakts ir Eiropas sadalīšanās veiksmīgākos ziemeļos un neveiksmīgākos dienvidos, kur pirmo veiksmes stāsts lielā mērā ir saistīts otro problēmām. Kā to jau ziemā The Wall Street Journal teicis ECB vadītājs Mario Dragi, šajās valstīs ir pārlieku neaizsargāts jauniešu darba tirgus un pārāk lielas garantijas «vecajiem bukiem» ar rožainiem pensionēšanās plāniem. Attiecīgi regulējumu atcelšana, kas darba devējiem atraisītu rokas vieglākai kadru mainībai un tirgum piemērotākai algu politikai (tas ir – strādā čaklāk, pelni mazāk un neceri uz zeltainām garantijām) ir acīmredzamākais atrisinājums eirozonas dienvidu perifērijas un Francijas darba tirgus «aizcietējumiem». Jeb, kā saka M. Dragi, «Eiropas sociālais modelis ir jau beidzies». Pēc Morgan Staneley aplēsēm darba tirgus reforma «Vidusjūras klubā» desmit gadu laikā dotu 15% IKP pieaugumu.