Ēkas nosēšanās sagādā tās īpašniekiem patiesas galvas sāpes, jo grunts stabilizēšanai parasti ir nepieciešami dārgi rakšanas un celtniecības darbi. Par laimi jau 40 gadus tiek izmantota unikālā URETEK tehnoloģija, kas dod iespēju tikai dažu stundu laikā pacelt iepriekšējā stāvoklī un nostabilizēt, piemēram, nosēdušos ēku un tiltu, vai aizpildīt ceļa zemes klātnē radušos tukšumus.

Kad 1211. gada vasarā bīskaps Alberts lika stūrakmeni Rīgas Doma baznīcai, visticamāk, viņš pat nevarēja iedomāties, ka viens no lielākajiem Baltijas dievnamiem var, nedaudz pārspīlēti izsakoties, sākt grimt ellē.

Diemžēl tieši tā notika, un Rīgas Doma baznīcai, kas pārdzīvojusi desmitiem karu, par liktenīgu kļuva gruntsūdeņu līmeņa krišanās Rīgas pilsētas teritorijā. Līdzīgi kā daudzas citas Rīgas vēsturiskās ēkas, arī Doma baznīca ir balstīta uz ozolkoka pāļiem, kas pirms daudziem gadu simtiem tika iedzīti Daugavas krastā.

Pēdējos gadu desmitos ir vērojama gruntsūdens līmeņa pazemināšanās, ko daļēji izraisījusi uz Daugavas uzbūvētā Rīgas hidroelektrostacija. Kamēr koka pāļi atradās ūdenī, viss bija kārtībā, taču, pazeminoties ūdens līmenim, pāļiem sāka piekļūt gaiss, kā rezultātā tie sāka trūdēt. Par dievnama nosēšanos liecināja daudzās plaisas, kas parādījās ēkas sienās, un apjomīgu renovācijas darbu nepieciešamības rašanās bija tikai laika jautājums.

Db.lv piedāvā tuvplānā aplūkot Gada balvai Rīgas arhitektūrā izvirzītos objektus - šoreiz ieskats Rīgas Doma tornī.

Biedrības Zaļās mājas pārstāvis Kristaps Ceplis norāda, ka objekts, bez kura Latvijas galvaspilsēta nav iedomājama, ārēji jau ilgus gadus nav mainījies un arī pēc pēdējiem restaurācijas darbiem tā vizuālais tēls acīm redzamas izmaiņas nav ieguvis. Viņaprāt, vēsturiskai ēkai tas, protams, ir svarīgi, tomēr, vienlaikus, sabiedrības acīm paliek nemanāms arī paveiktā darba apjoms, kas ir pelnījis vislielāko atzinību.

Fotogrāfijas skatiet raksta galerijā!

No Latvijas būvniecības attīstības viedokļa Rīgas Doma torņa rekonstrukcijas viens no atslēgas elementiem ir darbs ar koka konstrukcijām – būtībā šis tornis ir koka augstceltne pašā Rīgas sirdī. «Ņemot vērā Latvijas būvniecības tradīcijas, kas 20.gadsimtā ir pārliecinoši aizgājušas no koka konstrukciju plašas izmantošanas uz betona un tērauda dominanci, Rīgas Doma torņa restaurācija ir gan izaicinājums, gan ieguvums vienlaikus, jo gan arhitektiem, gan konstruktoriem un būvniekiem ir bijusi iespēja praksē strādāt ar sarežģītām koka konstrukcijām, radot iespēju šo pieredzi izmantot arī nākotnes jaunajos objektos,» norāda K.Ceplis.

Būvkompānija Arčers sākusi Rīgas Doma torņa nostiprināšanas un restaurācijas darbus, informē kompānijas pārstāve Vita Noriņa.

Baznīcas koka konstrukcijas būvētas 16.gadsimtā un ir vecākie šāda veida būvelementi Latvijā. Rīgas Doma baznīca un klostera komplekss ir nacionālās nozīmes kultūras piemineklis, kas iekļauts UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā, tādējādi būvdarbu procesā jāievēro virkne specifisku normatīvu, prasību un ierobežojumu.

Restaurācijas būvdarbi aptvers visu Doma torni, bet iekštelpās restaurācijas un atjaunošanas pasākumi tiks īstenoti teritorijā, kurā ietilpst Marijas kapela, Dienvidu kapela, Centrālā kapela un kapelas izejā uz krusteju. Tiks renovētas arī saimniecības un inženiertehniskās telpas.

Projekts paredz torņa daļā bojāto un satrupējušo koka konstrukciju nomaiņu, protezēšanu un koka konstrukciju attīrīšanu apmēram 5000 m2 platībā. Torņa nostabilizēšanai un atbalstam tiks iestrādāta telpiska metāla konstrukcija, kas noņems slodzi un tādējādi stiprinās torņa koka konstrukciju. Torņa kupola daļām tiks mainīts vara jumta segums. Augstumā veicamo darbu izpildei tiks piesaistīti profesionāli alpīnisti.

Torņakalnā, Ojāra Vācieša ielā 6a, atrodas latviešu rakstnieka un tulkotāja Jāņa Akuratera muzejs, kas nupat atjaunots, informē VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ).

Muzeja ēka ir celta 1933.gadā kā rakstnieka ģimenes nams. Līdz šī gada sākumam, kad VNĪ uzsāka ēkas pārbūves un restaurācijas darbus, nama tehniskais stāvoklis bija vērtējams kā neapmierinošs. Lai informētu sabiedrību par realizēto projektu, šodien, 12.oktobrī VNĪ un Memoriālo muzeju apvienība (MMA) medijus iepazīstināja ar paveikto ēkas restaurācijā.

Jāņa Akuratera muzeja ēka ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un valsts nozīmes vēsturiska notikuma vieta, kas celta pēc arhitekta Vernera Vitanda projekta funkcionālisma stilā. Muzejs ir viens no Pārdaugavas kultūras centriem, kur mūsdienās, tāpat kā Jāņa Akuratera dzīves laikā, pulcējas literāti, mākslinieki, mūziķi un aktieri, kā arī skolēni.

Līdz Rīgas pils priekšpils un Austrumu piebūves restaurācijas - rekonstrukcijas darbu noslēgšanai atlicis pusgads. Šobrīd sākusies apdares un restaurācijas darbu intensīvā fāze, tika pastāstīts medijiem rīkotajā pasākumā.

Šodiena bija zīmīga tajā ziņā, ka nākamreiz sabiedrība ar mediju palīdzību Rīgas pils priekšpili ieraudzīs tikai pabeigtā stadijā.

Rīgas pils priekšpilī darbi ir izpildīti 70% apjomā. Šobrīd apgūtā summa no kopējās līguma summas ir 25 miljoni eiro.

Rīgas pils restaurācija un rekonstrukcija tiek veikta divās kārtās:

I kārta - Rīgas pils priekšpils un Austrumu piebūves rekonstrukcija un restaurācija, kas uzsākta 2009. gadā un tiks pabeigta 2015. gada nogalē,

II kārta - Rīgas pils kastelas daļas restaurācija un pārbūve, kas tiks uzsākta 2016. gadā un pabeigta 2018. gadā. Šodien bija iespēja aplūkot arī kastelas daļu tādu, kāda tā izskatās patlaban, un tika pastāstīts par to, kādas ir otrās kārtas ieceres.

