Šādiem vārdiem uzņēmējs un Latvijas Futbola federācijas (LFF) prezidents Guntis Indriksons raksturo vienu no lielākajām sporta būvēm Latvijā – Daugavas stadionu.
Viņš ir par iecerēm samērā īsā laika periodā Rīgā attīstīt trīs vērienīgus futbola infrastruktūras projektus, vienlaikus gan atzīstot, ka tas viss būs iespējams vien tad, ja izdosies piesaistīt finansējumu no ES, valsts, Rīgas pašvaldības.
Esat izteicies, ka jums esot ieceres futbola saimniecības attīstībai Latvijā. Par ko īsti ir runa?
Daudz lietu ir jāizdara. Problēmas saistībā ar krīzi man nozīmē to, ka tā futbola infrastruktūra, ko savulaik radīju, visticamāk, tiks zaudēta. Tāpēc ir jāpārnes futbola halle. No valsts esam dabūjuši piekrišanu saistībā ar Daugavas stadiona izmantošanu. Proti, mums ir plāns nākamajā gadā sagatavot Daugavas stadiona demontāžas projektu, jaunu tehnisko projektu, vēlā rudenī ielikt pamatus, un 2015. gada pavasarī demontēt Skonto būves un pārvest tās uz jauno vietu. Otra iecere ir saistīta ar nepieciešamību pēc stadiona, kur Latvijas futbola izlasei aizvadīt savas spēles. Skaidrs, ka tur, kur pašreiz ir Skonto stadions, tas drīz vairs nebūs. Tādējādi esam jau vienojušies ar pilsētu, ka šim mērķim tiks izmantots Barona ielas stadions. Šobrīd jau izstrādājam skiču projektu un ceram, ka tuvākā pusgada laikā tas būs gatavs. Principā mēs esam atraduši biznesa nišu, kas ļautu saistībā ar šo būvi nepieļaut tās pašas kļūdas, kas bija Skonto stadiona gadījumā. Uzbūvējot «pliku» stadionu, tā ikgadējās uzturēšanas izmaksas ir ap 250 tūkstošiem latu. Tas nav prātīgākais, un domāju, ka neviens to arī nevēlas darīt – it īpaši jau LFF, kas no tā visa baidās kā no uguns. Ir jādara viss, lai uzbūvētu jauno stadionu ar biznesa funkciju, lai tas nebūtu jādotē. Ja viss ar šo projektu notiks tā, kā ir plānots, es gribētu, lai 2016., 2017. gadā tas būtu gatavs.
Tad vēl jāpiebilst, ka man Ķeizarmežā ir izbūvēti deviņi futbola laukumi, kurus arī nav iespējams saglābt un izmantot futbolam nākotnē. Tāpēc šobrīd strādājam, un manu pūliņu rezultātā Rīgas pilsēta jau ir izsludinājusi rekultivācijas projekta izstrādi Deglava un Saharova ielas krustojumā esošajai izgāztuvei, lai tajā vietā varētu būt moderna sporta bāze. Tur varētu izvietot kādus četrus, piecus laukumus, kas būtu līdzvērtīgs laukums tam, kas ir Ķeizarmežā. Ja tas viss iznāks tā, kā plānoju, uzskatīšu, ka varu droši atstāt LFF vadītāja amatu.
Minējāt, ka jums ir ideja, kā Barona ielas stadionu padarīt par vietu, kur būtu iespējams bizness. Kā?
Varianti ir vairāki, bet mēs sākotnēji visu šajā jomā saskaņosim ar pilsētu un tikai tad runāsim publiski. Pašreiz varu pateikt, ka visu šo Barona ielas stadiona projektu vadīs Jānis Naglis – ļoti profesionāls cilvēks. Kad būsim saskaņojuši ar pilsētu, ka tas viss «iet cauri», izstāstīšu par plāniem šajā jomā. Pašreiz esam tikuši līdz tam, ka arhitekti visu ir salikuši savos materiālos, un tas viss izskatās labi, pat cerīgi.
Jāpiebilst, ka šobrīd Rīgā nav neviena stadiona, kur varētu pilnvērtīgi spēlēt futbolu, regbiju vai organizēt augstākā līmeņa vieglatlētikas sacensības, nemaz jau nerunājot par to, ka mūsu lepnums – Deju svētki – notiek miskastē. Šie svētki notiek vietā, kur ir iespējamas traģēdijas. Tagad, kad ir notikusi traģēdija Zolitūdē, cerams, kāds sāks domāt arī par to, ka šādas lietas ir jādara tā, kā to dara jebkurā civilizētā valstī.
