Bieži ir spriests, ka viens no retajiem veidiem, kā tomēr varētu ieplūdināt naudu Latvijas ekonomikā, meģinot to atveseļot, ir ES struktūrfondu apguve. Izskatās, ka šī doma ļoti ir iepatikusies Valsts kancelejā strādājošajiem, kas nu vēlas apgūt aptuveni 3.3 miljonus latu strukturālo reformu īstenošanai, analītisko spēju stiprināšanai valsts pārvaldē un administratīvo šķēršļu mazināšanai.
Varbūt kāds teiks — ir labi, ka vismaz beidzot kāds šajā valstī gatavojas veikt reformas, taču vairāk gan izskatās pēc naudas tērēšanas stipri vien mistiskiem mērķiem. Protams, reformas Latvijā ir vajadzīgas, par to, ka administratīvie šķēršļi ir pārāk lieli un tie ir jāmazina, tiek runāts jau sen, un arī viena otra ierēdņa analītiskās spējas pastiprināt, turklāt pašos pamatos, nemaz nenāktu par ļaunu. Tāpat jāpiekrīt, ka dažādas reformas zināmus izdevumus prasa — veicot štatu samazināšanu, cilvēkiem ir jāsamaksā atlaišanas pabalsti. Taču to, kam vēl, īstenojot reformas un samazinot administratīvo aparātu, Valsts kanceleja gatavojas tērēt miljonus, nesaprot ne bijušie valsts iestāžu vadītāji, ne arī privātuzņēmumu līderi — vismaz tā viņi paši ir atzinuši neoficiālās sarunās ar Db.
Problēmas būtība šeit ir vienkārša — valsts aparāta un privāto uzņēmumu sapratne par naudas tērēšanu allaž ir bijusi atšķirīga. Ir bijuši gadījumi, kad no darba atbrīvotie ierēdņi prasoties strādāt privātinstitūcijās, darba intervijās kā pilnīgi pašsaprotamus uzdod jautājumus par ikgadējām prēmijām, atvaļinājumu kompensācijām utt. Šķiet, teju vai lieki piebilst, ka, sastopoties ar pirmo šādu darba meklētāju, attiecīgais darba devējs pat nesaprata, par ko īsti ir runa. Redz, privātajā segmentā prēmijas maksā par tiešām ļoti labi padarītu darbu, nevis automātiski trīs četras reizes gadā pilnīgi visiem strādājošajiem. Savukārt kaut kādas atvaļinājumu kompensācijas, kas patiesībā ir gana glauns aizvietotājs jēdzienam «13. alga», privātbiznesā pārsvarā gadījumu tomēr nav saprotamas. Līdzīga sistēma ir arī ar dažādām reformām un tamlīdzīgām lietām — to, ko privātais sektors dara, netērējot naudu, Valsts kanceleja gatavojas paveikt par 3 miljoniem latu.
Tomēr laikam jau pats fascinējošākais šajā stāstā ir tas, ka Valsts kanceleja ir atteikusies izpaust detalizētu ierēdņu kvalifikācijas celšanas programmu, aizbildinoties ar konfidencialitāti. Šāda attieksme jau ļauj atcerēties kādu stāstu par Satiksmes ministriju, kas savulaik atļāvās viesu namā sarīkot saviesīgu pasākumu darbinieku bērniem, nosaucot to par semināru. Ja reiz ierēdņu garīgā potenciāla celšana ir tik ļoti slepena, nav izslēgts, ka arī šajā gadījumā attiecīgo «mērķi» ir iecerēts sasniegt, piemēram, braucot «pieredzes apmaiņā» uz Ēģipti, kā arī ceļot savu kvalifikāciju viesu namos un pirtīs.
Citiem vārdiem sakot, šaubu nav, ka ES fondu nauda Latvijā ir jāapgūst, turklāt pēc iespējas ātrāk, taču šim procesam ir jābūt efektīvam, uz tautsaimniecības attīstību vērstam un caurspīdīgam, nevis tādam, kā to vismaz līdz šim ir iecerējusi Valsts kanceleja.