Vasaras beigās un rudenī veiktajos arheoloģiskajos izrakumos pie Sv.Jēkaba baznīcas Rīgā, «burtiski Saeimas durvju priekšā», atrakta plaša viduslaiku kapsēta, turklāt ir pamats domāt, ka virzienā uz Klostera un Jēkaba ielu zem bruģa joprojām guļ mirušo kauli, raksta «Latvijas Avīze».

Arheologs Artūrs Tomsons, kura vadībā notika izrakumi, pastāstījis, ka kārtīgas arheoloģiskas izpētes baznīcas tuvumā vai pašā baznīcā īsti nekad nav bijis. Šoreiz ķerties pie tās licis apstāklis, ka, rokot tranšejas inženiertehnisko komunikāciju guldīšanai pie baznīcas sienas, strādnieki uzdūrās cilvēku kauliem. Tomsona vadītajos izrakumos konstatēts ap 300 apbedījumu - daļa kaulu pārapbedīta, daļa nodota tālākai izpētei LU Latvijas Vēstures institūta bioarheoloģiskajā laboratorijā.

Viduslaikos mirušo apbedīšana gan baznīcā, gan kapsētās tām līdzās bija ierasta lieta. Doma baznīcai bija pat vairāki kapi, tomēr par dokumentos 1226.gadā pirmo reizi minēto Jēkaba baznīcu pētnieki esot bijuši piemirsuši. Tiek pieļauts, ka Jēkaba baznīcas draudzes kapsētā pārsvarā guldīti latvieši.

Atjaunošanas darbi Rīgas pils telpās norit plānotajā termiņā, lai šī gada novembrī tās tiktu nodotas Valsts prezidenta rīcībā, informē pilnsabiedrība SBRE.

Daļā telpu jau ir veikta iekšējās apdares restaurācija un pirmais krāsojums.

Pils Baltajā zālē ir pabeigta sienu un griestu apmetuma atjaunošana un griestu dekoratīvās ģipša apdares restaurācija un atjaunošana, ir uzsākti zeltīšanas darbi, restaurēto lustru un mākslīgā marmora pilastru montāža. Sūtņu zālē ir pabeigta oriģinālā dekoratīvā krāsojuma attīrīšana un krāsu nostiprināšana, kā arī virsmas sagatavotas pirmā krāsojuma veikšanai.

Apjomīgs darba apjoms notiek arī Svētku zālē – ir pabeigta apmetuma atjaunošana, un vienlaikus notiek gan virsmu krāsošana, gan dekoratīvo elementu atjaunošana. Šobrīd tiek veikta gleznu rāmju restaurācija, koka apšuvuma paneļu, dekoratīvo siju un akustisko ribu špaktelēšana, krāsošana un montāža. Ģerboņu zālē turpinās krāsošanas darbi, kā arī griestu rozešu un ģerboņu restaurācija, informē SBRE.

Turpinās darbi pie Liepājas Sv. Trīsvienības katedrāles ērģeļu restaurācijas un pakāpeniskas atjaunošanas - šobrīd tiek veikti mehānikas sakārtošanas darbi Hauptwerk daļā, informē Liepājas Svētās Trīsvienības baznīcas atjaunošanas fonda vadītāja Kristīne Liepa.

Viņa skaidro, ka ērģelēm ir demontētas Hauptwerk velles, kas šobrīd tiek restaurētas darbnīcā Rīgā. Darbus veic IK Melbārža mūzikas instrumentu darbnīcas speciālisti ērģeļu restauratora Alvja Melbārža vadībā. Kamēr tiek veikti mehānikas sakārtošanas darbi instruments ir daļēji spēlējams, dievkalpojumu nodrošināšanai tas ir pietiekami, taču koncerti marta mēnesī netiek plānoti. Šo darbu posmu plānots pabeigt līdz marta beigām un Lieldienu dievkalpojumus varētu sagaidīt ar ērģeļu pilnu skanējumu.

Darbu sākumā tika veikta skalu un veļļu montāža, marķēšana un aizvešana uz darbnīcu. Darbnīcā tiek veikta ādas iepresēšana veļļu pleciņos, metāla leņķos, veļļu asīšu nostiprināšana vai nomaiņa. Arī defektu novēršana skaliem, oksidējušos stiepļu nomaiņa skalu galos, vītnīšu nomaiņa vertikālajos skalos, tūkojuma atjaunošana asīšu caurumos, «ķemmju» remonts, izdrupumu protezēšana. Kam sekos veļļu atvešana atpakaļ uz katedrāli, montāža un ērģeļu mehānikas regulēšana.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild Mareks Mamajs, AS Būvuzņēmums Restaurators valdes priekšsēdētājs. «Mēs noteikti varam palepoties ar to, ka AS Būvuzņēmums Restaurators šobrīd ir ne tikai vecākais un štata restauratoru ziņā lielākais, bet arī tradīcijām bagātākais mākslinieciskās restaurācijas uzņēmums Latvijā. Iespējams, ka mēs pat esam vienīgie, kas tā droši var teikt, ka strādājam kopš 1951.gada. Un tie nav tikai tukši vārdi vien. Piemēram, nozarē pazīstamais restaurācijas darbu vadītājs un mūsu kolēģis Valdis Uzariņš pagājušā gada nogalē nosvinēja 40 gadu jubileju, kopš viņš strādā šajā uzņēmumā. Manuprāt, tas ir rādītājs,» norāda M. Mamajs.

Rīgas Doma un citu Latvijas dievnamu atjaunošanai Latvijas evaņģēliski luteriskā Baznīca (LELB) un būvuzņēmums Arčers kopīgi rīkotā talkā Nākotnes Lietaskoks šodien iestādīja 7,5 tūkstošus egļu un 50 ozolu stādus.

Iniciatīva iestādīt Nākotnes lietaskokus radās, Rīgas Doma torņa stiprināšanas un restaurēšanas procesā sastopoties ar grūtībām Latvijā atrast specifiskus, vairāku simtu gadu vecu koka būvelementu atjaunošanas parametriem atbilstošus materiālus.

Pēc izmēriem, apjoma un citiem parametriem restaurācijai piemērotu kokmateriālu sagāde bija pārsteidzošs un iepriekš neprognozēts izaicinājums. Restaurācijas darbi ietver vērienīgu bojāto koka konstrukciju nomaiņu, protezēšanu un attīrīšanu Doma tornī apmēram 5000 m2 platībā.

«Tāpēc šodien iestādījām atpakaļ objekta atjaunošanai izmantoto kokmateriālu, kā arī ceram, ka no iestādītajiem kociņiem izaugs nākotnes lietaskoki, un tas būs materiāls nākamajai dievnama restauratoru paaudzei. Iestādot un kopjot 7,5 tūkstošus egļu un 50 ozolu audzi, parūpēsimies par to, lai pilnvērtīgu un autentisku Latvijas dievnamu restaurāciju būtu iespējams paveikt arī pēc 100 vai 200 gadiem,» atzina SIA Arčers Būvniecības departamenta direktors Jānis Markulis.

