Šefpavārs Maksims Cekots, atverot restorānu Max Cekot Kitchen Rīgā, Torņkalnā, kurā piedāvā tikai degustāciju ēdienkarti, vēlas mainīt pašmāju kulinārijas nozari.

Aizvadītajā gadā bijušās kokapstrādes rūpnīcas telpās tika atvērts restorāns, kas novērtēts gan kā labākais jaunais restorāns, gan kā dārgākais Rīgā. Tā īpašnieks, šefpavārs Maksims Cekots, ir ambiciozs – investori projektam nav noticējuši, taču viņš vēlas Latvijas vārdu pasniegt pasaulei un ir gatavs konkurēt pat ar Michelin restorāniem.

Vai jūs bērnībā sapņojāt kļūt par pavāru?

Noteikti pavāra profesija netika uzskatīta par kaut ko nopietnu manā ģimenē. Tēvs saredzēja, ka kļūšu par jūrnieku, jo pats darbojās tajā profesijā. Bērnībā man ļoti patika palīdzēt vectēvam dārzā, jo viņam viss kaut kas bija. Ziemā viņš audzēja zemenes, tomātus, un tas man šķita kaut kas nereāls. Ļoti garšoja, kā gatavoja mana vecmāmiņa, iespējams, no turienes arī ir tā mīlestība uz kulināriju. Bērnībā vairāk sapņoju par to, ka izdarīšu savā dzīvē kaut ko izcilu un pamanāmu. Līdz kulinārijai mani atveda pati dzīve, pats par to nesapņoju.

Šogad apritēs 14 gadi, kopš SIA "Berga foto pakalpojumi" sniedz foto pakalpojumus mācību iestāžu audzēkņiem, un 16 gadi, kopš tirgū ir pazīstama "Berga foto" preču zīme.

"Berga foto" izveidotājs, fotogrāfs Gundars Bergs biznesa portālam db.lv stāsta: "Ideja radās ilgstoši darbojoties šajā sfērā kā darbiniekam citu uzņēmumu paspārnē. Biznesā tā ir ierasta prakse, kad ar laiku izkristalizējas savs skatījums uz to, kādu gribētu redzēt šo pakalpojumu. Arī es nebiju izņēmums un, pēc pavadītiem 10 gadiem šajā nozarē, ar domubiedriem nolēmām uzsākt lietu ar citādāku, svaigāku skatījumu.

Tobrīd mērķis bija iekarot savu vietu un noturēties. Par prioritāti tika izvirzīta uzņēmuma attīstība, ieguldījumi tehnoloģijās, kā arī jaunu produktu radīšana."

Laika gaitā no neliela uzņēmuma "Berga foto" kļuvis par vienu no lielākajiem foto pakalpojuma sniedzējiem Latvijā, nodarbinot vairāk nekā 30 darbiniekus.

Db.lv piedāvā tuvplānā aplūkot Gada balvai Rīgas arhitektūrā 2018 izvirzītos objektus - šoreiz aplūkojam Latvijas karoga mastu AB dambī.

Svinīgā dāvinājuma ceremonijā valsts simtgadei veltītais monumentālais Latvijas karoga masts Rīgā uz AB dambja tika atklāts pērn, 18. Oktobrī. Masts ir 60 metrus augsts, un tajā plīvojošā Latvijas karoga izmēri sasniedz 20 x 10 metrus. Šādu veltījumu valsts simtgadei dāvā biedrība Latvijas karogs.

Rīgas pilsētas arhitekta kolēģijas pārstāvis Vilnis Šlars uzskata, ka šis ir drosmīgs un šķietami vienkāršs objekts ar lielu politisko, ideoloģisko, kā arī pilsētbūvniecisko slodzi. «Es esmu, tātad es esmu – pirmais, kas nāk prātā, pirmoreiz ieraugot karogu. Tas ir tik deklaratīvs, ka sākumā grūti aptvert, ka tas tur ir. Arhitektu pienesums, neapšaubāmi, ir precīza mēroga un vietas izvēle, ambiciozuma ziņā labāku vietu šim «Es Esmu» ir grūti iedomāties. Ir skaidrs, ka tas ir pasūtītāja projekts, ko arhitektam ir lieliski izdevies iznest. Jautājums – vai tagad abi nav nobijušies. Šāda mēroga risinājumi, ko redz visi, prasa lielu uzdrošināšanos, kuras te nav pietrūcis. Interesanti, ka tas nekādu īpašu sabiedrības reakciju nav guvis, lai arī nodomā droši vien visi, pilnīgi visi,» vērtējumā norāda V.Šlars.

Restorānu nedēļas projekts lielu peļņu nenes, toties izvelk cilvēkus no mājām iepazīt smalko gastronomisko kultūru

Līdz restorānu biznesam pavārs Raimonds Zommers nonāca mērķtiecīgi, bet lēnītēm, soli pa solim. Ar pārliecību, ka tieši tā visam jānotiek. Viņš šaubās, vai vēl kādam aroda brālim Latvijā ir tik daudz plūktu lauru un pieredzes dažādās gastronomiskās sāncensībās. Un arī viņa lolojums – restorāns Entresol, kur nedēļas viducī Dienas Bizness tiekas ar saimnieku, ir līdz malai apmeklētāju piepildīts.