Jebkurā gadījumā pēc 2016. gada mēs varam nonākt situācijā, ka mums aizliegs piedalītos Eiropas un pasaules kvalifikācijas mačos. Varbūt varētu spēlēt ar Andoru, Lihtenšteinu un Igauniju, bet nekad mums neļaus spēlēt šeit ar Spāniju, Vāciju, Franciju – izlasēm, kam līdzi brauc simtiem žurnālistu. Izbēgt no spēlēm ar pirmā groza komandām mēs nevaram nekādi. Pat Olimpiskais centrs neatbilst nekādiem normatīviem. Jāteic gan, ka LFF visai minētajai idejai atbalsta īpaši nav, bet realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Iznāk, ka LFF vadītājs šobrīd darbojas atsevišķi no pārējās federācijas?
Jā, tas nav nekāds noslēpums – esmu pateicīgs vismaz par to, ka viņi man netraucē. Iespējams, viņi domā, ka es kopā ar cilvēkiem, kuri man tic, bīdu mākoņus. Jūs esat atnācis pie manis runāt par jaunajiem stadioniem, ir bijuši cilvēki no televīzijas, bet no LFF – neviens. Bet tas viss ir normāli – par to nevajag apvainoties. Tas ir darba process, pie kura jāpierod.
Minējāt, ka vietā, kur šobrīd atrodas Skonto stadions, tas vairs atrasties nevarot. Kur ir problēma?
Galvenā problēma ir tā, ka šobrīd ir saistības pret banku Reverta. Turklāt šis stadions neatbilst nekādām prasībām. Savukārt, lai to uzbūvētu atbilstoši visām prasībām, būtu jānojauc halle un stadions jāpaplašina. Respektīvi, tas būtu jāuzbūvē no jauna. Nedomāju, ka šodien ir kāds, kurš būtu ar mieru samaksāt bankai, kā arī šajā vietā uzbūvēt jaunu halli. Uzskatu, ka reāls variants ir nopelnīt naudu, izmantojot teritoriju, kur šobrīd ir Skonto stadions, un to ieguldīt futbolā.
Ko īsti plānojat darīt teritorijā, kur šobrīd atrodas Skonto stadions?
Tur atbilstoši pilsētas attīstības plānam ir paredzēts uzbūvēt 200 tūkstošus kvadrātmetru platības. Plānots, ka tur būs gan dzīvokļi, gan biroji, gan sabiedriskās ēdināšanas vietas, veikali un viesnīcas. Franču speciālisti man ir izstrādājuši visai interesantu konceptu šīs teritorijas attīstībai, bet, izņemot mani, neviens cits tam visam netic. Katrā ziņā es gatavojos šo teritoriju apgūt, nopelnīto naudu ieguldot halles pārcelšanā un jaunas bāzes radīšanā Skonto komandai. Investīcijas tam būs jāpiesaista pakāpeniski, ejot soli pa solim. Domāju, lielākā kļūda līdz šim ir bijusi tā, ka esmu mēģinājis atrast vienu investoru uzreiz visas teritorijas attīstībai – tā šodien nenotiek. Skatīsimies, kas no tā visa iznāks.
Jūs minējāt trīs visnotaļ ievērojamus futbola infrastruktūras attīstības projektus. Kādas ir izmaksas katram no tiem un kā plānojat piesaistīt nepieciešamo finansējumu?
Halles pārcelšanai līdzekļus došu es pats ar saviem partneriem. Stadiona būvniecībai Barona ielā vajadzētu ap 12 miljoniem eiro, un tur nekas cits neatliks kā izmantot FIFA un UEFA atbalstu, kā arī lūgt naudu valstij un pašvaldībai. Pieļauju, ka šāds atbalsts varētu arī būt, bet to panākt būs ļoti grūti. Ja šim projektam pievieno arī biznesa funkciju, kopumā vajadzēs lielāku summu. Ja tiks izbūvēta pazemes stāvvieta 80 automašīnām, kopumā vajadzēs līdz 50 miljoniem eiro, bet, ja stāvvietas nav – par kādiem 15 miljoniem eiro mazāk. Skaidrs, ka tik lielu projektu bez investora piesaistes «nepacelt» – valsts vai pašvaldība tam naudu nedos. Esmu pārliecināts, ka gadījumā, ja atrisināsim šo konceptu tādu, kādu esam to iecerējuši, mēs atradīsim stratēģisko investoru un tādā veidā arī saņemsim stadionu, kas ir vajadzīgs izlasei un visām futbola līgas komandām, kas spēlē čempionātos.
Jāpiebilst, ka prasības stadioniem, kuros drīkst organizēt kvalifikācijas mačus, ir augošas, drastiskas un naudas ietilpīgas. Nedomāju, ka Jelgavā, Liepājā vai Daugavpilī kāds šodien būtu gatavs ieguldīt tik lielu naudu. Turklāt šīs prasības ir pamatotas, ņemot vērā, ka Eiropas čempionāta kvalifikācijas maču televīzijas translācijas izmaksas tūlīt sasniegs jau vienu miljardu eiro. Tas nozīmē, ka aug prasības arī bildes kvalitātei, kas nav iespējams bez attiecīga stadiona, infrastruktūras, apgaismojuma. Spēles tiek raidītas vairāk nekā 200 dažādās teritorijās, it īpaši, ja spēlē spāņi, itāļi, vācieši. Tāpēc ir jābūt vismaz vienam stadionam, par kuru nav kauns un kurā var notikt lielās spēles. Jāsaprot arī tas, ka tie, kas maksā miljardus, arī diktē noteikumus, proti, to dara televīzija.