Piektdien, 30.septembrī ekspluatācijā nodots atjaunotais un restaurētais Jāņa Akuratera muzejs, Ojāra Vācieša ielā 6A, Rīgā, informē VAS Valsts nekustamie īpašumi (VNĪ).

VNĪ īstenotā projekta ietvaros Jāņa Akuratera muzeja ēkai, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, tika veikta jumta seguma nomaiņa ar jauniem betona dakstiņiem, pietuvinot jumta seguma izskatu vēsturiskā jumta izskatam, izveidots apmeklētājiem pielāgots muzeja ieejas mezgls, veikta interjera detaļu atjaunošana pēc oriģinālajiem paraugiem, tajā skaitā, muzejā iebūvēto būvgaldniecības izstrādājumu restaurācija. Muzeja atjaunošanas un restaurācijas darbu laikā, ēkā ogļu apkures sistēma nomainīta uz gāzes apkures sistēmu, restaurēts un atjaunots kamīns un krāsnis, labiekārtota muzeja teritorija un veikta verandas un terases restaurācija.

Ķemeros sākti pirmie atjaunošanas darbi Ķemeru ūdenstorņa pārbūvei un tam piegulošo ielu infrastruktūras pilnveidei, informē Jūrmalas dome.

Tāpat uzsākta skvēra labiekārtošana, kurā atrodas vēsturiskā skulptūra – cilnis «Tautu deja», kas tiks veidots kā publiski pieejama ūdens dzeršanas vieta. Restaurējot Ķemeru ūdenstorni, tajā ierīkos tūrisma informācijas punktu un skatu torni.

42 metrus augstā ūdenstorņa ēkas pirmajā stāvā būs tūrisma informācijas punkts, otrajā stāvā – izstāžu zāle, kurā veidos ekspozīciju par Ķemeru kūrorta vēsturi. Savukārt ēkas trešajā stāvā un uz ēkas jumta tiks izbūvētas skatu platformas ar norādēm par apkārtnē esošajiem apskates objektiem. Ūdenstornim tiks saglabāta arī tā pamatfunkcija – ūdenssaimniecība pakalpojumu nodrošināšana. Ķemeru ūdenstornis ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, celts pirms 90 gadiem, 1929.gadā. Tas atrodas valsts nozīmes pilsētbūvniecības pieminekļa «Ķemeru kūrorts» teritorijā.

Nacionālās kino balvas Lielais Kristaps atklāšanas vakars 6. oktobrī būs veltīts režisoram Jānim Streičam, viņš šogad saņems Lielā Kristapa balvu par mūža ieguldījumu. Lielais Kristaps tiks atklāts ar režisora filmu Svešās kaislības (1983), festivāla programmā iekļauta arī režisora filma Mans draugs - nenopietns cilvēks (1975). Abas filmas pēc Nacionālā Kino centra iniciatīvas ar Kultūras ministrijas atbalstu ir restaurētas un tiks izrādītas jaunā kvalitātē.

Jāņa Streiča filmu - Mans draugs - nenopietns cilvēks un Svešās kaislības - restaurācija notiek jau kopš pagājušā gada, to restaurāciju darbs veikts studijā Lokomotīve. Filmas tiek ķīmiski apstrādātas (nomazgātas) un no jauna ieskenētas no 35mm filmas digitālā formatā.

Filmu restaurācijas darbu vadītājs Roberts Vinovskis stāsta: «Mūsdienu tehnoloģijas nereti ļauj filmas attēlu, piemēram, padarīt vēl košāku un krāsaināku, kā tā ir bijusi, taču restaurācijas uzdevums ir iespējami precīzi atjaunot filmas sākotnējo izskatu, nevis to «uzlabot».»

Abu filmu restaurācijā ir piedalījies arī režisors J. Streičs un filmas Mans draugs - nenopietns cilvēks restaurācijā arī tās operators Miks Zvirbulis.

Cēsīs strādājošais automātisko ātrumkārbu restaurācijas uzņēmums Recro nolēmis paplašināt savu darbību ārpus Latvijas robežām.

Vēloties palielināt darbības apjomus, uzņēmums plāno atvērt filiāles eksporta valstīs. Sadarbības partneri tam šobrīd ir Somijā, Lietuvā, Igaunijā, Francijā un Vācijā.

Uzņēmums grib iegūt lielāku klientu uzticību, un to vislabāk var izdarīt, atverot vietējo pārstāvniecību. «Mēs plānojam atvērt filiāli Francijā, kur gan netiks veikta ātrumkārbu restaurācija, taču kvalitatīvā līmenī tās tiks uzstādītas. Ļoti svarīgi ir «izlauzties» eksportā, jo ar Latvijas tirgu mums nepietiek. Francijā tirgus ir ar ļoti lielu potenciālu, arī konkurentu tur īsti nav. Raugoties no loģistikas viedokļa, šis tirgus mums ir viegli sasniedzams. Arī kopumā mūsu nozarē ir labs potenciāls, jo automātisko ātrumkārbu īpatsvars pieaug un jauno ātrumkārbu kalpošanas mūžs kļūst arvien īsāks. Savukārt nākotnes izaicinājums ir elektromašīnas, kurām klasiskās automātiskās ātrumkārbas vairs nebūs nepieciešamas,» stāsta SIA Recro attīstības daļas vadītājs Normunds Aspers.

Rīgas pils 2018.gadā netiks atvērta, šodien Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas sēdē teica kultūras ministre Dace Melbārde (VL-TB/LNNK).

Viņa norādīja, ka par to liecina fakts, ka Rīgas pils kastelas daļas restaurācijas un pārbūves, kuru bija plānots sākt 2016.gadā, bet pabeigt 2018.gadā, iepirkuma procedūra nav noslēgusies.

Melbārde atzīmēja, ka, redzot, kā uz priekšu virzās būvdarbi daudzos citos objektos, Kultūras ministrija nemaz necerēja, ka Rīgas pils būs pabeigta 2018.gadā.

Viņa norādīja, ka kavētie iepirkumi, būvnieku savstarpējie strīdi un apzinātā vilcināšanās rezultējas ar to, ka KM netiek uz priekšu ar dažādiem kultūras objektiem.

Pēc Melbārdes paustā, patlaban ministrija meklē vietu, kur realizēt visu Latvijas muzeju lielo kopizstādi, kuru bija plānots organizēt Rīgas pilī.

Ar svētku dievkalpojumu sestdien, 2. jūlijā svinīgi tiks atklāta atjaunotā kultūrvēsturiskā pērle – Katlakalna evaņģēliski luteriskā baznīca, kas pēc rekonstrukcijas ir atguvusi savu sākotnējo vēsturisko spožumu, informē Ķekavas novada pašvaldības pārstāve Vineta Bērziņa.

Katlakalna baznīca ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis, kas ir celta pēc arhitekta Kristofa Hāberlanda projekta 1794. gadā. Tā ir unikāla ar savu Latvijas baznīcām neraksturīgo, apaļo – Romas panteonam līdzīgu formu. Izprotot baznīcas vērtību Latvijas dievnamu kontekstā, tika veikta ēkas vēsturiskā restaurācija, pirms tam veicot nopietnu un ilgu ēkas izpētes darbus, apzinot vēsturiskos sienu krāsojumus, pārbaudot pamatu un sienu mūrējumu stāvokli.

