Pasaules lielākajai izglītības, zinātnes un kultūras organizācijai UNESCO, kuras dalībniece ir arī Latvija, šogad aprit 70 gadu. Laikā, kad Rīgas vēsturiskais centrs un tā buferzona tika iekļauti UNESCO Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, būvniecības un nekustamo īpašumu nozarē bija jūtama pretestība, bažas par attīstības iespējām. Pa šiem gadiem šis tas ir mainījies – gan pilsētas vaibstos, gan nozares profesionāļu attieksmē. Daudzas ēkas ir atguvušas spozmi, daļa no tām – ar būvkompānijas RBSSKALS rokām, piemēram, Latvijas Nacionālais teātris, Rīgas Birža, koka ēku renovācijas centrs Koka Rīga un daudzi citi. Saruna, kurā netrūkst garu paužu, ar kompānijas padomes priekšsēdētāju Māri Saukānu izvēršas gan par rekonstrukciju, gan būvniecību kopumā.
Vai, ieejot Biržas namā, ir gandarījuma sajūta par to, ka esat palīdzējuši šādam objektam tapt?
Drīzāk klātbūtnes sajūta. Bet tas attiecas arī uz citiem objektiem – tev ir bijusi iespēja būt daļai no kaut kā lielāka, nekā tu pats. Kad pienāks nākamā restaurācija vai rekonstrukcija, speciālisti ņems ārā būvžurnālus, arhīvus, pētīs, kas to darīja, kāpēc to darīja, kāda bija doma, un ceru, ka spēs novērtēt mūsu darbu un ieguldījumu.
Jums bija tāda pati iespēja, jo Biržas namā arī ilgus gadus nebija veikti kapitāli atjaunošanas darbi.
Un varbūt labi, ka tā. Jāpiemin trīsvienība – kultūrvēsturiskais mantojums, sabiedriskās vajadzības un ekonomiskais izdevīgums. Ne vienmēr starp tām ir balanss. Bieži vien tiek pārspīlēts ekonomiskais izdevīgums, citreiz tiek nobremzētas laikmetīgas vajadzības, taču mēs dzīvojam gadsimtu vai pat vairāk vēlāk, un vajag atrast kompromisu starp to, kā bija, un to, kā ir. Kultūrvēsturiskais mantojums stāv augstāk par visu. Mēs lepojamies ar Rīgu, kāda tā bijusi, – tas ir iemesls, kāpēc tūristi uz šejieni brauc, tas ir mūsu vērtību spogulis. Un šajā spogulī rādām, kā mēs redzam, kā mēs saprotam, kā mēs darām un cienām. Sākotnēji atsevišķās profesionāļu aprindās bija pretestība pret UNESCO prasībām, ka tās ierobežos, ka daudz ko nedrīkstēs. Vecrīga nav liela, salīdzinot ar vairāku citu valstu vecpilsētām, bet buferzona, kas tai apkārt, savukārt ir ļoti liela, un tas zināmā mērā sasien mums rokas. Taču, laikam ejot, pierādās, ka tas attaisnojas.