Dolārs kā augstākās proves rezerves valūta savā pozīcijā grīļīgs ir jau ilgstoši, bet nu līdz ar bezgalīgo «naudas drukāšanu» tā uzticamība ir sašķobījusies vēl vairāk, laikrakstā Financial Times spriež Kalifornijas universitātes Bērklijā profesors Berijs Eihengrīns.
Tiesa, pārējās pasaules lielvalstis jau nav daudz labākas. ASV Federālās rezerves septembrī izziņoja pēc skaita jau trešo kvantitatīvo mīkstināšanu, praktiski nenosakot tās robežas un apjomu. Klusāk, atturīgāk un klīrīgāk, tomēr pēc būtības līdzīgā garā darbojas Eiropas Centrālā banka savas eirozonas valstu glābšanā. Ķīnas Tautas banka, cenšoties veicināt valstij liktenīgi nozīmīgos izaugsmes rādītājus, pastāvīgi pazemina savu procentu likmi un naudas rezervju prasības bankā.
Vienvārdsakot, spriežot pēc avīžu virsrakstiem, svaiga nauda pasaulē plūst un šļakstās augstiem viļņiem, lai tikai nodrošinātu globālo likviditāti jeb pieejamās naudas daudzumu. Paradoksālā kārtā tas viss draud ar pretēju efektu, kā iznākums savukārt draud būt līdzšinējā globalizācijas rata pagriešana pretējā virzienā.
Ekonomists B. Eihengrīns skaidro, ka pašreizējā «dolāra globalizācija», ASV dolāru izvēloties par starptautisko darījumu valūtu, sevišķi izejvielu tirgos, un rezervju standartu, ir notikusi līdz ar pēdējā pusgadsimtā realizēto kritisko kombināciju: dolārs ir bijis drošs un pieejams. Tāpēc ASV dolāra loma starptautiskajā finansēšanā un tirdzniecībā tālu pārsniedz pašas šīs valūtas izlaidējas valsts daļu šajā finansēšanā un tirdzniecībā. Attiecīgi – ASV valdībām ir privilēģija baudīt līdz šim praktiski neierobežotu obligāciju tirgu uzticību un iegūt savai ekonomikai nepieciešamos līdzekļus.
Pašlaik gan situācija mainās kā objektīvu, tā subjektīvu iemeslu dēļ. Subjektīvais iemesls ir zināmā patiesība, ka apetīte rodas ēdot, un valdības nav izņēmums. Objektīvais faktors, kā norāda jau ekonomists Eihengrīns, ir tā saukto jaunattīstības tirgu uznāciens uz globālās ekonomikas skatuves. Attiecīgi ASV daļa globālajā IKP neizbēgami samazināsies, mazinot arī dolāra kā dominējošas lielvalsts valūtas nozīmīgumu.
Šim kokam jau savukārt ir divi gali, un abi – Amerikai sāpīgi traumējoši. Proti, ASV savu kasi gluži no zila gaisa vairs papildināt nevarēs, bet ar reālās ekonomikas ieņēmumiem – nespēs. Neesot reālām alternatīvām – eiro ir gana savu problēmu, bet Ķīna aizvien nav spējusi izveidot likvīdu obligāciju tirgu –, pēc Eihengrīna domām globalizācija gluži vienkārši pavērsīsies savā pretmetā, jo aptrūksies globālā likviditāte. Reakcija uz to būs atjaunota kontrole un regulējumi nacionālo valstu līmenī, jo centrālās bankas un valdības negribēs ļaut finanšu tirgiem brīvu vaļu un teikšanu.
Profesors FT slejās vēl aplūko pāris teorētiskas iespējas šādas krīzes gadījumam. Viena ir globālo likviditāti nodrošināt ar visvērtīgāko globālo korporāciju parādzīmēm, bet tas prasītu vai nu pārāk dārgu informācijas un kontroles mehānismu, vai arī riskantu visas uzticības likšanu uz reitingu aģentūrām. Cits variants būtu Starptautiskā Valūtas fonda pilnvarošana uz īpašām aizņēmumtiesībām, bet šādā gadījumā tās arī ASV būtu jāņem pretī par reāliem dolāriem, un šādu kumosu Kongress nenorītu nemūžam.
Bērklija zinību kalves prātnieka secinājums šāda «jaunā Ledus laikmeta» scenārija priekšā ir gauži «neseksīgs» – ASV, ES un Ķīnai būs vien savā starpā jāsadala pašreizējās globālās piedegušās putras izstrēbšana. Instrumentāli tas nozīmētu «vajadzīgo līdzekļu pielietošana, lai veicinātu ieguldītāju pārliecību par savu valdību» spēju tikt galā ar savām problēmām. Un tas nu esot tiklab politisks, kā ekonomisks pasākums.