Restaurācija ilga divus gadus, un tās laikā baznīca tika atjaunota no pamatiem līdz jumtam. Restaurēta altāra glezna un vēsturiskais tornītis virs baznīcas kupola, virs kura tagad atrodas apzeltīts arhibīskapa Jāņa Vanaga iesvētīts krusts.

Virsnieku saieta nams Karostā, Liepājā kalpojis kā multifunkcionāls centrs. Sākot no krāšņām ballēm, kara flotes bāzes, slimnīcas, degradācijas līdz pat lēnai atdzimšanai. Lai nodrošinātu drošu un pastāvīgu ēkas izmantošanu, ēkas restaurācijai būtu nepieciešams piesaistīt aptuveni 12 miljonu eiro, taču pašlaik Aizsardzības ministrijas budžetā šādi līdzekļi nav paredzēti.

Kopš 1994. gada ēka atrodas Aizsardzības ministrijas īpašumā un šobrīd uzsākti darbi pie ēkas logu un durvju restaurācijas un nomaiņas, kā arī tiek veikta bēniņu pārsegumu siltināšana, kuru veic AS «Būvuzņēmums Restaurators». Kā arī šovasar plānots uzsākt ēkas Dienvidu terases un fasādes restaurāciju.

Aizsardzības ministrija ir izteikusi piedāvājumu Liepājas pilsētas pašvaldībai uzņemties nama tālāku atjaunošanu un izmantošanu. Ņemot vērā pašvaldības intereses trūkumu pārņemt ēkas apsaimniekošanu, sarunas patlaban neturpinās, un Aizsardzības ministrija, tāpat kā līdz šim, turpinās rūpēties par objekta tehnisko stāvokli un pakāpeniski atvēlēt līdzekļus objekta atjaunošanai, portālu db.lv informē Aizsardzības ministrijas Militāri publisko attiecību departamenta pārstāve Vita Briže.

Ceturtdien, 31. martā, svinīgi atklāts restaurētais Kuldīgas Vecais rātsnams, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un nozīmīga Kuldīgas vecpilsētas kultūras mantojuma daļa. Kopumā ēkas restaurācija izmaksāja vairāk nekā pusmiljonu eiro.

Kuldīgas Veco rātsnamu bija nepieciešams restaurēt, jo ēka bija sliktā tehniskā stāvoklī. Vecais rātsnams ir nozīmīgs gan kā pilsētbūvniecības paraugs, gan kā tradicionālo kultūras vērtību radīšanas vieta, jo tajā darbojas Kuldīgas Aktīvās atpūtas centrs, Tautas lietišķās mākslas studijas Varavīksne un Ķocis, kā arī radošā fotostudija. Pēc pašvaldības pasūtījuma ēkas tehnisko projektu izstrādāja SIA Wonderfull, bet ēkas restaurāciju atbilstoši iepirkumam gada laikā veica SIA Ostas celtnieks.

Lai apmeklētājiem būtu iespējams iepazīt tradicionālu 19. gadsimta sākuma koka ēku būvniecības tradīciju, atjaunots vēsturiskais telpu plānojums un anfilāde abos ēkas stāvos, kā arī viens no diviem vēsturiskajiem manteļskursteņiem, atsegtas laikmetam raksturīgās būvkonstrukcijas, būvdetaļas un sienu gleznojumi. Atjaunota arī maģistrāta zāle, kur kādreiz izlēma pilsētas svarīgākos jautājumus, atsegti koka siju griesti, saglabātas vēsturiskās un pēc 1973. gada projekta izgatavotās detaļas, kas bija labā tehniskā stāvoklī. Balstoties uz arhitektoniski māksliniecisko izpēti, vēsturiskajā atrašanās vietā atgriezušās kāpnes. Tā kā bija nepieciešams paplašināt amatnieku darbnīcas un nodrošināt tajās pietiekošu gaismu, 2. stāva pažobelēs atsegtas un jumtā uz Alekšupītes pusi izveidotas Kuldīgai raksturīgās, jau esošajām analogas logu izbūves. Veikta arī vecā rātsnama fasādes restaurācija. Darbos izmantotas tradicionālās metodes un materiāli.

Veselības aprūpePubliskajam un privātajam sektoram jāapvieno spēkiAdekvāta finansējuma piešķiršana veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums, vienlaikus veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību var veicināt publiskā un privātā sektora sadarbība, kā arī efektīva datu apmaiņa starp visiem pakalpojuma sniedzējiem.

Tāds ir galvenais secinājums pēc tiešraides diskusijas Kur ņemt naudu veselības aprūpei?, kurā nozares pārstāvji un eksperti sprieda par finansējuma iespējām un tā pieejamību dažādu veselības aprūpes pakalpojumu nodrošināšanai.

VIDEO: Kur ņemt naudu veselības aprūpei? 

15. maijā portālā Db.lv bija vērojama tiešraides diskusija "Kur ņemt naudu veselības...

Latvija — Baltijā pēdējā

Ārstu biedrības prezidente Ilze Aizsilniece uzsvēra, ka finansējuma apmērs veselības aprūpei ir politiskās gribas jautājums. To, cik daudz naudas valsts tērē veselības aprūpei, pasaulē vērtē pēc trijiem parametriem — procentos no IKP, procentos no kopējiem valsts budžeta izdevumiem un cik vidēji vienam iedzīvotājam. „Veselības aprūpei piešķiramais minimālais procentuālais apjoms no IKP, ko iesaka eksperti, ir 5%, valstis ar attīstību veselības aprūpei tērē apmēram 8% no IKP, pēc valsts budžeta izdevumiem minimālais apjoms ES ir 12%, vidēji Eiropā tie ir 15%, bet Latvijā nesasniedz pat 11%,” skaidroja I. Aizsilniece. Viņa atgādināja, ka pēc OECD datiem 2023. gadā veselības aprūpei Igaunijā tērēs 2600 eiro (pērn ap 2400 eiro), Lietuvā — 2100 eiro (pērn ap 1400 eiro), bet Latvijā teju uz pusi mazāk. Arī IKP uz vienu iedzīvotāju Latvijā — 40 500 eiro - ir mazāks nekā kaimiņvalstīs — Lietuvā – 49 000 eiro un Igaunijā — teju 48 000 eiro. „Valsts izaugsme nav iespējama bez veseliem cilvēkiem, un tieši tāpēc veselības aprūpes sistēma pasaulē tiek uztverta kā izaugsmes un darbaspēka nodrošināšanas un atjaunošanas instruments, lai neļautu cilvēkiem saslimt, ilgstoši slimot, iegūt hroniskas kaites un nebūt darbspējīgiem, jo darbspējīgs cilvēks ir pienesums ekonomikai,” uzsvēra I. Aizsilniece.

