Vai ir iespējams nošaut vairākus zaķus ar vienu šāvienu? Var, ja pie lietas ķeras Rīgas dome. Runa ir par šīs pašvaldības ieceri veidot Ziepniekkalnā rekordsoliņu, kura garums sasniegtu 500 metrus, bet izmaksas - divus miljonus latu.
Jāatzīst, ka, realizējot šādu projektu, Rīgas domei būtu iespējams kļūt slavenai nevis vienā, bet gan uzreiz vairākās jomās. Pirmkārt, kā jau minēts, tas tiešām būtu garākais soliņš. Otrkārt, tas būtu dārgākais soliņš - vismaz Latvijā vēl nav uzbūvēts tāds sols, kura viena metra izmaksas būtu lēšamas 4000 latu apmērā. Jāteic gan, ka Rīgas domei dārdzības rekordu sasniegšanas jomā, kā mēdz teikt, roka jau ir piešauta - tieši mūsu galvaspilsētā pamanījās uzcelt (Dienvidu) tiltu, kura viena kilometra izmaksas ir lielākās pasaulē. Treškārt, droši var teikt, ka tas tiešām būs unikāls projekts, jo vēl nav nācies redzēt sēdēšanai paredzētu objektu, kas būtu aprīkots ar elektroiekārtu, ūdens padeves sistēmu, kā arī šķērsotu vismaz vienu brauktuvi. Proti, kā uzsver šā projekta autori, pie tā strādājot gan inženieri, gan ceļu plānotāji, gan ūdens un elektrības plānotāji. Ir jau tikai loģiski, ka šādas būves realizācijai ir vajadzīgs inženiera darbs, bet attiecībā uz visu pārējo jāteic, ka, neredzot konkrētas projekta skices, var rasties iespaids, ka Rīga gatavojas iet Amsterdamas pēdās, pisuāri ir izvietoti ne tikai tualetēs, bet arī uz ielas, turklāt mūsu speciālisti to visu ir gatavi vēl arī izgaismot.
Realizējot šādu objektu, turklāt puskilometra garumā, tiešām varētu pretendēt, ka tas tiktu atzīts par kaut ko Eiropā un pat pasaulē vēl nebijušu, piemēram, pieminekli muļķībai. Diemžēl mēs nevaram cerēt arī uz to, ka šāds soliņš kļūtu par tūristu piesaistes objektu, jo ir grūti iedomāties, ka, teiksim, Vācijas ceļotājs dzīsies uz Ziepniekkalnu, lai paskatītos uz soliņu. Vienu brīdi prātā varētu ienākt visnotaļ jauka doma, ka Rīgas pašvaldībai jebkāda veida finansiālās problēmas ir beigušās un nesen piedzīvotā globālā krīze nekādas sekas nav radījusi, ja reiz domē sēdošās amatpersonas ir nolēmušas ķerties pie tik pamatīgas summas iztērēšanas vienam soliņam, taču arī tas neatbilst realitātei, jo tam nepieciešamos finanšu resursus tiek plānots iegūt, piesaistot Eiropas naudu.
Varētu gan paust bažas par to, ka Eiropas naudas dalītāji varbūt līdz galam neizpratīs Rīgas domes radošā gara lidojumu un nolems, ka divi miljoni latu ir piešķirami krietni vien piezemētākām lietām. Taču galvaspilsētas domes amatpersonām vēl ir kur tiekties, attīstot, piemēram, ideju par augstāko sabiedrisko tualeti Purvciemā, daudzkrāsaināko luksoforu Pļavniekos, raibāko formas tērpu pašvaldības policistiem Bolderājā... Kā redzams, iespējas izvērsties ir neierobežotas.
Un pats galvenais... Īstenojot jebkuru jaunu ieceri, jāspēj ievērot tradīcijas un projekta realizācijas summai jābūt vismaz viena miljona latu apmērā, jo citādi pastāv risks, ka kāds jaunizveidoto brīnumu varētu arī nepamanīt. Kā mēdz teikt pa visu Eiropu strādājoši darījumu cilvēki - dažādu projektu realizācija var arī neizmaksāt īpaši lielas summas, bet ne jau Latvijā!