SEB banka piešķīrusi faktoringa finansējumu divu miljonu eiro apmērā Latvijas uzņēmumam SIA “Poliurs”. Tas uzņēmumam ļāvis uzlabot naudas plūsmu un ieguldīt līdzekļus ražošanas procesā.

SIA “Poliurs” ražo rūpnieciski izolētus cauruļvadus un savienotājmezglus, kā arī polimēru materiālu caurules un profilveida izstrādājumus.

Uzņēmums atrodas Ozolnieku novadā un nodarbina ap 100 darbinieku. Saražotie produkti šobrīd tiek izmantoti Baltijas un Ziemeļvalstīs, Eiropā, kā arī Tuvajos Austrumos.

Kā top?: Caurules siltumapgādei uzņēmumā SIA Poliurs  

Šajā piektdienā portāls db.lv ciemojas Ozolniekos, kur SIA Poliurs ražotnē top caurules...

Ņemot vērā arvien augošo pieprasījumu pēc energoefektīviem risinājumiem, “Poliurs” ražošanas apjomi pēdējo trīs gadu laikā ir trīskāršojušies, stāsta uzņēmuma valdes priekšsēdētājs Viktors Melnacis. “Izolēto cauruļvadu ražošanā strādājam jau kopš 1995. gada, bet tieši pēdējo gadu laikā ir jūtams ļoti liels pieprasījums. Pamatā tas saistīts ar zaļās enerģētikas un energoefektivitātes popularitāti, jo mūsu produkts ļauj būtiski samazināt enerģijas zudumus, piemēram, būvējot siltumtrases,” norāda V. Melnacis.

“Latvijas uzņēmumu vidū faktorings kā finansējuma veids kļuvis aizvien pieprasītāks, jo ļauj izrakstītos rēķinus pārvērst tūlītējā naudas plūsmā un samazina debitoru risku. Kopējais SEB bankas faktoringa portfelis šī gada pirmajos sešos mēnešos ir pieaudzis par 30%, salīdzinot ar aizvadītā gada pirmo pusgadu, un mazo un vidējo uzņēmumu segmentā pieaugums pārsniedz 38%. Lielā mērā to veicinājis inflācijas pieaugums un nepieciešamība saglabāt finanšu plūsmas pietiekamību, tāpat arī izmaiņas piegāžu ķēdēs un eksporta pieaugums. Ņemot vērā lielo pieprasījumu, šobrīd strādājam pie jaunas faktoringa platformas, kas ļaus ātrāk apstrādāt rēķinus un saņemt finansējumu,” stāsta SEB bankas valdes loceklis Arnis Škapars.

SIA “Poliurs” apgrozījums aizvadītajā gadā sasniedza 18 miljonus eiro. Uzņēmums pērn uzsācis sadarbību arī ar pasūtītājiem Spānijā, kur realizēti videi draudzīgi apbūves projekti. “Saglabājot iepriekš noteiktos mērķus par ilgtspējīgu darbu esošajos tirgos Eiropas Savienībā, kā arī realizācijas apjomu palielināšanu Ukrainā, 2022.gadā notiek darbs jaunu tirgu apguvei Francijā, Lielbritānijā, Šveicē. Lai gan gada sākumā tika plānots pārdotās produkcijas apjomu 2022. gadā palielināt līdz 20 miljoniem eiro, jau tagad, vasaras vidū, tas ir sasniedzis pagājušā gada apgrozījumu. Pārdošanas apjomu straujais pieaugums ir saistīts ne tikai ar izejvielu sadārdzināšanos, bet arī ar uzvaru vairākos lielu diametru cauruļu piegādes konkursos Zviedrijā un Somijā,” stāsta V. Melnacis.

Lai gan Ukrainā joprojām notiek karadarbība, SIA “Poliurs” ir atsācis izolēto cauruļvadu piegādes kara izpostītās Mikolajevas siltumtīklu uzņēmumam. Līdz gada beigām jāpiegāda vairāk kā 2 km izolētu cauruļvadu jaunu siltumtrašu izbūvei. Šo projektu līdzfinansē Zviedrijas investīciju fonds NEFCO (Ziemeļvalstu vides finanšu korporācija).

Cauruļu ražotājs SIA "Poliurs" pērn strādāja ar 32,395 miljonu eiro apgrozījumu, kas ir par 72% lielāks nekā gadu iepriekš, kā arī guva 4,219 miljonu eiro peļņu, kas ir par 88,9% lielāka, liecina "Firmas.lv" informācija.

Uzņēmuma gada pārskata vadības ziņojumā teikts, ka pērn lielākie produkcijas realizācijas apjomi bijuši Zviedrijā, Dānijā un Spānijā.

Tāpat pērn pabeigta produkcijas sertifikācija pārdošanai Francijas tirgū un tajā sasniegts lielākais pieaugums pret 2021.gadu. Sākta sadarbība ar jauniem pasūtītājiem Lielbritānijā un Ungārijā.

Krievijas izraisītais karš Ukrainā, lai arī radījis resursu cenu pieaugumu un atsevišķu piegāžu kavēšanos, tomēr nav būtiski ietekmējis "Poliurs" darbību. Uzņēmuma ražotās produkcijas galvenais noieta tirgus ir Eiropas Savienība un Lielbritānija, kur tiek pārdoti 98% saražotā, tāpēc nav nācies pārorientēt preču realizācijas tirgu.

