Uzņēmumu valdēm drīzumā varētu kļūt diezgan sarežģīti piesaistīt profesionāļus, jo Latvijā ir vēlme valdes locekļus ar likuma spēku padarīt personīgi atbildīgus par visām biznesa neveiksmēm
Šādas idejas pašlaik tiek bīdītas cauri ar veseliem diviem likuma grozījumiem – Maksātnespējas likuma un likuma Par nodokļiem un nodevām. Tā teikt – dubults neplīst. Var jau būt, ka Valsts Ieņēmumu dienests (VID) iztēlojas – šādā veidā varētu rukt nodokļu parādi, jo uzņēmuma amatpersonai jebkurā brīdī būs jārēķinās, ka viņu par nesamaksātiem uzņēmuma nodokļiem var izģērbt līdz ādai. No otras puses šādas valdes locekļu soda sankcijas ir kā lāzerierocis tā paša VID vai pat konkurentu rokās – notēmē un uzņēmēja valdes loceklis ir personīgi iznīcināts.
Pat sabiedrības ar ierobežotu atbildību (SIA) nosaukumā tiek pateikts, ka runa ir par uzņēmumu, kurš atbild «ierobežotā apmērā». Likuma grozījumu virzītājus tas gan nekavē prasīt no uzņēmuma valdes (nevis īpašniekiem) privātu atbildību gan par uzņēmuma nodokļu parādiem, gan kreditoru prasījumiem. Pie šādām likuma normām, kas šķiet virzītas, lai slāpētu jebkādu vēlmi Latvijā uzņēmumus vispār dibināt, nebūtu jābrīnās, ja uzņēmumu valdēs marionešu un pat bomžu skaits tikai pieaugtu, nevis ietu mazumā. Kurš cilvēks ar ģimeni un zināmu rocību gan gribēs pakļaut sevi tik nesaprātīgam riskam un pieņemt valdes locekļa amatu, kurā strādājot var tikt izputināts pat par savu priekšgājēju kļūdām? Var jau teikt: pirms sāc strādāt par valdes locekli, rūpīgi pārliecinies, vai priekšgājējs nav kaut ko savārījis, piemēram, ar nodokļiem, par ko pēctecim var nākties personīgi samaksāt. Tomēr tas nozīmētu tik apjomīgu laika un izmaksu patēriņu, kas jebkuram kandidātam valdes locekļa amatu padarītu absolūti neinteresantu. Pēc šādu likuma grozījumu stāšanās spēkā Latvijā nosacīti droši varētu būt vadīt vien dažus lielos valsts uzņēmumus, kas ir pārāk lieli kuģi, lai pie normālas notikumu gaitas valdes locekļiem būtu iemesls par kaut ko personīgi baidīties. Kaut ko darīt varētu arī pavisam mazie, kuros īpašnieks, priekšnieks un padotais nereti ir viena un tā pati persona, kas jebkurā gadījumā darbojas uz savu atbildību. Taču vidējiem uzņēmumiem, īpaši tiem, kas strādā pārmaiņu vēju skartos un nestabilos (bet kas gan mūsu pasaulē ir stabils?) tirgus segmentos, varētu būt sarežģīti vai ļoti dārgi atrast profesionālus uzņēmuma valdes locekļus.
Nepārprotiet, neuzskatu, ka no uzņēmumu valdes locekļiem vispār nevajag prasīt jebkādu atbildību. Ja valdes loceklis apzināti nodarbojas ar ļaunprātīgu rīcību, tad šāda persona, protams, ir saucama pie atbildības – kriminālas vai administratīvas –, ko paredz jau pašlaik spēkā esošā likumdošana. Runa ir par to, ka virzītajos likuma grozījumos netiek paredzēts nodalīt biznesa riskus no tīši ļaunprātīgas rīcības. Nav definējuma. Turklāt paradoksālā kārtā visvairāk zem sitiena var izrādīties uzņēmumi, kas veic būtiskas investīcijas un ir gana drosmīgi jaunu tirgu iekarošanā. Biznesā, kā jau ļoti dinamiskā vidē, reti viss iet pilnīgi gludi – kāds klients nesamaksā, iestājas krīze vai vienkārši neveiksmīga apstākļu sakritība, un valdes loceklis jau ir spiests par visu samaksāt no savas kabatas. Tik brutāli pret savu tautsaimniecības mugurkaulu – uzņēmējiem – nedrīkstētu izturēties neviena ilgtermiņa attīstībā ieinteresēta valsts vadība. Pretējā gadījumā Latvijas uzņēmumu valdes locekļi vienkārši vairāk riskēt nedrīkst, un uzņēmuma preces un pakalpojumi ir pārdodami tikai ar 100% priekšapmaksu, drošs paliek nedrošs. Tas nu gan būtu varens «konkurētspējas ierocis» ,it īpaši tiem, kuri savu produkciju eksportē! Savukārt konkurējošo valstu uzņēmēji varētu aiz sajūsmas skaļi aplaudēt šādu normu ieviesējiem un to lobijiem, vienlaikus starptautiskā vidē veltot «siltus un atzinīgus vārdus» kopīgajai «pozitīvajai» tendencei!