Studenta gados, vairākkārt atjaunojoties studijām Latvijas Universitātē, lai tādējādi izvairītos no dienesta armijā, portāla Draugiem.lv radītājam Agrim Tamanim piederēja «šņabja bode» Salacgrīvā, kas bija uzņēmēja pirmais bizness.
«Man piederēja sava šņabja bode, kurā biju arī pārdevējs. Ik pa laikam uz turieni brauca bobiks ar cilvēkiem, kas mani meklēja. Attaisīju sava kioska mazo lodziņu un uz jautājumu «Kur ir Agris Tamanis?» atbildēju, ka dažreiz viņš te mēdz būt, bet šobrīd nav. Bet ar šņabja bodi mums gāja baigi labi – kopā ar Ati Krūzi, kurš, tāpat kā es, bija ticis pie kaut kāda kapitāla, tirgū pārdodot pašgatavotas loterijas biļetes, uztaisījām vienu veikalu un pēc tam atvērām otru Salacgrīvā blakus grāmatu veikalam kur gāja vēl labāk. Atvērām veikalu arī Svētciemā, tādā neapdzīvotā laukumā, taču tur to nodedzināja vietējie bandīti – bija taču deviņdesmitie gadi,» par pirmajiem soļiem uzņēmējdarbībā žurnālam Playboy stāsta Tamanis.
«Tirgojām alkoholu ar trīskāršu uzcenojumu, mūsu klientūra bija jūrnieki, vietējie dzērienus pirka citur. Lētāk. Veikaliņš atradās tieši blakus ostai, bija atvērts 24 stundas diennaktī, un krievu zvejniekiem tas ļoti, ļoti patika,» atceras Draugiem.lv radītājs.
Atbildot uz jautājumu, kā beidzās šņabja bodes bizness, Tamanis atbild - «Likumsakarīgi un loģiski». «Sākās, no mūsdienu viedokļa raugoties, loģiski ierobežojumi, bija jābūt dažādām saldēšanas iekārtām, veikals vairs nedrīkstēja izskatīties pēc točkas, naudas plūsmā nebija disciplīnas, un mums tas vairs nebija interesanti. Kad viss beidzās, kādu laiku nodzīvoju pie vienas meitenes Salacgrīvā – man vairs nebija nekā, un es nevarēju atļauties pats maksāt pat īri. Vienkārši dzīvoju bez darba – ar katru dienu cēlos arvien vēlāk un beigās gāju gulēt piecos no rīta, bet cēlos četros pēcpusdienā. Beigās jau šis dzīves ritms vairs nesakrita ar pārējiem, un es nevienu neredzēju. Ziemā pat neredzēju gaismu. Man bija pāri divdesmit, un es vienkārši eksistēju,» stāsta Tamanis.
Vēlāk Tamanis draugu mudināts uzsāka darba gaitas tipogrāfija Cēsīs, bet pēc tam Lattelecom, kur Tamanis dažādās darba vietās nostrādāja desmit gadus.
Vēlāk, strādājot Lattelecom, Tamanis kopā ar cīņu biedru Lauri Libertu, kuram arī pieder daļas Draugiem.lv, nonāca pie kopīgas vēlmes radīt savu biznesu. Šim nolūkam abi noalgoja programmētāju, kuram tika maksāti 150 lati mēnesī, un sāka strādāt pie dažādiem projektiem. «Tie visi bija interneta projekti: mēs organizējām auto tirdzniecību, tirgojām aprakstītus t-kreklus, taču tie bija maziņi biznesiņi, ar ko pietika tikai kartupeļiem un īres maksai. Bet beigās mums tomēr uzsmaidīja veiksme – viens projekts aizgāja. To sauca Draugiem.lv,» norāda Tamanis.
«Tad es ar savu algu dabūju 3 000 latu kredītu vienā no bankām un nopirku pirmo serveri, mums tas ir vēl tagad. Taču pēc nedēļas mums jau atkal trūka servera resursu, jo cilvēkiem mūsu produkts patika, klientu pieplūdums bija lielāks, nekā mēs spējām nest. Jaunu kredītu mums nedeva, bet intuitīvi sapratām, ka te ir bizness. Naudu tas vēl nenesa, bet zinājām, ka nesīs (domā). Un es strādāju Lattelecom un pārdevu šo ideju viņiem, iestāstīju, ka no mikromaksājumiem viņi dabūs ļoti labu peļņu. Nolēmām, ka Lauris ir formālā un vienīgā draugiem.lv seja un Lattelecom saņem daļu mikromaksājumu,» stāsta Tamanis.
Tādējādi valsts uzņēmums Lattelecom arī savulaik ir guvis peļņu no Draugiem.lv darbības. «Jā, tā bija. Tad mūsu ģeometriskā progresija sasniedza loģisko piepildījumu, cilvēki tik daudz vairs nenāca klāt, taču turpināja radīt saturu. Un mums vajadzēja jaunas un jaunas atmiņas. Lattelecom ieņēmumi samazinājās, un viņi vairs nebija tik ļoti ieinteresēti radīt jaunus serverus. Šī sadarbība, protams, nebija ilgstoši dzīvotspējīga. Tāpēc sākām domāt, kā no situācijas izkļūt (nopūšas). Un mēs no tās situācijas izgājām. Es nevaru stāstīt, kā, bet tas bija apvērsums. Taču vienlaikus viss bija godīgi, un neviens no mums cietumā nesēž,» saka Tamanis.