Zviedrijā ik gadu atmirstošās koksnes daudzums ir ap 5%, kamēr Latvijā tas veido vismaz 20%, kas nozīmē, ka biomasa vienkārši satrūd mežā.

To DB norāda Latvijas Atjaunojamās enerģijas federācijas (LAEF) valdes priekšsēdētājs Jānis Irbe, uzsverot, ka mums būtu jādomā par racionālāku meža resursu izmantošanu. State of Europe’s Forests dati liecina, ka atmirušo koku apjoms mežaudzēs Latvijā ik gadu sasniedz apmēram 23,6 kubikmetrus uz vienu hektāru (m3 /ha), kamēr Polijā, Dānijā, Somijā, Zviedrijā un Norvēģijā šis apjoms nepārsniedz pat 10 m3 /ha.

Nauda paliek Latvijā

Biomasas izmantošanai Latvijā ir liels potenciāls, sevišķi tās pielietošanai augstākas pievienotās vērtības produktu ražošanā nākotnē, uzskata J. Irbe. “Diemžēl jāteic, ka pašlaik mēs ne tikai ļaujam biomasai satrūdēt mežā, bet arī racionāli neizmantojam to jau pieejamajās tehnoloģijās. Ja runājam par siltuma un elektroenerģijas ražošanu, tad man nav saprotama valstī realizētā politika – ka netiek veicināta koksnes biomasas lietošana koģenerācijas procesā, kas šobrīd ir efektīvākais veids, kā izmantot mazkvalitatīvo koksnes biomasu, jo vienlaicīgi tiek ražota gan elektrība, gan siltums. Ir pat absurdi gadījumi, ka tiek atbalstīta vienkāršu apkures katlu iegāde, lai it kā ieviestu jaunas un efektīvas atjaunojamo energoresursu (AER) tehnoloģijas siltumapgādē, bet tajā pašā laikā valsts apzināti un centīgi turpina iznīcināt jau darbojošās koģenerācijas stacijas, kas ir saņēmušas atļaujas darbībai obligātā iepirkuma ietvaros. Esmu informēts arī par situācijām, ka tikušas nojauktas pilnīgi jaunas privāto investoru būvētas koģenerācijas stacijas, atstājot apdzīvotās vietas bez siltumapgādes avota. Tad pašvaldība ir spiesta ieguldīt nodokļu maksātāju naudu, lai steigā iegādātos vienkāršus apkures katlus, kuros vienkārši dedzināt koksnes biomasu,” secina J. Irbe, piebilstot, ka biomasa ir vienīgais atjaunojamais resurss, kas pilnvērtīgi var aizstāt fosilo degvielu visās enerģētikas nozarēs.

Šajā piektdienā portāls db.lv ciemojas Ozolniekos, kur SIA Poliurs ražotnē top caurules siltumapgādei.

Uzņēmums dibināts 1995.gadā, un patlaban kompānija savu produkciju pārdod gan vietējā tirgū, gan eksportē uz Baltijas valstīm, Zviedriju un Somiju, tomēr, ņemot vērā Eiropā valdošo krīzi, patlaban aktīvi jāstrādā pie eksporta apjomu audzēšanas, stāsta SIA Poliurs izpilddirektors un valdes loceklis Guntis Līcītis. Latvijā kompānijas klienti ir siltumapgādes uzņēmumi, taču šajā tirgū valda asa konkurence.

Aktīvākais periods uzņēmumā ir, sākot no maija, taču, tuvojoties rudenim, bieži vien pēdējā brīdī tiek veikti siltumtrašu remonti. Protams, lielos projektus parasti sāk aprīlī vai maijā, bet mazākus, kur nepieciešamas 100-200 metru caurules, veic pēdējā brīdī, viņš novērojis.

Eiropas kabinetos topošo nosacījumu projektu, kas varētu būtiski ietekmēt koksnes izmantošanu enerģētikā, akceptēšana radītu katastrofālu situāciju siltumapgādē ne tikai Latvijā, bet arī Zviedrijā, tāpēc to pieņemšanu mežiem bagātās valstis nedrīkst pieļaut.

Tādu ainu rāda Dienas Biznesa sadarbībā ar meža un saistīto nozaru portālu Zemeunvalsts.lv rīkotā diskusija par koksni kā būtisku energoresursu, it īpaši pašreizējos apstākļos enerģētikā, kad dabasgāzes cenas ir uzskrējušas debesīs, par šī resursa nākotnes perspektīvām un riskiem, it īpaši saistībā ar Eiropas Savienības kabinetos topošajiem normatīvo aktu projektiem.

Vairāki bīstami signāli

“Eiropā uz visu, kas saistīts ar biomasu, raugās ļoti piesardzīgi, it īpaši ilgtspējas jautājumos — lietojamā resursa atjaunošanas spējās, bioloģiskas daudzveidības saglabāšanas un klimata pārmaiņu mazināšanas kontekstā, turklāt pozīcijas mēdz atšķirties, jo ir dažādas interešu grupas,” situāciju skaidro Latvijas Mežu sertifikācijas padomes enerģijas politikas eksperts Jurģis Miezainis. Viņš atzīst, ka izteikti ES Zaļā kursa, bioloģiskās daudzveidības atbalstītāji virza priekšlikumus par ātrākas kaskādes principa ieviešanu, kas no enerģētikas sektora varētu izņemt būtisku koksnes apmēru. Tāpat tiek virzīts priekšlikums, kas paredz pašreiz atjaunojamo biomasu (koksni) atzīt par neatjaunojamu resursu.

