Nevar noliegt, ka ir notikumi, kam ir visnotaļ būtiska nozīme Latvijas kultūras dzīves attīstībā. Tostarp Dziesmu un deju svētki, kas ir ne tikai nozīmīgs kultūras pasākums, bet arī pasaules līmeņa koru mūzikas dzīves fenomens. Ir arī skaidrs, ka gan valsts, gan Rīgas pašvaldības svēts pienākums ir sniegt finansiālu atbalstu, lai šie svētki varētu tikt godam noorganizēti.
Tajā pašā laikā izskatās, ka šobrīd Dziesmu svētkus politiķi vai nu sāk izmantot sava elektorāta palielināšanai, vai arī vienkārši nedomā par pieņemto lēmumu sekām, turklāt abi šie aspekti viens otru neizslēdz. Runa ir par visai strauji virzīto ieceri pasludināt par brīvdienu nākamo darba dienu pēc Dziesmu un deju svētku noslēguma dienas.
Protams, var teikt, ka valstī tiks nevis ieviesta viena jauna brīvdiena, bet gan attiecīgā darbadiena pārcelta uz sestdienu. Šāda demagoģija varētu darboties politiķu prātos, turklāt tikai to, kuriem nekad dzīvē nav bijis saistības ar uzņēmējdarbību. Redz, biznesā strādājoši cilvēki zina, ka šādu darbadienu pārbīdīšana ir ierastā darba ritma traucēšana, kas komercdarbībā nozīmē arī finansiāli negatīva efekta rašanos. Piemēram, jāņem vērā, ka sestdienas – darbadienas publiskajā sektorā pārsvarā gadījumu ir brīvdienas, kas tādējādi traucē strādāt tiem uzņēmumiem, kuru ikdienas darbība ir saistīta ar publisko sektoru. Šāda darbadienu pārbīde traucē darbu arī tiem uzņēmumiem, kas darbojas starptautiskos tirgos. Ir saprotami partnerim ārzemēs norādīt, ka konkrētajā datumā noteiktas aktivitātes nav iespējamas, jo tā ir nacionālo svētku diena. Tajā pašā laikā būs grūti izskaidrot starptautiskajam partnerim – ziniet, jūsu kravu šodien nevarēsim piegādāt, jo mums vakar bija Dziesmu svētki...
Jā, var piekrist, ka gan tie cilvēki, kuri svētdienas naktī būs dziedājuši, gan arī tie, kuri to visu būs klausījušies, pirmdienas rītā varētu nebūt produktīvi strādātāji. It īpaši, ja runa ir par tiem iedzīvotājiem, kuriem dzīvesvieta ir nevis Rīgā, bet gan kādā attālākā Latvijas nostūrī. Tomēr runa nav par lielāko Latvijas iedzīvotāju daļu – nu, nevar visa nācija ietilpt Mežaparka estrādē. Tāpēc šo cilvēku interešu vārdā nav vērts rīkot atpūtas dienu visas valsts līmenī. Darba ņēmēji, kuri vienā vai otrā statusā ir saistīti ar šo Latvijas kultūrai nozīmīgo pasākumu, var vienoties ar saviem darba devējiem par atvaļinājuma dienu attiecīgajā laikā, un tādējādi arī visas minētās problēmas būs atrisinātas. Un vēl... Pēdējo 20 gadu laikā ne viens vien Latvijas tautsaimniecībai būtisks likumprojekts ir ticis «marinēts» Saeimā mēnešiem ilgi, savukārt normu par atpūtas dienu pēc lielās dziedāšanas ir paredzēts «izdzīt» steidzamības kārtā vienas dienas laikā divos lasījumos. Vēlreiz uzsverot Dziesmu un deju svētku ārkārtīgi lielo nozīmi Latvijas un latviešu tautas dzīvē, šāda politiķu attieksme ir neizprotama. Galu galā esam jau redzējuši pietiekami daudz, kādās situācijās ir nonākušas valstis, kurām ilgu laiku primārās ir bijušas rūpes par dažādām brīvdienām, svētkiem, saīsinātām darbadienām utt.