Fragments no intervijas, kas publicēta 11. oktobra laikrakstā Dienas Bizness:

Ir knapas, melno ķiploku velutē no jūsu piedāvājuma, kā arī, piemēram, sēņu arančīni, sīpolu putas, kartupeļu gratina, diļļu emulsija, upeņu gēls no kolēģu ēdienkartes. Vai restorānu apmeklētājam – latvietim - būtu jāzina, kas tas ir?

Db.lv piedāvā tuvplānā aplūkot Gada balvai Rīgas arhitektūrā 2018 izvirzītos objektus - šoreiz ieskats viesnīcas ēkas pārbūvē Aspazijas bulvārī 22.

Bijušās viesnīcas Rīga pārbūve par starptautiski augstās klases viesnīcu tīkla Kempinski objektu veikta augstā izpildījuma kvalitātē, lietojot augstvērtīgus materiālus atbilstoši šī līmeņa standartiem, uzskata Latvijas Arhitektu savienības pārstāve Daiga Dzedone.

Pilnībā ir respektēts un saglabāts ēkas ārējais vēsturiskais veidols, pilnveidota un uzlabota konstruktīvā struktūra, veiktas funkcionālā plānojuma izmaiņas un klasiska stila interjera izveide. «Diemžēl, neskatoties uz interjera autoru lielo darbu un, neapšaubāmi, augsto izpildījuma līmeni, interjers kopumā ir bezpersonisks, bez identitātes. Priecē fakts, ka daļa apdares materiālu ir vietējās izcelsmes, tāpat arī pārliecinoši augstās kvalitātes mēbeļu un citu interjera elementu realizācija ir Latvijas ražotāju darbs, taču ne dizaina izveide, kurš tiešā veidā, kaut arī ar saprotamu iemeslu dēļ veiktām izmaiņām, ir kopēts no pasaulē atpazīstamu zīmolu paraugiem (pasūtītāja pārstāvja informācija objekta apskates laikā),» vērtē D.Dzedone. Taču kopumā, viņas ieskatā, objekts ir kvalitatīvs pienesums Rīgas arhitektūrai.

Db.lv piedāvā tuvplānā aplūkot Gada balvai Rīgas arhitektūrā izvirzītos objektus - šoreiz ieskats AS Latvijas Finieris impregnēšanas cehā Finiera ielā 6.

Latvijas Būvinženieru savienības pārstāvis Artis Dzirkalis norāda, ka AS Latvijas Finieris ir viens no valsts galvenajiem kokrūpniekiem, un tāpēc ir tikai likumsakarīgi, ka konstruktīvais pamatmateriāls jaunajam impregnēšanas ceham ir koks.

Fotogrāfijas skatiet galerijā!

Lai arī rūpnīca savā veidā ir tikai tehnoloģisks process, šī ēka ir kļuvusi par Finiera vizītkarti, kas raksturo uzņēmumu. Koks izmantots ne tikai līmētajās nesošajās sijās, kas veidotas 24 m laidumā, bet arī sienu un jumta paneļi veidoti no koka ar finiera iekšējo apdari un dēļu klāju fasādē. Eiropā ir vien pāris šādas rūpnīcas un ņemot vērā, ka strauji attīstītas koka būvniecība arī saplākšņa pieprasījums noteikti pieaugs. Šī ir pārdomāta un loģiska investīcija, uzskata A.Dzirkalis.

Db.lv piedāvā tuvplānā aplūkot Gada balvai Rīgas arhitektūrā 2018 izvirzītos objektus - šoreiz ieskats bijušās Valsts elektrotehniskās fabrikas Kultūras pils pārbūvē un restaurācijā Ropažu ielā 2.

Viens no nedaudzajiem Staļina laika padomju arhitektūras paraugiem Rīgā nebija remontēts kopš ēkas uzcelšanas, tāpēc tā rekonstrukcija ir būtisks ieguldījums Rīgas kultūras dzīvē un tiem 50 kolektīviem, kas šeit raduši sev mājvietu, savā vērtējumā norāda Latvijas Būvinženieru savienības pārstāvis Aldis Grasmanis.

«Ēka ir ieguvusi mūsdienīgu labiekārtotu labierīcību bloku un inženiertehniskās komunikācijas, t.sk. ventilāciju, jo līdz šim tur bija tikai dabīgā ventilācija. Ir uzlabota energoefektivitāte, izmantojot logus un stikla fasādes ar uzlabotu siltumpretestību un ārsienu apdarē lietojot Sakret apmetumu ar siltumizolācijas īpašībām, vienlaikus saglabājot vēsturisko fasādi. Pieejamības nodrošināšanai pie galvenajām kāpnēm uzbūvēts panduss un ēkā izbūvēts lifts. Lielajā zālē saglabāts iepriekšējais vietu skaits, izgatavojot jaunus krēslus pēc vēsturiskā parauga, bet akustika uzlabota, lietojot speciālos akustiskos paneļus sienu apšuvumam,» secina eksperts.

