Diferencējot braukšanas maksas, jārēķinās, ka deklarēto skaita pieaugums var izrādīties minimāls, bet rīdzinieku kartes jau esošie deklarētie iedzīvotāji gan nepaslinkos izņemt.
Kārtējo reizi aktualizējies jautājums, ko un kā īsti darīt ar superīpašajām rīdzinieku kartēm jeb, pareizāk sakot, Nila Ušakova un Andra Amerika tandēma vadītās Rīgas domes vēlmi dalīt Latvijas iedzīvotājus uz pusēm – rīdziniekos un nerīdziniekos, katrai no šīm daļām piemērojot atšķirīgu braukšanas maksu galvaspilsētas sabiedriskajā transportā.
Šim jautājumam ir divas daļas – politiskā un ekonomiskā. Attiecībā uz politisko daļu jāteic, ka rīdzinieku karšu idejas autori savu mērķi, visticamāk, būs sasnieguši – nākamgad gaidāmajās Saeimas vēlēšanās liela daļa Rīgas iedzīvotāju varētu nospriest, ka viena konkrēta partija par viņiem izrāda rūpes, ļaujot par sabiedrisko transportu maksāt mazāk.
Pavisam cita situācija veidojas, paanalizējot šo jautājumu no ekonomiskā aspekta. Redz, ir skaidrs, ka ne jau kaut ko sakārtot sabiedriskā transporta jomā vēlas Rīgas domes vadība, bet gan iekasēt iespējami vairāk naudas iedzīvotāju ienākumu nodokļa veidā, un to var panākt, veicinot cilvēku deklarēšanos galvaspilsētā. Būtu naivi iedomāties, ka rīdzinieku karšu dēļ cilvēki no Ogres, Ķekavas, Jūrmalas un citām Latvijas pašvaldībām pārcelsies dzīvot uz Rīgu – šeit ir runa par tiem cilvēkiem, kuri de facto jau sen dzīvo galvaspilsētā, bet deklarēti ir kaut kur citur. Tāpat diez vai Rīga var cerēt, ka palielināsies deklarēto īpatsvars uz to iedzīvotāju rēķina, kuriem šajā pilsētā pieder vienīgais nekustamais īpašums, jo viņi tur jau ir deklarēti. Protams, ir cilvēki, kuriem pieder vairāki nekustamie īpašumi un tie atrodas dažādās pašvaldībās, bet te atkal sākas daudz nozīmīgākas sacensības, proti, par to, kura no tām piedāvā lielāku nekustamā īpašuma nodokļa atlaidi, kas ir svarīgāk, nekā lētāk izbraukt ar sabiedrisko transportu. Un šajā jomā Rīga ir ievērojami skopāka, piemēram, par Jūrmalu vai vienu otru citu pašvaldību. Tātad paliek iedzīvotāji, kuri Rīgā dzīvojamo platību īrē, bet arī šeit ir kāda ķibele...
Jāņem vērā, ka īres tirgus Latvijā diezgan lielā mērā ir pelēkajā zonā. Respektīvi, namīpašnieki nelabprāt savas mājas pozicionē kā īres namus, lai gan dzīvokļu noma tur jau ilgstoši rit pilnā sparā, jo pretējā gadījumā ir jārēķinās ar papildu nodokļu slogu. Līdz ar to cilvēkiem, kuri šobrīd gribētu deklarēties, lai pretendētu uz rīdzinieku kartēm, namīpašnieki skaidri un gaiši piedāvā – lūdzu, bet īres maksa būs par 10% lielāka! Šāds piedāvājums pat ļoti rosina domāšanu par to, kas ir izdevīgāk – mazāka īres maksa vai iespēja braukt lētāk ar tramvaju.
Citiem vārdiem sakot, Rīgas domei, diferencējot braukšanas maksas, jārēķinās, ka deklarēto skaita pieaugums var izrādīties minimāls, bet rīdzinieku kartes jau esošie deklarētie iedzīvotāji gan nepaslinkos izņemt. Bet tas savukārt nozīmē, ka turpmākajos gados Rīgas satiksmei vajadzēs vēl lielākas dotācijas no visu pilsētas iedzīvotāju kabatām. Tātad runa, kā redzams, ir par politisku vēlmi bez ekonomiska seguma.