Laiku pa laikam kāds no politiskajiem spēkiem pieķeras visnotaļ jutīgam jautājumam – Valsts prezidenta ievēlēšanas sistēmas maiņai Latvijā. Proti, grozījumu veikšanā Satversmē paredzot, ka Valsts prezidentu ievēl nevis parlaments, bet gan tauta.
Principā doma ir apsveicama. Ņemot vērā pēdējo vairāk nekā 20 gadu pieredzi kaut vai attiecībā uz kandidātu izraudzīšanu šim amatam, kad teju pēdējā brīdī preses fotogrāfiem priekšā tiek pastumta potenciālā valsts pirmā persona, nenāktu par skādi ieviest sistēmu, ka tauta pati ievēl vienu no valsts simboliem. Tādā gadījumā vismaz varētu rēķināties ar kandidātu pamatīgāku iepazīšanu, viņu neatkarību no politiskā tirgus, kā arī garantiju, ka Rīgas pilī strādās sabiedrībā populārs cilvēks.
Būsim atklāti, no līdzšinējiem atjaunotās brīvvalsts prezidentiem vienīgais, kuram būtu bijušas izredzes kļūt par tautas vēlētu Rīgas pils saimnieku, bija Guntis Ulmanis, un arī tikai tāpēc, ka viņam ir «pareizais» uzvārds. Jāatgādina, ka pat visu laiku populārākā atjaunotās Latvijas prezidente Vaira Vīķe-Freiberga pirmo reizi augstajā amatā nonāca kā ļoti šauram cilvēku lokam zināms cilvēks – lielākajai sabiedrības daļai viņa bija vienkārši tautiete no Kanādas. Kritiku neiztur arī apgalvojums, ka gadījumā, ja notiktu izšķiršanās par tautas vēlētu prezidentu, vajadzētu būtiski mainīt visu Satversmi, nosakot, ka Latvija ir prezidentāla valsts, kurā teju viss ir atkarīgs no viena cilvēka. Eiropā vien ir vairāki piemēri, kas liecina – ir iespējams izveidot sistēmu, kad prezidentu ievēl tauta, būtiski viņam nepalielinot pilnvaras. Tātad to ir iespējams izdarīt arī Latvijā. Problēma slēpjas kur citur...
Līdzšinējā pieredze rāda, ka dažādi politiskie spēki, izmantojot tautas vēlēta prezidenta jautājumu, ik pa laikam koķetē ar sabiedrību, tādējādi vairojot savu popularitāti, bet reāli šajā jomā neko nerisinot. Unikālākais gadījums šajā sakarā, protams, ir Nacionālā apvienība, kas sevi jau ilgstoši piesaka kā nopietns politiskais spēks, taču vienotu pozīciju tādā jautājumā kā tautas vēlēts prezidents, joprojām nespēj formulēt. Protams, vēl ir tā dēvētais Olšteina sešnieks,taču šie deputāti ir gatavi tirgoties daudz dažādu jautājumu sakarā, galvenokārt interesējoties, uz kādiem amatiem paši var cerēt, nevis to, kāds būs labums valstij no viena vai otra balsojuma.
Citiem vārdiem sakot, ļoti liela daļa pašreizējo politiķu ļoti labi saprot, ka minētais jautājums ir izdevīgs retorikas līmenī, taču reāli kaut ko mainīt šajā jomā diez ko nevēlas. Vienkārši līdz šim ir pierasts, ka pietiek izveidot valdošo koalīciju, lai ar balsu pārsvaru varētu vēlēt teju visus pēc kārtas – tiesnešus, valsts kontrolieri, ģenerālprokuroru un arī Valsts prezidentu. Un maz ir tādu, kuri ir gatavi atteikties no šīs situācijas. Tādējādi nav izslēgts, ka arī šoreiz iesniegtie grozījumi Saeimā par tautas vēlētu prezidentu paliks vien «ķeksīša» līmenī, lai varētu vēlētājiem atskaitīties kā par mēģinājumu kaut ko darīt lietas labā.