Kāds finansējums būs nepieciešams jūsu iecerētajam sporta centram Deglava ielā?
Tur par daudz ko vēl nav skaidrības. Tā ir ideāla vieta sporta hallei – esmu piedāvājis sadarboties tās jomā arī Latvijas Hokeja federācijas vadītājam Kirovam Lipmanam.
Kāda bija K. Lipmana atbilde?
Viņš teica, ka tas esot interesanti. Uzskatu, ka Kirovs ir goda cilvēks, un viņš necentīsies visu pakampt hokejam. Ja viņam interese tiešām ir, ceru, hokejs ar futbolu tur ļoti labi sadzīvos. Latvijā nevajag brīnīties ne par ko. Bieži jau ir tā – kamēr kādā vietā ir miskaste, tā nevienam nav vajadzīga, bet, kolīdz kaut kas ir sakārtots noteiktā līmenī... Paredzu, ka tur būs simt un viens gribētājs. Ceru, ka Kirovs ir solīds un, ja viņu tas viss tiešām interesē, tad tālāk strādāsim kopā. Daugavas stadionā ir jābūt pārnestajai Skonto hallei, stadionam, kas būtu atbilstošs visām FIFA un UEFA prasībām, lai tur varētu spēlēt futbolu, regbiju un godam sarīkot Deju svētkus.
Par kādiem līdzekļiem to visu uzturēt?
Par to jādomā Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) sadarbībā ar Kultūras ministriju, bet tas koncepts, kas viņiem ir šodien, nav dzīvotspējīgs. Ja valsts ies uz to, ka to visu dotēs, kas pats par sevi nav nekas unikāls... Es saprotu, ka ir jādotē airēšanas bāze, Siguldas kamaniņu trase un tamlīdzīgi. Bet man nav skaidrs, kāpēc tas būtu jādara attiecībā uz tenisu, zirgu izjādēm un tamlīdzīgām lietām. Ja valsts dotē tenisa centru Mežaparkā – tas ir pilnīgs absurds. Man patīk IZM valsts sekretāres domu gājiens, ka jādotē ir tas, kas ir jādotē. Es uzskatu, ka arī Barona ielas stadions ir jāveido tā, lai tas pelnītu.
Runājot par katru no minētajiem projektiem, jūs visu laiku izmantojat vārdu «ja». Proti, ja izdosies piesaistīt investoru, būs viens objekts, ja valsts un pašvaldība atbalstīs, būs otrs un tamlīdzīgi...
Bet, kā gan citādāk – jebkurš sporta objekts nav iedomājams bez valsts, bez pašvaldības, bez UEFA un FIFA, bez dažādu sponsoru un atbalstītāju piesaistīšanas.
Tātad, ja, piemēram, valsts neiedos naudu, Daugavas stadiona ideju jau uzreiz varam norakstīt?
Ja šim projektam nedabūsim Eiropas finansējumu, tad vismaz līdz 2018. gadam noteikti to nerealizēsim. Bet to vajag – ja jau mēs varējām uzbūvēt Nacionālo bibliotēku, varam uzbūvēt arī stadionu. Vēl jau gan mums vajag modernu koncertzāli, jo nav īpaši cienīgi, ka valstij tādas nav, un arī tādu vajag.
Arī laikmetīgās mākslas muzeju vajag. Ir jau arī skaidrs, ka koncertzāle būs pilna, bet stadions vajadzīgs, lai tur reizi divos gados būtu Deju svētki, pāris aizpildīti futbola mači, kā arī nekad neaizpildīti regbija un vieglatlētikas mači. Stāsti par to, ka mēs te tagad organizēsim pasaules kausu un Eiropas līmeņa pasākumus vieglatlētikā, ir pasaciņas. Tas vairs nav jautājums par stadionu, bet gan par to, kādā veidā mēs piesaistīsim slavenos atlētus, ko var izdarīt tikai ar miljoniem.
Kas ir jūsu partneri, cilvēki, kuri jūs atbalsta?
Tie visi ir biznesa cilvēki – Guntars Indriksons, Vladimirs Žuks, Andrejs Baharevs, Vladimirs Kaļesņičenko, Jānis Naglis, Jānis Neimanis, Romāns Bezzubovs plus vēl divi trīs Krievijas biznesmeņi, kurus es nenosaukšu.
Ir mēģināts rīkot Skonto stadiona izsoli, kas nenotika. Kā jums izdevās panākt, ka tā nenotiek?
Nu, nerunāsim par tādām tēmām. Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka nospēlēsim šajā stadionā tik daudz spēļu, cik mums ir nepieciešams, līdz uzbūvēsim jaunu stadionu.