Nākamās apkures sezonas cenas Baltijas valstīs būs atkarīgas no sankcijām pret Baltkrieviju, kas ir viena no lielākajiem koksnes biomasas piegādātājiem Baltijas valstīm, norādīja starptautiskās biomasas biržas "Baltpool" pārstāvji.

Koksnes šķelda ir bijis viens no populārākajiem biomasas produktiem pēdējās divās apkures sezonās, lai gan pirms vairākiem gadiem biržā tā veidoja tikai aptuveni ceturto daļu no kopējā pārdotā biomasas daudzuma.

"Baltpool" Tirdzniecības daļas vadītājs Vaidots Jonutis pauda, ka šis produkts vairākus gadus pēc kārtas ir dominējis biržā, un pircēji pieprasa augstākas kvalitātes šķeldu.

"Tas ir izraisījis ievērojamu šī produkta importa pieaugumu no Baltkrievijas, kur šis produkts patiešām ir labas kvalitātes. Ja nesenie notikumi Baltkrievijā ierobežos importu, spēja nodrošināt nepieciešamo augstākas kvalitātes koksnes šķeldu daudzumu biomasai Lietuvā un daļēji arī Latvijā kļūs diezgan ierobežota," uzskata Jonutis.

Šā gada beigās noslēgsies starptautiskās sadarbības projekts, kura ietvaros Ventspils novadā eksperimentāli audzē dažādus augus tā sauktās tīrās biomasas ieguvei.

Šobrīd ir ierīkotas biomasas audzēšanas plantācijas 20 ha platībā, kur tiek audzēta enerģētiskā kultūra, lai noskaidrotu piemērotākos kultūraugus rūpnieciskai biomasas ražošanai. Plantācijās tiek pētīts biomasas ikgadējais pieaugums, agrotehniskās īpatnības un ražas novākšanas īpatnības divām koku sugām (kārkls un apse) un trim lakstaugu sugām (ziloņzāle, miežabrālis un kaņepes). 15.oktobrī Ventspilī notiks kārtējā projekta Tīrā biomasa partneru tikšanās, kuras laikā paredzēts dabā (Vārves pagastā, Ventspils novadā, apmēram 20 km no Ventspils) apskatīt ierīkotās enerģētisko augu un koku sugu plantācijas. Tikšanās pirmajā daļā Latvijas valsts mežzinātnes institūta vadošā pētniece Dr.Dagnija Lazdiņa iepazīstinās ar jau paveikto darbu energoaugu sugu un koku sugu monitoringā un būtiskākajiem rezultātiem, ar šobrīd veicamām aktivitātēm un darbiem līdz projekta noslēgumam. Pēc lauku apskates projekta dalībnieki dosies uz semināru Ventspils Augstskolā, lai pārrunātu projektā sasniegto.

Lai paaugstinātu darba efektivitāti, ir digitalizēti procesi no krautuves mežā līdz koksnes pārstrādei, perspektīvā šajā sistēmā tiks ietverts posms no harvestera līdz kokmateriālu noliktavai pie ceļa.

„Kopš 2023. gada nogales darbojas elektroniskās koksnes transporta pavadzīmes, kuras gada laikā kļūs par pilnvērtīgu risinājumu, bet 2024. gadā plānojam uzsākt arī kokmateriālu plūsmas digitalizāciju atbalstošu datu apmaiņas pakalpojumu mežizstrādes procesā,” vērtē koksnes uzmērīšanas SIA VMF LATVIA padomes loceklis Mārtiņš Gaigals. Savukārt SIA Koksnes plūsmas datu centrs valdes loceklis Ivars Kalmuks uzsver, ka pašlaik digitalizācija aptver darba uzdevumu kokvedējam — ko un cik daudz no kurienes uz kurieni transportēt, kokvedēja vadītāja atskaiti, cik daudz no kurienes ir paņemts, un apaļkoksnes saņēmēja fiksāciju par kravas saņemšanu. „Sistēmas elektroniskā pavadzīme kalpo gan kā pārvadājuma dokuments, kurš dod tiesības to transportēt, gan kā kravas pavaddokuments, gan kā preces īpašnieka maiņas dokuments, kuru akceptē gan Valsts ieņēmumu dienests, gan arī Valsts policija,” norāda M. Gaigals. „Savukārt norēķina dokuments par to, cik tad īsti kādas kvalitātes apaļkoksnes ir atvests, tiek sagatavots uzmērīšanas procesā, ko veic neatkarīgs uzmērītājs — SIA VMF LATVIA,” skaidro I. Kalmuks.

