Bioloģiskā saimniecība Kaņepītes Kocēnu novadā kutina nervu galus lielajiem miltu ražotājiem
Lai gan Kaņepīšu saimnieki Guntars un Dita Antoniji, kuri nupat nosvinējuši kāzas, graudu pārstrādē izmanto vairāk nekā gadsimtu vecas iekārtas, tomēr salīdzinoši nelielās saimniecības rosība nozarē sacēlusi īstu miltu vētru.
Pirmkārt, kvalitātes dēļ. Pārtikas rūpniecībā kvalitātes jēdziens mūsdienās ir aplam novalkāts, pamatā ar to saprotot industrijas interesēs balstītus faktorus par produkcijas «tīrību» un rutīnā atstrādātu viendabīgumu. Kvalitātes jēdziens vairs neietver tādas industrijai netveramas lietas kā sevišķas garšas īpašības vai produktu enerģētika. Līdz ar to kvalitātes scepteris jēdziena plašākajā nozīmē, nevis tikai no uzraugošās ierēdniecības skatu punkta uz to raugoties, pašlaik ir labāko bioloģisko audzētāju un pārstrādātāju rokās. Tieši ar šo – par nozari atbildīgo dienestu ierēdņu dokumentos neaprakstīto – kvalitāti, kas dažkārt patiešām ir netverama un vienkārši jābauda ēdot, īpaša ir Kaņepīšu produkcija. No tīras zemes nākusi, bez pesticīdiem un mākslīgajiem mēslojumiem nobriedusi, gandrīz arhaiskā veidā sagatavota un bieži pa tiešo pircēju rokās nonākusi.
Ar tarbām un ķeselēm
Saimniecībā uz vietas sevišķi gaidīti ir ēdēji ar savām miltu tarbām vai zirņu ķeselēm, jo viņi tiek apbalvoti ar izdevīgākām cenām, bet pārējie Kaņepīšu produkcijas tīkotāji to var iegādāties tiešās pirkšanas pulciņos, bioloģisko produktu veikalos, Rimi Klētī, lauku labumu tirgotavās internetā.
Cilvēki, kas atbrauc uz vietas, iegūst ne tikai atlaidi, bet arī stāstu par vienu vai citu produktu. Piemēram, par plēkšņu kviešiem, kas ir mūsdienu kvieša priekšteči, dabas krustojums, un zināmi kopš Ēģiptes faraonu laikiem. Guntars stāsta, ka plēkšņu jeb speltas kvieši ir pārāki enerģētiskajā vērtībā, tiem ir augsts sagremojamā proteīna daudzums, turpretī maz glutēna. Zinātnieki strīdoties par to, vai plēkšņu kvieši ir cietgraudu vai nav, bet Ditas pieredze liecina, ka pasta no tiem sanākot pat ļoti laba. Pērn Igaunijā «pie kāda opīša» Guntars ieguvis vasaras plēkšņu kviešus, un tagad Latvijā, iespējams, ir tikai divi saimnieki, Kaņepītes un sociālais ciemats Rožkalni, kam ir šis retums – vasaras šķirne. Ziemas plēkšņu kvieši ir ārkārtīgi salneizturīgi, tik ļoti, ka gads var būt arī pilnīgi pa tukšo, kā liecina arī Kaņepīšu pieredze. «Tā bija totāla mācība, ka nedrīkst no rokām izlaist visu sēklu, obligāti janodrošinās gadam vai diviem uz priekšu,» bilst Guntars.
Bioloģiskais kažoks
Guntars ir lauksaimnieks jau kopš 1992. gada. Viņa tēvs iegādājies gadsimtu vecās Kaņepīšu mājas, «kad ar pēdējo vagonu atbraucu no padomju armijas». Tādējādi Guntars neskaitījās pie Breša zemniekiem. Jaunajam lauksaimniekam bija 22 gadi, kad viņš ar draugu palīdzību iebetonēja saimniecības pamatus un «sākām urķēties». Sākums bija četri teliņi, no kuriem izauga ganāmpulks. Kaņepītēs slauca pienu, tomēr pakāpeniski ekonomisku apsvērumu dēļ sāka dot priekšroku graudkopībai, līdz 2004. gadā pieņemts lēmums pāriet uz bioloģisko saimniekošanu, sekojot pamudinājumiem un solītajam dāsnajam Eiropas atbalstam. Zīmīgi, ka, tieši pieņemot lēmumu pārmest kažoku uz bioloģisko saimniekošanas veidu, Guntars satika nākamo sievu Ditu.
Visu rakstu Pārslu puteņos lasiet žurnālā Biznesa Plāns. Laikraksta Dienas Bizness abonenti žurnālu saņēma bez maksas, bet tas nopērkams elektroniski: https://www.dbhub.lv/biznesa-plans-vidzeme