Viņa norāda, ka nepietiekamais veselības aprūpes finansējums rada ietekmi uz savlaicīgu šīs sfēras pakalpojumu pieejamību. Latvijā apmēram 11% iedzīvotāju ir ar invaliditāti. „Latvija slimnīcu tēriņos pietuvojas Igaunijai un Lietuvai, kaut gan pakalpojumu tarifs, ko maksā slimnīcām Latvijā, ir zemāks nekā par to pašu pakalpojumu slimnīcām kaimiņvalstīs,” uzsver I. Aizsilniece. Viņa šo situāciju skaidro ar to, ka cilvēki Latvijā nevar savlaicīgi saņemt nepieciešamo veselības aprūpes pakalpojumu, bet to saņem, jau esot kritiskā stāvoklī, bet smagi slimu pacientu ir daudz grūtāk un dārgāk ārstēt. „Neieguldot veselības aprūpē tik, cik būtu nepieciešams sākotnēji, vēlāk jau nākas tērēt ļoti lielas summas ārstēšanai un invaliditātes apmaksai,” tā I. Aizsilniece. Viņa atgādina, ka Latvijas veselības aprūpes finansēšanas sistēma ir reformēta četras reizes atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, kur tas izdarīts tikai vienu reizi.

Pieaug pašatnācēju skaits

Valsts SIA Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas valdes priekšsēdētājs Rinalds Muciņš atzina: slimnīca izjūt to, ka veselības aprūpe nav pieejama ārpus slimnīcas, ar lielo un pieaugušo tā dēvēto pašatnācēju — smagi slimo pacientu skaitu. Latvijā cilvēki jau tieši samaksā apmēram 40% no visiem veselības aprūpes tēriņiem, kas tāpat ir ļoti daudz salīdzinājumā ar citām Eiropas valstīm. „Veselības aprūpes sistēmai ir jābūt gatavības režīmā, to nevar uzturēt tikai tad, kad tā būs nepieciešama, tā jāuztur ik dienu, lai tā gaidītu ikvienu pacientu un būtu pieejama tad, kad ir nepieciešama,” norādīja R. Muciņš. Viņš norāda, ka šādas sistēmas uzturēšana bez valsts finansējuma nav iespējama.

„Slimnīcai trūkst speciālistu. Latvijā ir ļoti labi attīstīts arī privātais veselības sektors, kur ir liela tiešmaksājumu ietekme, bet esam vienotā tirgū, un daudzi pakalpojumi publiskā finansējuma trūkuma dēļ tiek sniegti privātajā sektorā. Ja būtu vairāk publisko līdzekļu, tad arī publiskais un privātais sektors varētu sniegt vairāk pakalpojumu. Vislielākā problēma ir publiskajā sektorā, kur iemesls ir naudas trūkums, kas tālākā ķēdē izraisa visas pārējās problēmas,” skaidroja R.Muciņš.

I.Aizsilniece kā piemēru rāda situāciju, kad valsts kādai no lielajām slimnīcām piešķir naudu 100 magnētiskās rezonanses izmeklējumu veikšanai mēnesī, bet reāli nepieciešami ir 150 izmeklējumi, un, kaut arī pat šim nolūkam ir atbilstoši speciālisti, kuri to varētu paveikt, taču naudas tam nav. „Veselības aprūpes pakalpojumu rindās ilgais gaidīšanas laiks pacientiem rodas tāpēc, ka nav atbilstoša finansējuma,” tā I. Aizsilniece.Ģimenes ārste, Saeimas deputāte Līga Kozlovska, piekrītot I. Aizsilnieces un R. Muciņa sacītajam par katastrofālo situāciju veselības aprūpes finansēšanā, norādīja uz teju 50 milj. eiro lielu iztrūkumu kompensējamo medikamentu iegādei. „Ja pacienti, kuri nespēs par tiem maksāt, nevarēs saņemt valsts pilnībā vai daļēji apmaksātos medikamentus, tad tas būs ceļš uz bezdibeni,” prognozēja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka Saeimas Sociālo un darba lietu komisijas Sabiedrības veselības apakškomisijas sēdē tika skatīts jautājums par valsts laboratorijas pakalpojumu pieejamību, kur gada beigās paredzams deficīts 30 miljonu eiro apmērā, jo šā gada pirmajos trijos mēnešos tas jau bija apmēram 7 miljoni.

L. Kozlovska atgādina, ka Latvijā jau esam pārdzīvojuši vairākus veselības aprūpes finansēšanas modeļus — gan punktu, gan algu, gan kapitācijas (ar variācijām). Primārajā veselības aprūpē Pasaules Veselības organizācija un Pasaules Banka par valstīm un pacientiem visizdevīgāko, vispieejamāko atzīst tā dēvēto jauktās kapitācijas modeli, kas ietver sevī valsts medicīnas sistēmu. „Nekas labāks nav izdomāts kā noteiktais procents veselības aprūpei no kopējā valsts budžeta, un tie ir vismaz 12%, lai varētu dzīvot gan pacienti, gan arī ārstniecības iestādes iepriekšējā gada līmenī,” uzsvēra L. Kozlovska. Viņa savu sacīto pamato ar RSU doktorantes pētījumu par Latvijas veselības aprūpes finansēšanas modeļa maiņas lietderību, tā novērtējumu.

K. Ketners atgādina, ka 2002.- 2003. gadā diskutēja par apdrošināšanas sistēmu, pēc tam veidoja Nacionālo veselības dienestu, tam sekoja kārtējie apdrošināšanas sistēmas ieviešanas mēģinājumi, balstoties uz iedzīvotāju ienākuma nodokļa, vēlāk arī uz valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksu daļu. Būtiskākais jautājums - vai šīs pārmaiņas ģenerē papildu naudu. Ja ne, tad jāraugās uz nodokļu pārskatīšanu, piemēram, K. Ketners 2016. gadā piedāvāja šim mērķim novirzīt divus procentpunktus no PVN, savukārt toreizējais veselības ministrs Guntis Belēvičs - sākotnēji vienu, vēlāk trīs un vairāk procentpunktu no valsts sociālās obligātās apdrošināšanas iemaksām.

Pacientam vajag pakalpojumu

I.Aizsilniece norāda, ka pacientam nav svarīgas konkrētā veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēja īpašumtiesības — vai tas pieder valstij, pašvaldībai, privātuzņēmējiem vai baznīcai, bet būtiski ir maksimāli ātri saņemt kvalitatīvu pakalpojumu. „Valsts par veselības pakalpojuma sniegšanu var maksāt gan valsts, gan pašvaldību, gan baznīcas, gan privātuzņēmēju medicīnas iestādēm, piemēram, Vācijā ir daudzas veselības aprūpes iestādes, kuru īpašniece ir baznīca,” tā I. Aizsilniece.

Viņa pirms daudziem gadiem iestājusies pret ideju par lielo valsts slimnīcu privatizāciju, jo tās ir ne tikai sabiedrībai svarīgas, bet arī valstij stratēģiski nozīmīgas. SIA Veselības centrs 4 valdes priekšsēdētājs Māris Rēvalds uzsver, ka nevajadzētu šķirot pēc tādas pazīmes kā uzņēmējdarbības forma vai īpašumtiesības. Tā to dara gudras valstis tepat Eiropas Savienībā. Tās slēdz līgumus ar tiem veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējiem, ar kuriem ir izdevīgi to darīt un kuri var sniegt kvalitatīvu veselības aprūpi, ļoti vēlams, lai viņi iztiktu bez papildu subsīdijām — ar to apmaksas sistēmu, kas eksistē. Latvijā diemžēl ir gan ļoti labi, gan arī slikti apmaksāti (tarifi) veselības aprūpes pakalpojumiem.

