Gandrīz pusmiljardu eiro lielais potenciālais iztrūkums valsts budžetā kā nodokļu reformas sekas, protams, ir paprāva sauja skudru biksēs tiem, kas atbildīgi par reformas ceļa gludināšanu.
Negludumu jau netrūkst, ceļā gadās dažādi akmeņi un akmentiņi, krūmos ūjinātāji un sejā spļāvēji. Tomēr kopējā apņēmība nospiest nodokļu reformas sarkano pogu ir pietiekami liela. Parasti latviešiem pārmet nespēju sadarboties un kooperēties, bet te, lūk, pierādījums tam, ka vecie mīti jāsašķiro atkritumos. Latvieši spēj «lielajās līnijās» ieturēt apbrīnojamu vienprātību visos līmeņos no premjera līdz uzņēmēju organizāciju oficiālajai retorikai. Vajag reformu, un viss. Domājams, ka starpcēlienu žesti, lai pakaitētu karsto dzelzi, izmantojot situāciju, nav nekas vairāk par puišelniecisku amzierēšanos ar «pretēja dzimuma» politiskajiem spēkiem. Politiskais teātris īsti nepacieš garlaicīgas izrādes, bet fināla uznāciens pieprasa pārsteigumu, tādēļ Vienotības ministru kurnēšana un prasība reformu piefrizēt nāca tieši laikā. Uz spēles likts daudz, un te arī sakāpinātā dramatisma mirklis – savu amatu uz reformas altāra novietojusi arī nodokļu reformas seja - finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola. Atcerēsimies viņai piešķirto starptautisko novērtējumu, nosaucot par gada labāko finanšu ministri Eiropā. Tiesa, lauru kronis tika vīts, atskatoties uz aizvadīto gadu, bet tagad, maija sākumā, pie mums zied lielākoties pienenes...
Vienotība ieņēmusi skatuvisku pozu un uzstāj, ka reforma nav pienācīgi izstrādāta, un norāda uz skaidām un atskabargām tās slīpējumā. Iedzīvotāju ienākumu nevienlīdzības šķēres neaizveras, jo reforma pa spalvai glauda vien lielo algu saņēmējus, tāpat nav papildus finansējuma veselības aprūpei, izglītībai un valsts drošībai, uzsver partija. Tiesa, nevar jau no nodokļu politikas jaunajām pamatnostādnēm prasīt kā uz burvju mājienu atrisināt visas problēmas valsts saimniecībā. Protams, reformas akceptēšana būtu skaists apliecinājums partiju kopdarbam vienas konkrētas partijas virsvadībā – kā banānu dalīšana vēlētājiem īsu mirkli pirms vietvaru krēslu rotācijas jeb pašvaldību vēlēšanām. Tas attiecas uz laiku pirms vēlēšanām – kabīnīšu aizkariņi vērsies jau 3. jūnijā. Savukārt no politiskā redzes leņķa domājot par periodu pēc vēlēšanām – darbs padarīts, var izgāzt vēderu un pārtraukt spodrināt apročpogas. Tomēr tas nebūtu labākais scenārijs, ja drīz pēc reformas balles nāktos labot jaunās kārtības brāķus vai, piemēram, mīkstināt izvirzītos mērķus par valsts makam ienesīgu ēnu ekonomikas apkarošanu un ekonomikas aktivizēšanu. Vēl bēdīgāks scenārijs būtu ķert un grābt, lai atrastu budžetā trūkstošos miljonus (piemēram, nonākot pie PVN celšanas), ja ēnu ekonomikas ierobežošana un tautsaimniecības attīstība nesekmētos, kā cerēts. Kopumā prasītos vispirms skaidru koncepciju par reformas ietekmi un tikai pēc tam snaikstīšanos ap sarkano pogu, nevis otrādi.