Db.lv piedāvā tuvplānā aplūkot Gada balvai Rīgas arhitektūrā izvirzītos objektus - šoreiz ieskats mēbeļu salonā Kate Čiekurkalna 1.līnijā 6/8.

Latvijas Arhitektu savienības pārstāvis Vilnis Šlars, vērtējot šo ēku, atzīst, ka skatās uz to ne vien kā arhitekts, bet arī kā blakus apkaimes iedzīvotājs. Mēbeļu salona ēka izveidota bijušā ugunsdzēsības diezgan nošņurkušā depo un veikala vietā. Izpētot arhitektu stāstīto, saprotams problēmu loks un grūtības tā īstenošanā, norāda V.Šlars. Ēka ir daļa no lielāka kompleksa, kas nav pabeigts, jo tā ir bijusi par lielu. Šobrīd salons izvietojies tikai depo telpās, saglabājot arī pa akcentam (tornītis šļūteņu žāvēšanai) fasādes apdares ķieģeļi no iepriekšējās funkcijas. Daļa no ēkas vēl gaida idejas un ieguldījumus.

Fotogrāfijas skatiet galerijā!

Jaunais CTB uzņēmumu grupas birojs – askētiska un moderna celtne, savukārt tās iekštelpās valda mājīga, saules un gaismas pielieta atmosfēra.

Iepriekš uzņēmuma birojs atradās Liepājas centrā. Pašreizējā tā ražošanas teritorija sākotnēji bija vien 1,5 ha plaša, bet šobrīd uzņēmuma rīcībā ir 19 ha. «Pirms 20 gadiem sākām strādāt ar pāris transporta vienībām un dažiem darbiniekiem. Šobrīd mūsu īpašumā ir vairāk nekā 200 transporta vienību un būvtehnikas, ceļu būves sezonas laikā nodarbinām 300 darbinieku. Katru gadu augām un attīstījāmies, līdz sapratām, ka vadībai ir neērti atrasties atdalīti no uzņēmuma pamatprocesiem, tādēļ izlēmām celt biroju tieši šeit. Šobrīd redzam, kas notiek uzņēmuma teritorijā un ražotnē, ir ērtāk komunicēt citam ar citu,» stāsta CTB uzņēmumu grupas vadītājs Gatis Zvirbulis.

Db.lv piedāvā tuvplānā aplūkot Gada balvai Rīgas arhitektūrā izvirzītos objektus - šoreiz ieskats Saieta namā Lāčplēša ielā 71.

Latvijas Ainavu arhitektu biedrības pārstāve Iveta Grīviņa uzskata, ka Saieta nama jeb Pēdējo Dienu Svēto Jēzus Kristus baznīcas jaunbūve ir jauns un pamanāms objekts Lāčplēša ielā. Vizuāli tā nerada asociācijas par baznīcu, drīzāk rada ilūziju par atjaunotu senu Rīgas centra mūra īres namu.

Fotogrāfijas skatiet raksta galerijā!

Priecē, ka ar cieto segumu segtie laukumi Saieta nama ārtelpā nav tikai automašīnu piebraukšanai un novietošanai, bet padomāts arī par iespēju sportot un citām ārtelpas aktivitātēm. Āra basketbola laukuma gala sienu norobežojums – dekoratīva koka redele - vienlaicīgi ir lielisks ārtelpas dekors. Gaumīgi risināti arī automašīnu stāvvietu iezīmēšana ar bruģa zīmējumu. Īpašs prieks un bauda acīm ir pagalma dekoratīvā daļa, kas vienlaicīgi ir arī ilgtspējīga lietus ūdeņu apsaimniekošanas sistēma. Pagalma stādījumi rada mūsdienīgas un modernas ārtelpas iespaidu, ko pastiprina dizainiski pievilcīgie soliņi un atkritumu urnas.

«Ir informācija no drošiem avotiem, ka šis ir mūsu konkurentu kompānijas organizēts pasūtījums. Mēs noteikti to tā neatstāsim, arī paši veiksim izmeklēšanu, savāksim visus pierādījumus un tad arī atklāsim, kurš uzņēmums tas ir,» restorānos Vairāk saules veikto kratīšanu un to slēgšanu Dienas Biznesam komentē īpašnieks Endijs Bērziņš.

Jau vēstīts, ka saistībā ar aizdomām par iejaukšanos kases aparātos, kā rezultātā valstij varētu būt nodarīti 1,5 miljonu eiro zaudējumi, restorānu tīklā Vairāk saules otrdien tika uzsākta kratīšana un visi restorāni slēgti.

DB jau rakstījis, ka jaunākie Vairāk saules restorāni tirdzniecības centros Mols un Damme ir atvērti telpās, kur iepriekš atradās ātrās ēdināšanas restorānu tīkla Čili pica picērijas.