Ir nepieļaujami, ka vietējie ražotāji no iepirkumu konkursiem tiek izslēgti, mākslīgi paaugstinot prasības

Ir dzirdēts par dažādiem paņēmieniem, kā valstis cenšas aizsargāt savus vietējos ražotājus, jo, neskatoties uz plaši deklarēto vienoto tirgu un brīvo preču un pakalpojumu kustību, valstis vairumā gadījumu tomēr saprot, ka viņu labklājība tiešā veidā ir atkarīga no pašmāju uzņēmumiem. Savādāk ir Latvijā, kur vietējiem uzņēmumiem valsts un pašvaldību iepirkumos mēdz uzlikt neizpildāmas prasības, kurām turklāt vēl trūkst jebkāda loģiska pamatojuma.

Runa šoreiz ir par diviem pašmāju izolēto cauruļu ražotājiem Izoterms un Poliurs, kas, neraugoties uz savu izstrādājumu vidēji par 20–30% zemāko cenu, nereti nekvalificējas dalībai Latvijas siltumapgādes uzņēmumu rīkotajos konkursos. Nekvalificējas tāpēc, ka konkursa noteikumos tiek ieliktas prasības par specifisku siltumvadības koeficientu, kurš – kāda sagadīšanās! – atbilst tikai Dānijas rūpnīcā ražotajām caurulēm. Ironiski, ka Latvijas ražotājs Izoterms eksportē savas caurules arī uz Dāniju, kur tās tiek atzītas par gana labām, jo ir ievērojami lētākas par dāņu preci, kamēr Latvijā viss ir otrādi. Varētu padomāt, ka tieši Latvija, nevis Dānija ir augstākas labklājības zeme, ja reiz varam atļauties maksāt lielāku cenu. Turklāt šāda attieksme pret vietējiem ražotājiem Latvijā valda Krievijas un eirozonas krīzes izraisītās ekonomiskās lejupslīdes laikā, kad uzņēmumi tīri automātiski skatās pēc iespēju paplašināšanas pašmāju tirgū. Ja mājas tirgū vietējam ražotājam nebūtu ieslēgta sarkanā gaisma, tas būtu gatavs palielināt darbavietu skaitu, līdz ar to lielāki nodokļi ieplūstu arī valsts un pašvaldību kasē. Savukārt no importētās produkcijas nodokļos tik vien tiek kā PVN, taču izskatās, ka, neraugoties uz budžeta nepildīšanos, tik tālu mūsu valsts un pašvaldību amatpersonas vēl nav aizdomājušās.

Publisko iepirkumu sistēma ļauj izvirzīt nosacījumus, kuru ekonomisko ieguvumu grūti pierādīt

To intervijā stāsta bijušais arhitektūras un celtniecības ministra pirmais vietnieks, būvniecības eksperts tāmētājs Rodrigo Pelsis. Viņš atzīst, ka pēdējo 5–7 gadu laikā ir izstrādāta sistēma, kas legāli ļauj caurulēm izvirzīt nosacījumus, kuriem atbilst tikai viens vai, maksimums, divi ražotāji; tādējādi tiek mākslīgi ierobežota konkurence vai pat veidots mīts par šādas reālas konkurences esamību. R. Pelsis uzskata, ka piekoptā prakse nav izdevīga nedz pašiem siltumpatērētājiem, nedz arī cauruļu ražotājiem, tostarp Latvijā strādājošajiem.

Kādi tad ir tie kritēriji, kuru dēļ startēšanai šajos iepirkumu konkursos nekvalificējas pašmāju cauruļu ražotāji?

Apzināti, aiz nezināšanas vai pārprasta prasīguma dēļ nereti valsts un pašvaldību iepirkumos izslēdz iespēju piedalīties vietējiem ražotājiem, pirmdien vēsta laikraksts Dienas Bizness.

Šāda rīcība samazina gan nodarbinātību ražotnēs Latvijā, gan nodokļu ieņēmumus valsts un pašvaldību budžetā. Cik tādā veidā izslēdzam darba vietas Latvijā un cik daudz kopumā zaudējam nodokļos, aprēķinu nav, tomēr tiek lēsts, ka summas varot būt iesapaidīgas – miljonos mērāmas. Daļa uzņēmēju ar to nemierā un vēlas spēles nosacījumu maiņu. Lai arī ir pozitīvi piemēri, kur valsts un pašvaldību iepirkumos bez nesaprotamiem šķēršļiem var veiksmīgi piedalīties pašmāju ražotāji, tomēr, piemēram, izolēto cauruļu ražotāji SIA Izoterms un SIA Poliurs, pat neraugoties uz savu izstrādājumu zemāku cenu vidēji par 20–30% salīdzinājumā ar konkurentiem, daudzos gadījumos nekvalificējas dalībai siltumapgādes uzņēmumu rīkotajos konkursos. Tādējādi rodas dīvains apburtais loks – vietējie ražotāji nodarbina mazāk cilvēku, maksā mazākus nodokļus, nekā varētu, bet iedzīvotāji spiesti maksāt dārgāk par ārvalstu ražotāju izstrādājumu iegādi. Savukārt pašvaldības bieži vien atgādina, ka visu vajadzību apmierināšanai trūkst naudas kasē (to rada iedzīvotāju ienākuma un nekustamā īpašuma nodokļu maksājumi). Uz to, ka šī situācija ir absurda, norāda arī Mašīnbūves un metālapstrādes rūpniecības uzņēmēju asociācijas valdes priekšsēdētājs Vilnis Rantiņš. Viņš par šo situāciju ir runājis ne tikai ar vairākiem pašvaldību vadītājiem, bet arī ar ekonomikas ministri, kā arī gatavojas sarunai ar vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministru. «Valsts vēlas, lai būtu vairāk darba vietu, tiktu maksāti nodokļi un būtu lielākas darba algas, cilvēki nevis brauktu peļņā uz ārzemēm, bet tieši otrādi – brauktu atpakaļ uz Latviju. Taču, apgrūtinot pašmāju ražotājiem iespēju pat piedalīties iepirkumu konkursos, darām pilnīgi pretējo – mazāk darba vietu, mazāk nodokļu un rodas spiediens cilvēkiem doties peļņā uz ārzemēm,» situāciju izskaidro V. Rantiņš.