„Tās privātās veselības aprūpes iestādes, kuras Latvijā sniedz pakalpojumus, iztiek no tā, ko valsts samaksā, kaut arī nereti privāto veselības aprūpes pakalpojumu sniedzējus kritizē, ka tie izlasot rozīnes — savācot tos labākos, kaut arī darbojas tur, kur valsts viņiem ir ļāvusi darboties, izmantojot iepirkumu politiku,” uzsvēra M. Rēvalds. Viņš skaidro, ka privātie nesaņem ne valsts, ne kādas pašvaldību subsīdijas un arī netiek pie ES struktūrfondu līdzfinansējuma (izņemot ģimenes ārstus). „Ir jāmeklē risinājumi sistēmas iekšienē un jādara tā, lai valsts apmaksātā veselības aprūpes sistēma balstītos uz to, kas skaitās tās pamats — tā ir primārā veselības aprūpe, lai tā maksimāli daudz un maksimāli kvalitatīvi sāktu pildīt tieši šo funkciju. Tas varētu samazināt spiedienu uz pārējām sistēmas sastāvdaļām, kuras ir dārgas.

Tādējādi pārskatāmā termiņā tās pārstātu spiest uz visdārgāko sadaļu, kas ir slimnīcu darbība, kur nonāk ielaistie pacienti pārāk lielā skaitā un pārslogo šo sadaļu,” piedāvāja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka nav iespējams mainīt iedzīvotāju vecuma struktūru, jo vairāk nekā 30% Latvijas iedzīvotāju ir pensijas vecumā. Lai cilvēki mazāk slimotu, lielāks finansējums jānovirza ģimenes ārstiem komplektā ar viņu kvalitatīvākiem pakalpojumiem un lielāku veselīgi nodzīvoto gadu skaitu, jo īpaši, ja Latvijā veselīgais dzīves ilgums ir par 20 gadiem īsāks nekā Zviedrijā. „Tā kā privātās veselības aprūpes izdevumi Latvijā tuvojas 40% un darba devēji darbinieku veselības apdrošināšanas prēmijās ik gadu samaksā vairāk nekā 100 milj. eiro, pie tam šī summa ik gadu turpina pieaugt, tad Latvijas valdība varētu atvieglot dzīvi darba devējiem, mainot novecojušos kritērijus, kas limitē naudas daudzumu, cik drīkst iztērēt uz vienu strādājošo gadā, lai to neapliktu ar nodokļiem un samazinātu spiedienu uz valsts apmaksātu veselības aprūpes sistēmu,” ierosināja M. Rēvalds. Viņš atgādina, ka valsts attiecīgās veselības apdrošināšanas summas griestus, kurus neapliek ar nodokli, noteica pirms daudziem gadiem, kad bija citas pakalpojumu cenas (izmaksas). „Par šo ar Latvijas valdību ir runāts vairākkārtīgi, un arī šāda soļa fiskālais efekts budžetam nav milzīgs, jo īpaši, ja pretī tiek likti ieguvumi — cilvēku veselība, mazāki ārstniecības izdevumi, ātrāka sasirgušā cilvēka atgriešanās darbā, bet attiecīgu lēmumu joprojām nav,” tā M. Rēvalds.

Vajag ekonomisko izaugsmi

„Iespējams, ka atbilde par veselības aprūpes finansējuma apmēru, rēķinot attiecībā pret IKP vai budžeta izdevumiem, vai vienu iedzīvotāju, ir datos, ka 2021. gadā Latvijā nodokļu apmērs uz vienu iedzīvotāju bija 5442 eiro, Igaunijā — 7927 eiro, Lietuvā - 6449 eiro, bet ES vidēji 13 674 eiro,” tā uz jautājumu par veselības aprūpes finansējumu atbild Finanšu ministrijas Budžeta politikas plānošanas departamenta direktors, bijušais Veselības ministrijas valsts sekretārs Kārlis Ketners. Viņš uzsver, ka ir arī šīs medaļas otra puse — kā ar šiem līdzekļiem rīkojamies, kas ir Latvijas prioritātes un kam šo iekasēto nodokļu naudu tērējam.

„Tad, kad nonāk līdz politiskajai diskusijai par izdevumiem, tad ir citas prioritātes un var atrast, kurām sfērām atvēlētais finansējums ir virs ES vidējā līmeņa un kurām tas ir ievērojami zemāks,” tā K. Ketners. Viņš atzīst, ka arī citām nozarēm ir pietiekami būtiski politiķu solījumi, tāpēc budžeta izdevumu pārkārtošana, šķiet, varētu būt ļoti sarežģīta. „Neviens nestrīdēsies, ka vidēji viena cilvēka veselības aprūpei gadā būtu nepieciešami ir 1800 — 2000 eiro, taču Latvijā cilvēks pats samaksā apmēram 40% tad, kad viņam veselības aprūpe ir nepieciešama, un pat, ja šāda nauda valstij tiktu atrasta, būtu jautājums, kur šo naudu ieguldīt — primārajā un sekundārajā ambulatorajā aprūpē vai citā vietā,” analizē K. Ketners.

Viņš norāda, ka, ieguldot primārajā aprūpē, tik daudz nebūs jāiegulda stacionāros, vienlaikus ir jautājums, vai lielās universitātes slimnīcas koordinē savu darbību ar reģionālajām slimnīcām — vai ir izveidots attiecīgs tīkls. „Beļģijā ir tīkls (hospital network), kur galvgalī ir universitātes slimnīcas, iespējams, ka uz nepilniem diviem miljoniem iedzīvotāju tomēr ir pārāk daudz dažādu īpašnieku struktūru, vienlaikus Rīgai nav reģionālās slimnīcas, tāpēc viss spiediens tiek vērsts pret universitātes slimnīcām,” skaidro K. Ketners. „Ja nekas nemainīsies ārējā vidē, tad iedzīvotāju skaits vecumā grupā 60+ līdz 2060. gadam pieaugs par piektdaļu, un, ja mēs neuzlabosim primāro aprūpi un cilvēki nekļūs veselīgāki, tad uz slimnīcām būs vēl lielāks spiediens pacientu skaitā pie vēl mazākas darbaspēka pieejamības, tāpēc ir būtiski rīkoties šobrīd, lai šos riskus mazinātu, pretējā gadījumā problēmas kļūs tikai vēl asākas,” uzsver R. Muciņš. Viņš atzīst, ka Rīgā universitātes slimnīcas pilda reģionālās slimnīcas funkcijas, kam atbilst 60%, bet terciāram līmenim - 30%. „Bez tam ap 5% pacientu patērē 30% no PSKUS naudas, tas ir tas superterciārais līmenis, kurā ieguldām milzu līdzekļus, jo vienas operācijas izmaksas var būt 100 000 eiro un arī vēl dārgāk, lai glābtu cilvēku, un tā notiek, iespējams, tāpēc, ka iepriekš kaut kas nav darīts pareizi,” tā R. Muciņš. Viņš norāda, ka sabiedrība noveco, bet darbaspēka pieejamība samazinās, un slimnīcas vienā brīdī var neizturēt šo spiedienu.

