Valstij jārada apstākļi, lai cilvēki var nopelnīt mājokļa iegādei, nevis jāpamet siers pelei, kas neapjauš kumosa cenu
Īpašuma tirgus flagmaņi jau pirms Pirmā mājokļa iegādes programmas iedarbināšanas sausām mutēm runājuši par to, ka potenciāliem pircējiem nevajag pašiem sevi mānīt – ja nespēj sakrāt pirmajai iemaksai, kā maksās 25 gadu garumā? Tāpēc piešķirt finansējumu tiem, kuri to patiesībā nevar atļauties, ir zināmā mērā bezatbildīgi. Sevišķi ņemot vērā to, ka Attīstības finanšu institūcijas Altum galvojums faktiski ir Latvijas nodokļu maksātāju galvojums. Reālāks atbalsts jaunajām ģimenēm, iespējams, būtu īres tirgus attīstīšana valsts vai pašvaldību līmenī, dodot iespēju ģimenēm slēgt saprātīgus ilgtermiņa īres līgumus, tostarp ar izpirkšanas tiesībām.
Kaut gan mājoklis jaunajā apbūvē ir nosacīti drošāks ieguldījums, lielai daļai vairāk pa kabatai ir padomju laika dzīvokļi, bet, par tiem runājot, vienmēr pie kājām gail ilgi rušinātie, bet tā arī neatbildētie jautājumi par dzīvojamā fonda lietošanas termiņu. Tomēr bijuši gadījumi, kad valsts galvojumi izsniegti pat tādiem mājokļiem, kuri iegādāti par trešdaļmiljonu eiro.
Atsevišķās bankās katrs trešais mājokļu kredīts 2015. gadā izsniegts ar valsts galvojumu, bet SEB bankā tādu bijis pat 40%. Arī banku eksperti saka, ka ir ārkārtīgi būtiski, lai šī programma kalpo mērķim – ne tikai jauno ģimeņu atbalstam, bet īpaši to ģimeņu ar bērniem atbalstam, kurām pirmās iemaksas nodrošināšana nenākas viegli, bet mājokļa iegāde ir aktuāla. Tādējādi izmaiņas nosacījumos, nosakot griestus, nebūtu nekas peļams, jo neba demogrāfiskais sprādziens notiks Jūrmalas kāpu villās. Tomēr nevar noliegt zināmu programmas ieguldījumu būvniecības nozares stimulēšanā un arī nekustamā īpašuma tirgus veicināšanā. Var diskutēt par to, vai līdz marta vidum notikušie 1753 darījumi ir liels vai mazs skaits. Tomēr tas ir vairāk nekā nekas. Atkāpjoties no programmas mērķa palīdzēt ģimenēm, tā pilda arī citu funkciju – visticamāk, jauniegādāto mājokļu īpašnieki nekravā somas, lai tuvākajā laikā atstātu Latviju. Jācer, ka viņiem tas nebūs jādara tāpēc, lai tiktu galā ar ikmēneša maksājumu.
Programma mērķē uz mājsaimniecībām, kuras ir kredītspējīgas, tātad finansiāli diezgan spēcīgas un, iespējams, pārskatāmā nākotnē varētu tikt pie mitekļa bez valsts galvojuma. Līdz ar to programmas autori varētu būt sakreņķējušies par to, ka pie šī nosacītā medus poda tiek ne tikai ģimenes, kurām maka iespējas neļauj paplašināt savas četras sienas, bet arī tādas, kuras pie mājokļa viegli tiktu arī bez valsts pleca atbalsta. Tādējādi parādās bažas, vai mājokļu programma nav kļuvusi par sava veida sabiedrisko attiecību pasākumu valsts atbildībai nepielūdzamās demogrāfijas priekšā, nevis reāli palīdz tiem, kam tas ir vajadzīgs. Kā rāda dati, sešās no desmit galvojumu izmantojušajām mājsaimniecībām pagaidām aug viens topošais nodokļu maksātājs. To, vai plašāks mājoklis būs stimuls brāļu un māsu radīšanai, rādīs statistika, kas pašlaik vēl nav apkopojama.