Lai Latvija iekļautos tādos valsts budžeta defi cīta rāmjos, kāds ir apsolīts starptautiskajiem aizdevējiem, mums 2011. gada valsts budžets jāsamazina aptuveni par 411 miljoniem latu. Turklāt tas ir jādara, veicot reālas reformas, nevis kārtējo reizi ceļot nodokļu slogu.
Ar šādu atklāsmi klajā nācis Latvijas Bankas prezidents Ilmārs Rimšēvičs, un jāatzīst, ka šajā jomā viņam ir grūti nepiekrist.
Tiešām ir izveidojusies neapskaužama situācija, ka tiek celti nodokļi un samazināti dažāda veida tautsaimniecībai nepieciešami tēriņi, taču jēdziens «reformas» lielā daļā sabiedrības izsauc divējādu reakciju. Vieni reformas jau sākuši uzskatīt par pasaku tēlu, kura klātbūtne reālajā dzīvē nemaz nav iespējama, otri, to izdzirdot, visai pamatoti sāk rēķināt, par cik procentiem viņiem atkal tiks apgriezta darba alga. Savukārt attiecībā uz nodokļu politiku jauninājumi tiek pieņemti tādā (ne)kvalitātē, ka, ja arī tos izdodas ieviest, tad praktiskā darba darītājiem ilgstoši jālauza galva, lai saprastu to loģiku. Piemēram, norma par tā saucamo dāvanu nodokli, atbilstoši ekspertu atzinumiem, ir uzrakstīta tā, ka nodokļu speciālisti jau tagad ir atraduši veidus, kā to apiet, bet atsevišķos gadījumos joprojām domā, kā to izpildīt. Savukārt tā saucamo dienesta automašīnu nodokli pat vēl nevienam neliek maksāt, jo pašiem tā pieņēmējiem joprojām nav skaidrs, kam īsti tas ir jāmaksā, bet kam — nav.
Atgriežoties pie jautājuma par nākamā gada budžeta samazinājumu, gan jāteic, ka diemžēl esošā un bijušā Latvijas Bankas vadītāja domas šajā jautājumā visai pamatīgi atšķiras. Proti, fi nanšu ministrs Einars Repše pērnā gada nogalē intervijā Db atzina, ka vajadzīgos miljonus varētu iegūt, piemēram, vēl vairāk palielinot ikgadējo transportlīdzekļu nodevu motocikliem, kā arī vēlreiz pārskatot nekustamā īpašuma nodokli. Tātad perspektīvas ir gana neapskaužamas. Redz, centrālās bankas ieteikumi izpildvarai vismaz Latvijā nav saistoši, turklāt maz ticams, ka Saeima nobalsos pretēji valdībā, kā arī koalīcijas padomē nolemtajam. Tātad nav izslēgts, ka arī turpmāk mums jārēķinās ar neprofesionāli sagatavotiem, turklāt Satversmes tiesā viegli apstrīdamiem lēmumiem.
Problēma lielā mērā šeit ir vienkārša — mūsu valstī par reformām ir atbildīgi tie, kurus tās visvairāk skartu, tāpēc šie cilvēki nav diez ko ieinteresēti objektīvās izmaiņās. Jāatgādina, ka gan uzņēmēji, gan arī vadošie auditori jau pirms vairākiem mēnešiem ir piedāvājuši risinājumus reformām krīzes pārvarēšanai, taču, pēc viņu pašu atzinuma, valsts amatpersonas tos īsti negrib ņemt vērā. Ņemot vērā, ka valsts ekonomikas atveseļošanos ar nodokļu celšanu un mehānisku izdevumu griešanu nav iespējams panākt, ir nepieciešams, lai pie dažādu projektu, plānu un normu izstrādes beidzot ķertos profesionāļi, eņemot vērā katras ministrijas žēlabas ar to, ka reformas, protams, ir nepieciešamas, et ne jau uz to pakļautībā esošo nstitūciju un, galvenais, vadītāju krēslu rēķina.