Rīgā turpmāk būs aizliegts apkurē izmantot akmeņogles, savukārt visas apkures iekārtas būs jāreģistrē.

Minēto paredz šodien Rīgas domes pieņemtie saistošie noteikumi par teritoriālajām zonām siltumenerģijas ražošanas veida izvēlei un prasībām iekārtu uzskaitei.

Saistošie noteikumi nosaka Rīgas pašvaldības teritoriālās zonas, kurās ierobežos dažādu emisiju daudzumu.

Teritoriālās zonas noteiktas, ņemot vērā slāpekļa dioksīda un gaisā suspendēto cieto daļiņu (PM) smalkās frakcijas PM 2,5 piesārņojuma telpisko izkliedi, kā arī individuālās un lokālās siltumapgādes iekārtu emisiju daudzuma telpisko izkliedi un devumu kopējā piesārņojuma līmenī.

Tāpat ņemts vērā ietekmei pakļauto iedzīvotāju skaits, teritorijas izmantošanas veids un centralizētās siltumapgādes sistēmas pieejamība.

«Latvijai ir liels potenciāls uzlabot savu energoapgādes sistēmu un kļūt mazāk atkarīgai no gāzes un fosilā kurināmā importa. Mēs gribam dalīties savā pieredzē svarīga stratēģiska lēmuma īstenošanā,» teikts vēstulē, kuru parakstījuši Jānis Grīns, SIA Latsin un SIA Freja dibinātājs un bijušais valdes priekšsēdētājs, Kārlis Plensners, būvuzņēmējs, Andris Nolendorfs, Latvijas goda konsuls Smolandē, Zviedrijā, Gunnars Ljungdāls (Gunnar Ljungdahl), Stokholmas Ekonomikas augstskolas Rīgā vecākais viceprezidents , Pēteris Ininbergs, vēsturnieks Andris Zveijnieks, uzņēmējs, namīpašnieks, Ralejs Tepfers, prof.emeritus būvniecībā, Čalmeras tehniskajā augstskolā Gēteborgā.

«Stokholmas energoapgādē fosilo kurināmo aizstāja ar atjaunojamo. Atjaunojamās enerģijas daļa Stokholmā sastāda 67% un turpina strauji pieaugt. Mēs uzskatām, ka šāds attīstības scenārijs ir reāls un nepieciešams Rīgā,» pausts vēstulē.

Kā piemērs tiek minēts tas, ka uzņēmums Fortum patlaban «Stokholmas vidū būvē pasaulē lielāko koģenerācijas staciju, kas ražos siltumu un elektroenerģiju».

«Koģenerācijas stacija izmantos biokurināmo, galvenokārt enerģētisko koksni. Stacija atrodas Vertanā (Värtan), netālu no ostas, no kuras kursē pasažieru prāmji uz Latviju,» skaidrots vēstulē.

Tajā norādīts, ka investīciju apjoms minētajā projektā veido 4,4 miljardu Zviedrijas kronu jeb 500 miljonus eiro.

Februāra sākumā Eiropas Savienības (ES) līmenī plānotas sarunas par Atjaunojamās enerģijas direktīvas punktu, kas paredz vairākus jaunus ierobežojumus meža biomasas izmantošanai, informē Latvijas Meža īpašnieku biedrība (LMĪB).

LMĪB uzsver, ka šie grozījumi satrauc meža nozari, jo tajos esot jauni ierobežojoši nosacījumi, kas ietverti gan definīcijās par to, kas skaitās atjaunojams un ilgtspējīgs resurss, gan atbalsta nosacījumos siltumapgādes iekārtām, kas izmanto "primāro meža biomasu", gan biomasas apjomos, ko dalībvalstis drīkstēs uzskaitīt kā atjaunojamu enerģiju, t.i., kas netiks ieskaitītas emisiju bilancē un tam netiks piemērots CO2 nodoklis.

Direktīvā plānota jauna definīcija terminam "primārā koksnes biomasa", plānojot noteikt, ka tā ir visa nocirstā vai citādi novāktā un izvestā apaļkoksne.

