Nav noslēpums, ka preču un pakalpojumu pārdošanas cenas lielā mērā nosaka konkrētā uzņēmējdarbības veida tiešās izmaksas, no kurām lielu daļu sastāda maksājumi par komercplatībām.
Īpaši tas attiecas uz ražošanas un tirdzniecības uzņēmumiem, kas apsaimnieko tūkstošiem kvadrātmetru plašas telpas, par kurām gadā jāmaksā 1,5% liels nekustamā īpašuma nodoklis (NĪN) no kadastrālās vērtības. Savukārt, ja ēka tiek īrēta, tad visbiežāk telpu īpašnieks NĪN pievieno pie ikmēneša nomas maksas, un nereti nodoklis sastāda teju 50% no gada nomas izdevumu kopsummas, kas ir neadekvāti liela summa, būtiski ietekmējot produktu cenas. Ja valsts vēlas atbalstīt uzņēmējdarbību un vienlaikus radīt atbilstošus priekšnosacījumus samērīgai plaša patēriņa preču cenu politikai, būtiski ir mainīt komercplatību kadastrālās vērtības aprēķināšanas un nekustamā īpašuma nodokļa piemērošanas metodiku. Proti, pašlaik vairums īpašumu tiek vērtēti, balstoties uz darījumu līgumos esošajām cenām, precīzāk - tā laika augstajām cenām, kādas bijušas līdz nekustamo īpašumu krīzes sākumam 2007. gadā. Turklāt, piemērojot NĪN, netiek ņemts vērā komercplatības ienesīgums.
Nav loģiski, ka pēdējo trīs četru gadu laikā ekonomiskās recesijas ietekmē samazinājies uzņēmumu apgrozījums un peļņa, taču NĪN saglabājies līdzšinējā līmenī, tādējādi piespiežot ražotājus un tirgotājus uzturēt precēm augstākas cenas, nekā dažbrīd tās varētu būt. Tāpēc viens no jaunās valdības uzdevumiem noteikti būtu izstrādāt jaunu NĪN komercplatībām piemērošanas metodiku, kas balstītos uz ienesīguma principu.
Reāli tas nozīmētu, ka, aprēķinot NĪN, tiktu ņemts vērā, kādi ienākumi tiek gūti no īpašuma izmantošanas. Viens no variantiem varētu būt NĪN diferencēšana - nosakot konstantu bāzes likmi, piemēram, tagadējo 1,5% vietā ieviešot 1% un pievienojot mainīgo daļu atkarībā no iepriekšējā gada apgrozījuma. Īpaši būtiski uzņēmējiem tas būtu krīzes apstākļos, kad jebkurš izmaksu pozīcijas samazinājums ir teju zelta vērtē.