«Tas, kas te notiek, ir vienkārši nonsenss, es nekad nevarēju iedomāties, ka tik vienkārši, tikai uz aizdomu pamata var graut un paralizēt biznesu. Mums ir konfiscēti visi datori, telefoni, darbs ir paralizēts, ražošana apstādināta. Ir arestēta mūsu grāmatvede, līdzīpašnieks, un policija neko vairāk mums nevar paskaidrot, nav arī zināms, cik ilgi pārbaudes turpināsies,» teic E.Bērziņš.

Ieskatoties šīs nedēļas britu portālos, nevar nepamanīt ziņu, ka Londonā par maksātnespēju paziņojuši 25 pasaulslavenā britu šefpavāra, grāmatu autora un TV zvaigznes Džeimija Olivera restorāni, no kuriem 23 ir itāļu virtuve.

Pats šefs to saista ar Brexit negatīvo ietekmi, taču medijos lasāmie ekspertu secinājumi gan ir citi. Dž. Olivera restorānu bēdīgo galu, kas rezultējies vairāk nekā 1000 darba vietu zaudēšanā, ietekmēja augstās īres un pārtikas cenas, kā arī, lai cik tas dīvaini nešķistu, bet neapmierinošā ēdiena kvalitāte. Portāla Dailymail.co.uk aptaujātie restorānu kritiķi norāda, ka restorāna cenas bija pārāk augstas ātrai ikdienas maltītei, no vienas puses, un tajā pašā laikā ēdiena kvalitāte neatbilda augstā stila restorānu piedāvājumam, no otras puses. Vai par Džeimija Olivera neveiksmēm būtu jāuztraucas Latvijas restorānu īpašniekiem?

Iespējams, jo mācība ir gana skaudra – lai cik slavens nebūtu tavs vārds, lai cik grāmatu tu nebūtu sarakstījis un cik TV šovos piedalījies, tava restorāna veiksmi noteiks tikai precīzi saprasta mērķauditorija un pareizi noteiktas cenas un kvalitātes attiecības. Proti, cilvēki nebūs gatavi maksāt par ikdienas maltīti, lai cik slavens šefs to arī negatavotu, tādu cenu, kādu prasa izsmalcināti restorāni. Līdz ar to viena no būtiskākajām mācībām varētu būt: skaidri apzināties savu mērķauditoriju, tās vēlmes un maksātspēju. Ja kāds restorāns sevi sludina par demokrātisku un tā ēdienkartē ir pastas un burgeri, tad ir nesaprātīgi uzlikt tādas cenas, kādas ir aktuālas tā dēvētajiem high end restorāniem.

Pēdējā laika notikumi un situācija ēdināšanas nozarē kopumā liek apsvērt un, iespējams, mainīt savas nākotnes ieceres restorānu biznesā iesaistītajiem, otrdien raksta laikraksts Dienas Bizness.

Visiem vēl spilgtā atmiņā ir notikumi restorānu tīklā Vairāk saules, kad policija veica kratīšanas un slēdza visas tā ēdināšanas vietas. Tāpat jau ilgāku laiku tiek runāts par to, ka nodokļu slogs nozarei Latvijā ir trešais lielākais Eiropā. Tas viss kopā nozares uzņēmumiem liek aizdomāties, kā dzīvot tālāk. Restorānu Hercogs līdzīpašnieks Andris Rūmītis intervijā DB apliecina, ka nodokļu slogs ir ļoti liels, bet gadījums ar restorānu tīklu Vairāk saules licis aizdomāties par nākotnes plānu piebremzēšanu.

Šobrīd darbojas jau trīs zīmola Hercogs restorāni, tostarp Mārupē, Ķīpsalā, pavisam nesen Hercogs darbu sācis Mežaparkā. Ceturtais Ādažos vēl top un, visticamāk, durvis vērs šā gada augustā. Savukārt pagājušajā gadā pārdots pirmais Hercogs restorāns, kas atradās Jelgavā. A. Rūmītis jau iepriekš izteicās, ka bizness Jelgavā pārdots, lai varētu iegūt papildu līdzekļus attīstībai. Jelgava ir pagātne, bet Ķīpsala – nākotne, tagad uzsver restorānu īpašnieks.

Pagaidām nav zināms, kad restorānu tīkls Vairāk saules varētu atsākt darbību, sacīja uzņēmuma pārstāve Laura Minskere.

Patlaban darbību turpina Vairāk saules banketu serviss, par kura pakalpojumiem norēķinus klienti veic ar pārskaitījumu bankā. Turpretī pašu restorānu darbība, pēc Minskeres teiktā, vēl joprojām nav atsākta, jo visus uzņēmuma kases aparātus ir konfiscējusi policija, un patlaban nav zināms, kad Vairāk saules varēs tos atgūt atpakaļ.

Vaicāta, vai restorānu tīkls apsver atsākt darbību, izmantojot stingrās uzskaites čekus, Vairāk saules pārstāve atbildēja noliedzoši, norādot, ka tas vairāk uzskatāms par Vairāk saules īpašnieku izmisumā apsvērtu variantu.