"Tā ietver visu koksni, kas iegūta no mežizstrādes, visu no meža izvesto koksni, ieskaitot dabiski atmirušo un mežizstrādes rezultātā iegūto koksni, kā arī ciršanas un mežizstrādes rezultātā iegūto koksni. Tā ietver visu koksni, kas iegūta ar mizu vai bez tās, tostarp koksni, kas iegūta kā apaļkoksne, skaldīta, rupji apstrādāta vai citādā veidā, ietverot, piemēram, zarus, saknes, celmus un atvases, ja tās tiek cirstas, kā arī koksni, kas ir neapstrādāta vai noapaļotā formā," plānus citē LMĪB. Savukārt sekundārā meža biomasa ir tāda, kas iegūta koksnes pirmapstrādē, piemēram, skaidas, kas pārvērstas granulās.

Lielākais mežsaimniecības uzņēmums AS Latvijas valsts meži (LVM) vēlas jau tuvāko astoņu mēnešu laikā iegūt 10 dzīvotspējīgus produktu risinājumus ar augstu to ieviešanas gatavību.

Darbu sāk SilvaTech akcelerācijas (ietver produkta vai tehnoloģijas attīstību, pilnveidi, izvērtēšanu tirgus vajadzībām, prototipu izstrādi, validēšanu) programma, ko LVM realizē kopā ar Startup Wise Guys akceleratoru kopīgi veidotu akcelerācijas programmu.

Programma palīdzēs uzņēmuma iekšējām un ārējām inovāciju komandām attīstīt tehnoloģijas, produktus, risinājumus mežkopībā, mežsaimniecībā, sēklkopībā un stādaudzēšanā, minerālo materiālu ieguvē un ražošanā, meža inventarizācijā, rekreācijā, kā arī ģeotelpisko informācijas tehnoloģiju jomā,” projekta mērķi skaidro AS Latvijas valsts meži Attīstības daļas vadītāja Ilga Bērzkalna.

Poļu lētās kravas Latvijas salātus pārvērš biomasā; pogas izgriež arī igauņi

Latvijas ražotāji varētu pilnībā apmierināt pircēju pieprasījumu, ja tirgotāji priekšroku nesteigtu dot ievestajiem salātiem, kuru cena destabilizē tirgu, uzskata DB aptaujātie agro pašmāju salātu audzētāji.

Vietējo salātu nākotne ir apdraudēta. Atšķirībā no gurķiem, tomātiem un citiem dārzeņiem, salātu audzēšanu SIA Rītausma vadība sauc par sociālo programmu darbavietu saglabāšanai arī ziemā, bet otrs lielais audzētājs – z/s Mežacīruļi no mazumtirdzniecības ķēžu atgrūstajiem paša audzētajiem salātiem kā no biomasas bijis spiests ražot gāzi. DB jāsecina – ražotāji un tirgotāji par šo tēmu runā katrs savā valodā.

SIA Grandeg izgudrojis inovatīvu degli ar 3D pelnu tīrīšanas principu un speciāli pielāgotu dubulto degšanas gaisa padevi, kas ļauj par kurināmo efektīvi izmantot biomasas granulas ar augstu pelnu saturu (1,5%-10%), informē uzņēmumā.

Abas jaunās tehnoloģijas ļauj efektīvi izmantot granulas, kas ražotas no zemākas kvalitātes bioresursiem un ātri augošas un atjaunojamas biomasas, piemēram, enerģijas kultūras, lauksaimniecības atliekām, pārtikas atkritumiem, kā arī rūpnieciskajiem un sadzīves atkritumiem. Līdz ar to tiks rasta iespēja izmantot bioresursus, kuri līdz šim tika uzskatīti par nepiemērotiem efektīvai kurināšanai augstā pelnu satura dēļ. Tehnoloģijas realizēšanai tiek izmantots Zaļo tehnoloģiju inkubatora atbalsts.

«Esam ieguvuši finansējumu inkubācijas periodam,» stāsta SIA Grandeg vadītājs Andris Lubiņš. Dalība inkubatorā ļāvusi uzsākt jaunā degļa un tehnoloģijas testēšanu un prototipa izstrādi. Ar Zaļo tehnoloģiju inkubatora atbalstu ir izstrādāts virtuāls prototips un veiktas degšanas procesa datorsimulācijas. «Pirmie rezultāti rāda, ka pat kurinot ar īpaši augsta pelnu satura kurināmo, deglis pārsniedz 90% lietderības koeficientu, kā arī nodrošina skābekļa pārpilnības koeficientu 3-5% robežās, kas ir aptuveni divas reizes zemāks rādītājs nekā tirgū pašlaik pieejamiem horizontālā tipa degļiem,» stāsta Grandeg inženieris Viktors Borisovs.

Straujais krāšņo lapu birums priecē dabas mīļotājus, bet sagādā rūpes apsaimniekotājiem un privāto māju īpašniekiem

Lielāko daļu lapu Rīgā savāc SIA Rīgas meži daļa Dārzi un parki, kas veic pilsētas parku un skvēru sakopšanu. Kopējā apsaimniekojamā platība ir 252,79 ha, kurus veido 105 dažādi objekti. Atsevišķi tiek izdalīts Mežaparks (395,08 ha), kura kopšanai ir atšķirīgi noteikumi, salīdzinot ar pārējām teritorijām. Lapas tur netiek vāktas, bet gan sapūstas dziļāk mežā. Dārzi un parki informē, ka atsevišķs finansējums lapu vākšanai netiek izdalīts, taču, ņemot vērā lielo darba apjomu, sezonas laikā tajā ir iesaistīti teju visi 120 uzņēmuma darbinieki. «Lapas un cita biomasa tiek vesta uz atkritumu apsaimniekošanas uzņēmumu Getliņi EKO. Tas veic atsevišķu uzskaiti tikai sadzīves atkritumiem un biomasai, tāpēc izdalīt aizvesto tonnāžu ar lapām ir neiespējami, jo biomasu veido nopļautā zāle, zari, lapas,» skaidro Dārzu un parku Rīdzenes iecirkņa vadītājs Andis Gremze. Nordeķu parkā, Uzvaras parkā un Maskavas dārzā atrodas pagaidu lapu novietnes, no kurienes tās tiek pārvietotas uz Getliņu poligonu brīžos, kad tehnika ir mazāk noslogota teritoriju uzkopšanas darbos.