Papildu naudu vajag nekavējoties

Ja īstenotu Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam, tad 2027. gadā nonāktu līdz 2000 eiro gadā vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā, kas ir absolūtais minimums, norāda I. Aizsilniece. Vienlaikus viņa atgādina, ka pēc Covid-19 pieaugusi mentālā saslimšana par 23%, kā arī saslimšana ar onkoloģiju. „Diemžēl, bet pieaugusī saslimstība neļauj tikt līdzi pat tam līmenim, kāds bija iecerēts Sabiedrības veselības pamatnostādnēs,” secina I. Aizsilniece.

L. Kozlovska uzskata, ka valsts līmenī ir jābūt pēctecībai attiecībā uz iepriekš pieņemtajiem lēmumiem, vēl jo vairāk, ja Sabiedrības veselības pamatnostādnes 2021.- 2027. gadam pieņemtas tieši tā paša premjera vadībā, kurš ir arī pašlaik, mainījušies vien komandas spēlētāji (ministri). „Šī valdība veselības aprūpi kā prioritāti neizvirza, jo šogad vajadzīgi papildu 140 milj. eiro, kas spētu nodrošināt sfēras pamatvajadzības atbilstoši Sabiedrības veselības pamatnostādnēm, un nākamajā budžetā tas jau jāiekļauj kā papildu finansējums 310 milj. eiro apmērā, kam līdz 2027. gadam jāpārsniedz 900 milj. eiro,” skaidroja L. Kozlovska. Viņa atgādina, ka primārajai veselības aprūpei finansējums solīto un apstiprināto 26 milj. vietā tika piešķirts 2,5 milj., tādēļ pacienti tagad stāv rindā uz skrīningiem. „Un brīnāmies par ielaistajiem dzemdes kakla vēžiem, par zarnu vēža skrīningiem, kur mēs nevaram pacientu nosūtīt uz kolonoskopiju. Zarnu vēža slimnieki, kuru diagnozes ir apstiprinātas, 30-40% ir 3.-4.tadijā. Tas ir tas, kas valstij izmaksās daudz dārgāk,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds iespējamu problēmas sakni redz faktā, ka veselības aprūpes nozari uztver kā tērējošu nozari, jo veselības aprūpe norij milzīgu naudu.

„Mums ir jāmācās redzēt savādāk, jo veselības aprūpe savā ziņā ir ražojoša nozare, tā ražo darbspējīgu cilvēku, kurš piedalās Latvijas tautsaimniecībā un ar savu produktīvo darbu ģenerē nodokļus,” uzsver M. Rēvalds. Viņš norāda, ka Latvijā cieš no tā, ka ir pārāk maz veselīgi nodzīvotu gadu salīdzinājumā ar citām valstīm un pārāk daudz darba nespējas, kā arī pārāk augsta invaliditāte, kas liek ciest tautsaimniecībai. „Produktīvs darbaspēks nevar būt cilvēks situācijā, kad viņš ir slims, sēž darbā un domā par muguras sāpēm, domā par citām sāpēm vai kopj savu radinieku, kurš ir slims, līdz ar to pusi no sava darbalaika ražīgi nestrādā. Jautājums ir - vai mums nākotnē vajag 390 000 produktīvu darbinieku vecuma grupā no 50-70 gadiem?” spriež R. Muciņš. I. Aizsilniece steidz papildināt, ka darba nespēja ir liela problēma, jo tā rada milzīgus izdevumus no valsts budžeta, turklāt šajā laikā darbnespējīgs cilvēks nestrādā, tātad nerada arī darbaspēka nodokļus.

Sadarbības iespējas

„Latvijas veselības aprūpes sistēmā ir piemēri, kuri būtībā atbilst privātās publiskās partnerības ( PPP) pazīmēm,” norāda M. Rēvalds. Viņaprāt, situācijā, kad valstij trūkst finansējuma veselības aprūpei, ir tikai loģiski izmantot to pienesumu, ko var dot privātās veselības aprūpes iestādes. „Par PPP Latvijā tiek runāts jau daudzus gadus, bet realitātē ir tikai viens liels Ķekavas apvedceļa projekts, lai gan arī veselības aprūpē PPP varētu būtu, ja tas būtu jēgpilni un abpusēji izdevīgi, tā nav parazītiska,” uzsver M. Rēvalds. Viņaprāt, PPP ir potenciāls, ko varētu gudri izmantot. „Slimnīcai ir maksimāli daudz funkciju, un visu, ko vien iespējams, cenšamies iegādāties ārpakalpojumā, tostarp arī ar medicīnu saistītos pakalpojumus, taču PPP projektu klupšanas akmens medicīnā ir ilgtermiņa plānošana, jo nav iespējams paredzēt, kāda tā būs pēc 10-20-30 gadiem, bez tam vēl ir nepieciešamas zināšanas,” tā R. Muciņš.

Viņaprāt, to, ko kāds jau ir izveidojis un attīstījis, otru reizi nav jēgpilni darīt, piemēram, slimnīcai vajag sadarboties ar tikko atklāto Nukelārās medicīnas centru, nevis pašiem veidot ko līdzīgu. „PPP sevi ir pierādījusi, un ir nepieciešama savstarpējā uzticēšanās, jo PPP netiek pieļauta tikai tāpēc, ka ir satraukums par to, cik pēc tam valstij nāksies maksāt, ko apstiprina arī viens gadījums (ātrās palīdzības auto noma). Arī K. Ketnera ieskatā galvenā problēma ir ilgtermiņa plānošana, jo neskatāmies tālāk par budžetu nākamajiem trijiem gadiem. „Bremzējošais faktors ir fiskālā disciplīna un negatīvā pieredze ar dažiem projektiem,” tā K. Ketners. M. Rēvalda ieskatā pirmie soļi šajā virzienā ir ārpakalpojumi.

Datu apmaiņas rēbuss

„Problēma, ka nav vienotas informācijas platformas valsts mērogā ar medicīniskās informācijas apmaiņu starp publisko un privāto veselības aprūpes sniedzēju,” tā L. Kozlovska. Viņa atzīst, ka digitalizācija norit jau daudzus gadus, bet valsts līmenī nav šādas vienotas datu apmaiņas vietnes. „E-veselībā strādā četras pozīcijas — e-recepte, vakcinācija, nosūtījums un darba nespējas lapa, turklāt iepriekšējā valdība lēma, ka ir nepieciešami vismaz 30 milj. eiro, lai reformētu e-veselības sistēmu,” norāda L. Kozlovska. M. Rēvalds uzsver, ka sistēmai ir vajadzīga efektīva iespēja, kur apmainīties ar pacienta datiem starp visiem pakalpojuma sniedzējiem visos līmeņos, sākot ar ģimenes ārsta praksi vienā galā un universitātes slimnīcu otrā galā. „Šo procesu ir traucējuši gan subjektīvi, gan objektīvi apstākļi — kāds nepiedalās datu apmaiņā vai ir pārspīlēta vēlme attīstīt savas sistēmas un pārspīlēta datu drošība, kas to padara sarežģītu,” tā M. Rēvalds. Viņš kā vēl vienu problēmu min veselības aprūpes darbiniekus, kuri nespēj ievadīt datus attiecīgajās sistēmās. L. Kozlovska atgādina, ka nepārtraukti ir jāstrādā ar vismaz 3-4 programmām uz vienu pacientu, tas ir pilnīgi nevajadzīgi, un e-veselība būtu īstā vieta, kur savienot visas šīs programmas.