Minskere sacīja, ka gadījumā, ja restorānu tīkls tuvākajā laikā atgūs konfiscētos kases aprātus, Vairāk saules restorāni darbību atsākt uzreiz nevarēs, jo tos būs nepieciešams no jauna uzstādīt un pārprogrammēt, lai nodrošinātu to atbilstību Valsts ieņēmumu dienesta un likuma prasībām, kas ir sarežģīts un ilglaicīgs process.

Pirms trīs gadiem latviete Marta Rožkalne vēl neplānoja Šrilankā uzsākt biznesu. Šodien viņa ir saimniece jau diviem restorāniem un neizslēdz iespēju nākotnē atvērt vēl kādu.

Pirmo reizi M.Rožkalne Šrilanku iepazina 2016. gada augustā, kad trīs nedēļas ceļoja apkārt pa salu. Iemīlēja tās dabu, kultūru un cilvēkus. Latvietei tā šķitusi kā paradīze - kalni, okeāns, safari. Nepagāja ilgs laiks, kad jau divu mēnešu laikā M.Rožkalne bija pārcēlusies uz Šrilanku.

"Sākumā mans plāns nebija atvērt šeit restorānu, jo pieredze tajā jomā man bija īsti nekāda, taču tad satiku savu esošo draugu, kura plāns bija atvērt pludmales restorānu/bāru skaistā sērferu ciemā - Arugam bay. Sāku apsvērt domu, ka mēs varētu kļūt par biznesa partneriem. Jau pēc divām nedēļām tika nokārtotas visas nepieciešamās formalitātes un lielie darbi varēja sākties," stāsta M.Rožkalne.

THE CATCH FAMILY restorāns Berlīnē – November Brasserie – pērn kļuvis par pirmo latviešiem piederošo ēdināšanas uzņēmumu, kas iekļauts Michelin ceļveža ieteikto restorānu sarakstā, stāsta Aleksandrs Slobins, THE CATCH FAMILY restorānu grupas vadītājs un dibinātājs.

Lai gan restorānu November Brasserie atvērām vien pērnā gada jūnijā, īsā laikā tam izdevās sasniegt ne tikai lieliskus biznesa rādītājus, bet arī gūt Michelin atzinību, par ko es ļoti priecājos, atzīmē A.Slobins. Augstu vērtēju arī Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) iniciatīvu aicināt Michelin veikt gastronomijas izpēti Latvijā, jo tas noteikti varētu palīdzēt mūsu valstij piesaistīt jaunus tūristus, spriež A.Slobins. Uzskatu, ka mums ir pietiekami daudz labu ēdiena pasniegšanas vietu, tāpēc pieļauju, ka kāds no augstākā līmeņa vietējiem restorāniem varētu ne tikai saņemt atzinību un tikt iekļauts Michelin ceļvedī, bet pat pretendēt uz zvaigzni, prognozē THE CATCH FAMILY restorānu grupas vadītājs, norādot, ka šāds novērtējums nāks par labu ne tikai konkrētajam restorānam, bet arī visai nozarei kopumā.

Labsajūta, darbinieku iesaiste un produktivitāte ir nesaraujami jēdzieni

Tā uzskata Inga Zvaigzne, globālā informācijas tehnoloģiju uzņēmuma Accenture darba vides vadītāja Latvijā. Viņas skatījumā, katrā birojā, lai cilvēki varētu labi strādāt, ir svarīgi trīs stūrakmeņi – lai darbinieki var labi sadarboties, lai var fokusēti strādāt un lai cilvēki fiziski labi jūtas. Accenture birojā darba vietu plānojums veidots tā, lai veicinātu dabisku izkustēšanos – katra stāva centrā ir gaitenis, kam uz sāniem izvietotas darba telpas. «Katrs esam dzirdējuši, ka vismaz reizi stundā jāizkustas un jāatpūtina acis. Nevaru apgalvot, ka visi to dara, bet, veidojot mūsu biroja iekārtojumu, esam centušies to veicināt,» teic I. Zvaigzne.

Atvērtā plānojuma birojā ir svarīgi, lai katram būtu sava darba vieta un iespēja patverties, ja nepieciešama telefonsaruna pilnīgā klusumā

«Veidojot biroja interjeru, ņēmām vērā gan pieaugošo darbinieku skaitu, gan to, lai tas būtu mūsdienīgs, ērts, funkcionāls un tajā būtu patīkami uzturēties. Tik strauji augošam uzņēmumam kā Bite par biroja pilnveidošanu un pielāgošanu ir jādomā teju nepārtraukti, jo pastāvīgi mainās darbinieku skaits, struktūra. Palielinoties darbinieku skaitam, pieaug nepieciešamība pēc īpašām telpām, piemēram, sarunām divatā. Ir svarīgi, lai darbinieki gan varētu justies ērti un produktīvi savā darba vietā, gan, ja nepieciešams, tikties ar klientiem, gan arī rīkot sapulces plašākā lokā. Tāpat nedrīkst aizmirst arī par vizuālo izskatu, lai ikdiena birojā būtu interesantāka,» stāsta Ance Kovale, Bite Klimata kontroles menedžere. Viņa uzskata, ka kvalitatīvā darba vidē ir vieglāk saglabāt produktivitāti un optimismu.