Lai arī Eiropas Komisijas izstrādātā vīzija lauku attīstībai pēc 2020. gada ir vienkāršota un paredz lielākas pašnoteikšanās tiesības savu mērķu sasniegšanā katrai dalībvalstij, pagaidām nav skaidrs, kā būs iespējams visus priekšlikumus īstenot.

Eiropas Komisija norādījusi, ka jāsamazina atšķirības starp dalībvalstīm, tajā pašā laikā nepasakot, kā to izdarīt. Kā – tas jau nu būtu katras dalībvalsts ziņā. Atbildīgais ministrs uzskata, ka vienlīdzība tiešajos maksājumos jāsasniedz jau 2021. gadā, bet, spriežot pēc nesen notikušās konferences Lauksaimniecības politika pēc 2020. gada, var secināt, ka tas nenotiks tik drīz. Proti, jau tagad redzams, ka 2020. gadā plānotais vidējo tiešmaksājumu līmenis 196 eiro/ha netiks sasniegts, jo pieaugusi apsaimniekojamā zemes platība un līdz ar to maksājums saruks līdz 182 eiro/ ha. Savukārt ES vidējais līmenis augs līdz 267 eiro/ha, līdz ar to mēs attālināmies no šī vidējā tiešmaksājumu līmeņa. Lai to sasniegtu, būtu nepieciešami ne vairāk, ne mazāk kā 1,4 miljardi eiro.

Radot simbiozi starp biogāzes ražošanu un mikroaļģu audzēšanu, Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) pētnieki attīsta nākotnes tehnoloģiju biogāzes un inovatīvu materiālu ražošanai izmantojamu izejvielu ieguvei.

Mikroaļģēm ir liels potenciāls enerģētikā un augstas pievienotās vērtības produktu izgatavošanā pārtikas rūpniecībā, tekstilrūpniecībā, lauksaimniecībā, akvakultūrā un medicīnā. Ar aļģu biomasu varētu arī aizstāt fosilas izejvielas, piemēram, plastmasas izgatavošanā. Šobrīd pasaulē tiek aktīvi pētīta to izmantošana, Eiropā aļgu audzēšana ir plaši attīstīta Francijā, kur izveidoti lieli aļģu audzēšanas lauki. Mūsu platuma grādos mainīgo klimatisko apstākļu, temperatūras svārstību un sezonalitātes dēļ šis virziens nav attīstīts, lai gan mikroaļģes uzskatāmas par nozīmīgu nākotnes resursu.

Mikroaļģes ir samērā mazprasīgas, kas labvēlīgos apstākļos strauji vairojas. To augšanai nepieciešams siltums, gaisma, barības vielas un CO2. Meklējot risinājumus, kā vērīgās mikroaļģes audzēt Ziemeļvalstīs, RTU Vides aizsardzības un siltuma sistēmu institūta (VASSI) zinātnieki projektā SMARB (“Integrēta CO2 biofiltra un mikroaļģu biomasas ražošanas tehnoloģija biogāzes stacijām, izmantojot inovatīvu saliktu modulāru atvērtu riņķplūsmas baseinu pieeju”, Nr.lzp-2018/1-0232) izveidojuši inovatīvu hibrīdu mikroaļģu kultivēšanas sistēmu, apvienojot tajā īpašības, kādas ir gan atklātiem audzēšanas baseiniem, gan slēgtiem fotobioreaktoriem.

Jūras atjaunojamie energoresursi, pārtika no sālsūdens un saldūdens resursiem, ilgtspējīgs piekrastes un jūras tūrisms un citi faktori, kas veido zilo bioekonomiku, palīdz Vidzemes reģionam transformēties un radīt produktus ar augstu pievienoto vērtību. Kādas iespējas jau tiek izmantotas un kas vēl gaida potenciālos ieguldītājus?

Lai gan līdz šim zilā bioekonomika Vidzemē tiek saistīta galvenokārt ar tradicionālām darbībām, piemēram, zveju vai transportu, nozarē ienāk inovācijas, darbojas arī novatoriski uzņēmumi. Zilajai bioekonomikai kā jaunai pieejai nozarē šajā Latvijas reģionā saredz lielu potenciālu, kas aptver krietni plašākas jomas par tradicionālo zivsaimniecību un zvejniecību Rīgas jūras līča piekrastē un reģiona iekšējos ūdeņos.