Starptautiskais investīciju holdings Social Discovery Ventures (SDVentures) atklājis savu biroju ēku Doma laukumā, informē kompānijas pārstāvji.

SDVentures investē uzņēmumos, kuri izstrādā tiešsaistes pakalpojumus komunikāciju sfērā un projektus social discovery jomās. Holdinga pakalpojumu portfelī ir vairāk nekā 50 projekti, starp kuriem ir mūzikas aplikācija Shazam, vertikālie sociālie tīkli (StreetLife), ceļabiedru meklēšanas vietne (TripTogether), iepazīšanās vietne (Dating.com) kolektīvās tiešsaistes spēles un apmācību aplikācijas (LinguaLeo).

Baltijas tirgus, tai skaitā Latvijas tirgus, ir saistošs holdinga kompānijām galvenokārt pateicoties labajām partnerattiecībām ar bankām un procesēšanas uzņēmumiem. SDVentures pārstāvniecība Rīgā nodarbosies ar finanšu vadību jau eksistējošiem, kā arī vēl izstrādē esošiem uzņēmuma projektiem, sadarbojoties ar tādiem partneriem kā Swedbank, Rietumu Banka, Pasta Banka, BIB.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild SIA Latvijas Tekstils Com direktors Oskars Polmanis. «Zīmols Latvijas Tekstils savu gājienu uzsāka 2011.gadā, kad tika nodibināts uzņēmums ar tādu pašu nosaukumu. Lai gan būs pagājuši tikai seši gadi, Latvijas Tekstila vārds arhīvos atrodams jau 1960.gadā, tādēļ bieži uzņēmums savos materiālos norāda atzīmi: pieredze, kopš 1960.gada. Lai gan kolektīvs ir samērā jauns, tomēr ne vienmēr uzņēmuma vārdam ir jāturpina nest vecišķu noskaņojumu, kā tas bieži gadās uzņēmumiem ar plašu vēsturi,» skaidro O. Polmanis. Uzņēmums ir viens no Latvijas karogu ražotājiem, kā arī piedāvā latviskus mājas tekstila izstrādājumus. 2013.gadā Latvijas Tekstils sašuva līdz šim lielāko Latvijas karogu pasaulē. Tā bija uzņēmuma simboliska dāvana Latvijai valsts 95.dzimšanas dienā. Latvijas karoga izmērs bija 22,5 x 45 metri, kas kopumā veidoja 1050 m2 lielu platību. Tas svēra aptuveni 80 kilogramus.

Portāls db.lv publicē informāciju par pasākumiem, uz kuriem nākamās nedēļas laikā doties pašiem, kopā ar saviem kolēģiem vai biznesa partneriem. Informāciju apkopojis Andrejs Šavrejs.

16.aprīlī plkst.15 Dailes teātra mazajā zālē teātris Ziloņa dziesma. Ziloņa dziesma ir kanādiešu dramaturga Nikolā Bijona (dz. 1978) pirmā luga, kas pirmizrādi piedzīvojusi 2004.gadā ASV. 2014.gadā kanādiešu režisors Šarls Binamē tai radījis filmas versiju. Ar izrādi Ziloņa dziesma Dailes teātrī kā režisors atgriežas kādreizējais Dailes teātra aktieris Andrejs Žagars.

No sava darba kabineta slimnīcā ir pazudis ievērojams psihiatrs. Pēdējais, kurš ārstu redzējis, ir viņa pacients Maikls. Mēģinot noskaidrot pazušanas iemeslus, slimnīcas vadītājs dakteris Grīnbergs iztaujā pacientu. Savukārt Maikls, manipulējot ar dakteri Grīnbergu, iesaistās smalkā psiholoģiskā spēlē, kas izvēršas grēksūdzē.

Līdz ar LU jaunā Dabaszinātņu centra uzbūvēšanu tukšas paliks trīs lielas ēkas Rīgas centrā; ko ar tām iesākt – vēl nav zināms, otrdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Jau šoruden ap 2,5 tūkst. studentu sāks studijas jaunajā Latvijas Universitātes (LU) Dabaszinātņu centrā Torņakalnā, kur šobrīd vēl noris būvniecības darbi. DB jau ziņoja, ka konkursā tā pirmās kārtas tehniskā projekta izstrādi, būvniecību un autoruzraudzību uzvarēja pilnsabiedrība LNK Industries Group. Līguma summa ir ap 21,2 milj. eiro (bez PVN), projekts tiek īstenots ar ES fondu atbalstu.

Pēta iespējas

Jaunajā centrā atradīsies Bioloģijas, Ķīmijas, Medicīnas, Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes, kā arī Optometrijas un redzes zinātnes nodaļa. Tāpat tajā būs izvietots Mikrobioloģijas un biotehnoloģijas institūts un Ķīmiskās fizikas institūts, kā arī sešu valsts nozīmes pētniecības centru laboratorijas.

Decembrī Parīzes Dievmātes katedrāle atkal vērs savas durvis apmeklētājiem, taču Francijas kultūras ministre Rašida Dati un Romas katoļu baznīcas starpā izcēlušās nesaskaņas, vai tūristiem prasīt ieejas maksu par dievnama apmeklēšanu.

Pirms postošā ugunsgrēka 2019.gadā Parīzes Dievmātes katedrāle bija viena no tūristu visvairāk apmeklētajiem objektiem Eiropā. Pēc tam, kad 7.-8.decembrī tajā atsāksies tūristu uzņemšana, gaidāms, ka gada laikā to apmeklēs 14-15 miljoni cilvēku.

Iepriekš Parīzes Dievmātes katedrālē ieeja bija bezmaksas, lai gan, piemēram, Londonas Svētā Pāvila katedrālē ieejas maksa ir 25 mārciņas (nepilni 30 eiro), bet Milānas Domā tiem, kas dievnamu neapmeklē lūgšanu dēļ, ir jāmaksā vismaz desmit eiro.

Francijas kultūras ministre Rašida Dati ir ierosinājusi noteikt piecu eiro ieejas maksu Parīzes Dievmātes katedrālē, lēšot, ka gadā varētu iekasēt 75 miljonus eiro, kas ļautu uzturēt Francijas reliģiskā mantojuma vietas. Savukārt arhibīskaps Ēriks de Mulēns-Bufo ministres ierosinājumu raksturojis kā baznīcas funkciju nodevību.

Biznesa portāls Db.lv piedāvā piektdienas mini interviju sēriju. Katru nedēļu kāds no uzņēmējdarbības vides pārstāvjiem sniedz atbildes uz jautājumiem - gan nopietniem, gan arī personīgākiem.

Uz jautājumiem šonedēļ atbild SIA Norde vadītājs Dainis Bremze. Norde ir uzņēmums ar 100% privātu kapitālu. Īpašnieki - Dainis, Didzis un Gints Bremzes. Norde uzsākusi visa autocentra totālu rekonstrukciju, nepārtraucot ikdienas darbu, lai no 1. aprīļa sāktu strādāt pēc Nissan jaunā pasaules koncepta. «Tās būs lielas un ļoti modernas, tehnoloģijām piesātinātas un vizuālas pārmaiņas gan pircējiem, gan servisa apmeklētājiem,» sola D. Bremze.