Db.lv piedāvā tuvplānā aplūkot Gada balvai Rīgas arhitektūrā izvirzītos objektus - šoreiz ieskats Rīgas Doma tornī.

Biedrības Zaļās mājas pārstāvis Kristaps Ceplis norāda, ka objekts, bez kura Latvijas galvaspilsēta nav iedomājama, ārēji jau ilgus gadus nav mainījies un arī pēc pēdējiem restaurācijas darbiem tā vizuālais tēls acīm redzamas izmaiņas nav ieguvis. Viņaprāt, vēsturiskai ēkai tas, protams, ir svarīgi, tomēr, vienlaikus, sabiedrības acīm paliek nemanāms arī paveiktā darba apjoms, kas ir pelnījis vislielāko atzinību.

Fotogrāfijas skatiet raksta galerijā!

No Latvijas būvniecības attīstības viedokļa Rīgas Doma torņa rekonstrukcijas viens no atslēgas elementiem ir darbs ar koka konstrukcijām – būtībā šis tornis ir koka augstceltne pašā Rīgas sirdī. «Ņemot vērā Latvijas būvniecības tradīcijas, kas 20.gadsimtā ir pārliecinoši aizgājušas no koka konstrukciju plašas izmantošanas uz betona un tērauda dominanci, Rīgas Doma torņa restaurācija ir gan izaicinājums, gan ieguvums vienlaikus, jo gan arhitektiem, gan konstruktoriem un būvniekiem ir bijusi iespēja praksē strādāt ar sarežģītām koka konstrukcijām, radot iespēju šo pieredzi izmantot arī nākotnes jaunajos objektos,» norāda K.Ceplis.

Db.lv piedāvā tuvplānā aplūkot Gada balvai Rīgas arhitektūrā 2018 izvirzītos objektus - šoreiz ieskats dzīvojamo ēku un komercplatību pārbūvē Miesnieku ielā 13, 15 un 17.

Kādreizējo viduslaiku noliktavu ēku atdzīvināšana 21. gadsimta Rīgā ļoti veiksmīgi iezīmē senās Hanzas pilsētas pārtapšanu mūsdienīgā reģionālajā centrā, kurš nepārtrauktā attīstības ceļā nav atstājis novārtā savu vēsturisko lomu un šarmu, secina biedrības Zaļās mājas pārstāvis Kristaps Ceplis. Viņaprāt, seno ēku atgriešanās Rīgas nekustamo īpašumu apritē, pirmkārt, jau ir apsveicama no pilsētas vizuālā tēla viedokļa, jo ilgstoši pamestībā un sliktā tehniskā stāvoklī stāvējušās noliktavas radīja nevīžīgu un nesaimniecisku iespaidu vecpilsētas kopējā tēlā.

K.Ceplis uzskata, ka ēku pārtapšana no saimniecisku funkciju veikšanas ēkām par dzīvokļu namiem ir loģiska un pamatota, ņemot vērā namu atrašanās vietu. Vizuāli māju atjaunošana ir izdevusies labi, ļaujot novērtēt arī to vēsturisko nozīmi. Vienlaikus ir rasts cienījams kompromiss starp «toreiz un tagad» lietojot mūsdienīgus arhitektūras un būvniecības risinājumus, padarot ēkas komfortablas atbilstoši mūsu laikmeta prasībām.

Notvert nakts skaistumu nekad nav bijis vienkārši, taču ar pareizo tehnoloģiju atbalstu un nelielu treniņu viss ir iespējams. To pierāda arī fotogrāfs Jānis Zilvers, kuram ierobežota apgaismojuma apstākļos, izmantojot jauno Huawei P60 Pro viedtālruņa kameru, izdevās iemūžināt Gaujas Nacionālā parka krāšņās ainavas. Atskatoties uz pieredzēto, Jānis Zilvers dalās vērtīgos padomos kvalitatīvu attēlu uzņemšanai, aicinot arī citus izmēģināt savus spēkus foto mākslā un nebaidīties no tumsas, jo tā vairs nav šķērslis nedz profesionāliem fotogrāfiem, nedz šīs jomas entuziastiem.

1. Sagatavojies un esi pacietīgs

Kaut gan sākotnēji var šķist, ka foto uzņemšana naktī galvenokārt atkarīga no veiksmes, tā nebūt nav – kvalitatīvu attēlu notveršanai svarīgs ir neatlaidīgs treniņš vairāku vakaru garumā, testējot kameras piedāvātās funkcijas un pielāgojot tās reālajai situācijai. Tāpat svarīga loma ir sagatavošanās darbiem pirms došanās foto medībās, piemēram, maršruta izveidei un fotografējamo objektu izvēlei, kā arī tālruņa statīva iegādei, ja ir sajūta, ka rokas būs grūti noturēt miera stāvoklī.

2. Liec lietā kameras funkcijas

Pirmkārt, dodoties nakts melnumā ar tālruņa kameru, fotogrāfs iesaka likt lietā Huawei P60 Pro kameras pro režīmu, jo tas palīdzēs iegūt attēlus, kas teju vai nebūs atšķirami no profesionālas kameras uzņemtajiem. Pēc fotogrāfa pieredzes var spriest, ka vislabāk izgaismotās fotogrāfijas sanāks, nepietuvinot kameru un neizmantojot platleņķa iespējas.