“Zilā bioekonomika ietver visu, kas ir saistīts ar ūdeņiem: sākot no enerģijas ražošanas (ar vēja ģeneratoriem, no viļņiem, no aļģu biomasas) un ūdenstilpju resursu izmantošanas, visbeidzot ar tūrismu pie ūdens. Ja ūdenstilpēs iegūto biomasu apvieno ar biotehnoloģijām, rodas inovācijas: zināšanu ietilpīgā zilā bioekonomika. Šai nozarei svarīgs ir pārtikas sektors, jo zilā biomasa var nākt palīgā risināt globālo pārtikas iztrūkumu, un tas ir līdz šim neizmantots potenciāls,” atzīst Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras (LIAA) zināšanu ietilpīgas bioekonomikas vadošā eksperte un vadības grupas koordinatore Inese Skapste.

Valsts pieņemto lēmumu rezultātā 90-tajos gados tika likvidēta lauksaimnieciskā un rūpnieciskā ražošana. No valdības puses veikta neveiksmīga privatizācija, kura likvidēja VEF, Alfa, Ogres trikotāžas kombinātu, Daugavpils ķīmiskās ššķiedras kombinātu, Līvānu māju būves kombinātu, Rīgas, Liepājas un Jelgavas mašīnbūves uzņēmumus, RAF utt.

Privatizāciju par neveiksmīgu ir atzinis arī esošais premjers Valdis Dombrovskis.

Toreiz privatizācijas rezultātā izdevās saglabāt a/s Liepājas metalurgs, kurš veiksmīgi nostrādāja līdz 2013. gada 10. maijam. Savas darbības laikā tas nodrošināja ar darbavietām 2000-2500 strādājošo. Saistītajos un meitas uzņēmumos tika nodarbināti vēl 1000 liepājnieku. A/s LM sponsorēja futbolu un hokeju vidēji ar 1.5 milj.Ls/gadā, tajā tika iesaistīti 600 jaunie sportisti. Tā visa šobrīd jau ir vēsture.

Ko dara esošā valdība? Turpina likvidēt atlikušos rūpniecības uzņēmumus, veidojot aplamu ekonomisko politiku. 4.novembrī tika pieteikta a/s Liepājas metalurgs maksātnespēja, Cemex apsver konservācijas iespēju. Valmieras stikla šķiedra domā. Kāpēc?

AS Preiļu siers aizvadītajā nedēļā atklājusi jauno katlu māju, projekta īstenošanai izmantots Danske Bank finansējums 2,3 miljonu eiro apmērā, informē bankas pārstāvji.

Projekta ietvaros izbūvēta tvaika katlu māja ar ražību 12,3 tonnas tvaika stundā un nominālo siltuma jaudu 8 MW, kurā kā kurināmais tiks izmantota koksnes biomasa, kā arī šķeldas noliktava, auto svari, piebraucamie ceļi un laukumi. Bez tam sakārtota infrastruktūra un labiekārtota teritorija apmēram viena hektāra platībā. Turklāt visi šie darbi ir paveikti mazāk nekā 9 mēnešu laikā.

AS Preiļu siers valdes priekšsēdētājs Jāzeps Šņepsts norāda: «Šim projektam būs pozitīva ietekme uz uzņēmuma darbību vairākos aspektos – jaunā katlu māja ne tikai ļauj samazināt risku, saistītu ar gāzes piegādēm, bet arī paaugstināt uzņēmuma konkurētspēju, samazinot ražošanas izmaksas un tādejādi paverot jaunas iespējas ārējos tirgos. No piena mūsu ražotnē galvenokārt iegūstam sieru un sausos piena produktus, un šo produktu ražošanas procesiem raksturīgs liels siltuma patēriņš. Līdz šim piena produktu ražošanas tehnoloģisko procesu nodrošināšanai izmantojām divus tvaika katlus, kuros kā kurināmais tika izmantota dabasgāze. Tā kā šķelda ir vietējais dabas resurss, no tās iegūtais siltums ir ievērojami lētāks. Būtisks faktors ir arī tas, ka vairāk nekā par 60% samazināsies CO2izmešu daudzums, tādejādi strādāsim gan efektīvāk, gan dabai daudz draudzīgāk.»

Kopējais energoresursu patēriņš 2017. gadā bija 194,9 petadžouli (PJ), kas ir par 5,5 % vairāk nekā 2016. gadā, liecina Centrālās statistikas pārvaldes operatīvie dati.

Pēdējo piecu gadu laikā no 2013. gada līdz 2017. gadam kopējais energoresursu patēriņš nav būtiski mainījies, bet par 2,55 procentpunktiem palielinājies atjaunīgo energoresursu (AER) īpatsvars tajā.

AER patēriņa pieaugumu 2017. gadā sekmēja energoresursu ražošana, kas salīdzinājumā ar 2016. gadu palielinājās par 5,6 %. Ievērojami pieauga saražotā primārā elektroenerģija (+70,5 % jeb par 6,7 PJ) hidroelektrostacijās (HES par 73,2%,) un vēja elektrostacijās (VES par 17,1). Kopā HES un VES saražoja 4531 GWh, no tām 4381 GWh HES un 150 GWh VES.

Elektroenerģijas ražošanas pieaugumu pērn visvairāk ietekmēja augstā izstrāde HES, kas skaidrojama ar netipiski augsto nokrišņu apjomu un lielo ūdens pieteci Daugavā.