Restorāns «KOYA» Andrejsalā vēlas kļūt brīvāks un pieejamāks, mainot gan restorāna interjeru, gan piedāvājumu, biznesa portālam Db.lv pastāstīja restorāna «KOYA» īpašnieks Māris Kreilis.

Uzņēmējs restorānu iegādājies pirms četriem gadiem, sākotnēji tas piederēja futbolistam Kasparam Gorkšam un, pēc M.Kreiļa stāstītā, bijis ļoti pieprasīts restorāns. Gadu gaitā jaunais īpašnieks nolēmis restorānu padarīt brīvāku un pieejamāku apkārtējiem cilvēkiem, kā arī vēlas, lai cenas būtu demokrātiskākas.

Laikā, kad nolēmis iegādāties restorānu «KOYA», viņa īpašumā jau bija kafejnīca un bārs «Andalūzijas suns». «Vienu brīdi man likās, ka vēlos kaut ko citādu – restorānu. Bija jau domas – meklēt esošu vai veidot jaunu. Tajā brīdī man piezvanīja Kaspars Gorkšs, sakot, ka viņa dzīves mērķis nav nodarboties ar restorānu biznesu un varbūt es vēlos iegādāties. Vienojāmies par abpusēji izdevīgiem nosacījumiem un es nošāvu divus zaķus ar vienu šāvienu – ieguvu to ko gribēju un man nebija jāmeklē jauns restorāns, jāriskē ar jaunatvērtu vietu, kad nevar zināt - aizies vai nē. Ar tirgū jau esošu restorānu ir vieglāk. Protams, tā pārveidošana ir daudz smagāka, ar cilvēku pieradināšanu ir daudz grūtāk, nekā izveidojot jaunu,» teic M.Kreilis.

Bez snobisma, bet ar pretenziju uz pasaules klasi – tā varētu dēvēt Latvijas restorānu centienus vīna karšu izveidē.

«Lai izveidotu izcilu vīna karti, nepieciešams apsēsts vīnzinis, kam jāstrādā tandēmā ar šefpavāru un saprotošu un naudīgu restorāna īpašnieku. Vīna karte ir ļoti nozīmīgs instruments klientūras pievilināšanā, lojalitātes veicināšanā un, protams, rentabilitātes uzlabošanā,» uzsver Riga Wine&Champagne festivāla un konkursa Baltic Wine List Awards dibinātājs Aigars Nords.

Personības aspekts

Pirms vīna kartes izstrādāšanas jāapzinās, vai tā domāta vīna bāram, kafejnīcai, casual dining vai fine dining restorānam. Tāpat svarīgs faktors ir atrašanās vieta – Rīgā vai kādā lauku nostūrī, kas kļūst aizvien populārāk. Tas ietekmē to, kas būs gala patērētājs. «Līdz ko pieskaramies restorānu lauciņam, prātīgi būtu pārdomāt, kāds ir šefpavāra gatavoto maltīšu rokraksts. Protams, vīns un ēdiens iet roku rokā, līdz ar to lielai daļai vīna kartē atrodamo dzērienu jābūt pakārtotiem ēdienam, ko restorānā pasniedz. Viens no restorāna klientu visbiežāk uzdotajiem jautājumiem ir – kādu vīnu ieteiksiet pie šī ēdiena? Lai gan ir iesaistītas divas lielas personības – šefpavārs un vīnzinis, viņi nevar strādāt katrs savā lauciņā, un es uzskatu, ka pasaulē tas vēl pieklibo,» stāsta restorāna Vincents vadītājs vīnzinis Raimonds Tomsons. Savukārt itāļu restorāna Monterosso līdzīpašnieks, vīna veikala Art-Vino īpašnieks Zandis Klebais akcentē, ka, veidojot restorāna vīna karti, jāņem vērā trīs iesaistīto pušu intereses – uzņēmuma īpašnieka, kurš gribēs pēc iespējas vairāk nopelnīt, klientu, kuri vēlēsies maksāt pēc iespējas mazāk, un vīnziņa, zāles pārziņa vai viesmīļa, kurš vēlēsies būt interesants, parādīt savas zināšanas. «Rīga katrā ziņā nav nedz lielākā, nedz izsmalcinātākā pasaules pilsēta, līdz ar to veidot tādas vīna kartes, kādas ir restorānos Ņujorkā vai Japānā, ir lieki – tas būtu vai nu dārgs hobijs, vai ceļš uz bankrotu. Mūsdienās vīna pasaule ir ārkārtīgi plaša, un tā ar katru gadu kļūst vēl daudzpusīgāka, līdz ar to aptvert visu vienā kartē nav iespējams. Es mudinu specializēties. Piemēram, Monterosso ir pieejama Itālijas stila virtuve, un arī vīna kartē akcents ir uz Itāliju, kas ir tik plaša un vīna reģioniem bagāta valsts, ka pietiktu pozīciju vismaz pieciem restorāniem,» stāsta Z. Klebais. Tai pašā laikā ir jāsaprot, ka ne visiem restorāniem ir vēlme un vajadzība veidot plašu vīna karti. Piemēram, restorāna Gutenbergs terase vadītājs Sandis Solims teic, ka vīna kartes noteikti veido tie restorāni, kuru īpašnieki mīl vīnu un neļauj piegādātājiem izdarīt spiedienu. Viņš atklāj, ka sākumā nedaudz aizrāvies ar sava rakstura parādīšanu vīna kartē, bet restorāna viesus tas neuzrunāja, tāpēc vīna karti nācās pārstrādāt. «Būtiski ir saprast, kādā virzienā restorāns plāno savu attīstību, kāda ir tā virtuves specifika un viesis. Kad ir apzināts pieprasījums un aptuvenā vīzija, var ķerties klāt pie vīna kartes skeleta izveides un tālāk jau parādīt tajā savu īpašo rokrakstu,» pieredzē dalās restorāna Kolonāde. Mūsu stāsti vīnzinis Aigars Ozoliņš, kurš atjaunoto vīna karti viesu vērtējumam nodevis pirms diviem mēnešiem.

Ja restorāna telpas neatbildīs nepieciešamajam statusam un izmantošanas veidam, 2019.gadā tam var tiks atteikta vasaras terases saskaņošana, un restorānam galu galā var draudēt pat slēgšana, viedokli pauž SIA Kavis.lv vadītājs Raivis Riņķis.

Pēc uzņēmuma pārstāvja teiktā, nākamajā gadā vasaras terases būvniecība tiks saskaņota tikai tiem restorāniem un kafejnīcām, kuru telpu grupas funkcijas atbildīs visām nepieciešamajām likumdošanas un normatīvajām prasībām, bet Rīgā tādu iestāžu daudz. Tādējādi vasaras periods, kurā nereti daudzas kafejnīcas un restorāni gūst lauvas tiesu ienākumu, var šoreiz ne tikai radīt tiem zaudējumus, bet būt darbības beigas. «Nav noslēpums, ka daudzām kafejnīcām un restorāniem Vecrīgā vasaras terases rada ievērojamu peļņu, tādēļ sezona bez vasaras terases var novest pat pie bankrota,» viņš saka.

Uzņēmuma pārstāvis stāsta, ka, noslēdzot īres līgumu, daudzi restorānu, bāru vai kafejnīcu īpašnieki rūpīgi nepārbauda to telpu statusu, kurās sākuši strādāt, līdz ar to var gadīties, ka ēkas telpu grupu funkcija neatbilst viņu darbības veidam un lietošanas funkcijām. «Inventarizācijas lietai ir jāatbilst kompānijas darbības veidam, tas nozīmē, ka projektam jāietver pareizs sienu novietojums un jāatbilst noteiktajām prasībām, telpās ir jābūt pareizi uzstādītai ventilācijai, tajās jābūt, minimums divām tualetēm (tām ir jābūt atsevišķi apmeklētājiem un darbiniekiem), darbībai jābūt saskaņotai ar Veselības inspekciju, uzņēmumam telpās ir jāievēro visas ugunsdrošības prasības un vides pieejamības prasības, - tas ir vesels faktoru kopums, un uzņēmuma īpašniekam tas viss ir jāzina,» viņš stāsta.

Sāku kā deviņdesmito gadu viduča pavārs-konditors – tā par sevi saka Valtera restorāna dibinātājs Valters Zirdziņš. Tajā laikā konditoreja likās skaistāka, dižāka, jo kulinārija vairāk asociējās ar padomju laika virtuvi. Lūzuma punkts bija ap 2000.gadu, kad es aizbraucu uz Vāciju, un man bija iespēja mācīties un strādāt tieši restorānā.

Pirms sava restorāna atvēršanas es dzīvoju un strādāju Valmierā, biju pavārs Dikļu pilī. Zinu, ka daudziem pavāriem ir sapnis par savu restorānu, un man bieži likās, ka es to nekad neizdarīšu. Vienmēr pietrūka kāds cilvēks, draugi, kas pamudina.

Domājot par savu restorānu, man bija blociņš ar pierakstiem. Tajā viena lappuse bija ar restorāna nosaukumiem, bija maziņi knifiņi, zīmēti trauki, dēlīši. Zināju, ka negribu lielu restorānu, kantainu, taisnstūra telpu. Telpām jābūt interesantām, mājīgām, ar māju sajūtu.

Viens no iemesliem, kāpēc cilvēki savus sapņus nepiepilda, ir bažas – par kādu naudu es to izdarīšu? Daudzi saka – man jau tā nauda dzīvē neinteresē. Bet tomēr, lai uztaisītu restorānu, vajag kaut kādus līdzekļus. Pat ja tev ir māja, ir arī dakšas jānopērk, pannas un katli. Tas droši vien bija viens no iemesliem, kāpēc arī es kādu laiku to nedarīju, baidījos darīt vai nezināju, kā to izdarīt.