Benzīns ir viens no tiem produktiem, kura cenas sabiedrībai allaž paticis salīdzināt. Turklāt ne tikai salīdzināt šodienas cenu ar vakarējo piemājas degvielas uzpildes stacijā (DUS), bet arī paskatīties, kā tās atšķiras dažādās pasaules valstīs.
Runājot par benzīna cenu salīdzinājumu dažādās valstīs, jāatzīst, ka pārsvarā šādi pētījumi ir bijuši interesanti, taču visai bezjēdzīgi. Nav korekti salīdzināt šā produkta cenu, piemēram, Latvijā un Turkmenistānā – valstī, kuras zemes dzīlēs, tēlaini sakot, var atrast visu Mendeļejeva tabulu, turklāt tīri politiskos nolūkos valdība vēl šo to mēdz subsidēt. Tajā pašā laikā interesanti ir salīdzināt benzīna cenas Latvijā un mūsu kaimiņvalstī Igaunijā – valstī, kas atrodas tepat līdzās, kur politiskā sistēma ir tāda pati, kā šeit, valstī, kas no PSRS atdalījās tajā pašā gadā, kad mēs, un arī nevienas naftas atradnes tur nav.
Kā liecina Bloomberg un Associates for International Research veiktais pētījums, Latvijā ir 27. dārgākais benzīns pasaulē, un šajā topā mēs pārliecinoši esam apsteiguši igauņus. Vienīgā nelaime – tādējādi mūsu patērētāji maksā pārliecinoši vairāk. Tas rada vismaz divas ilgtermiņa problēmas. Pirmkārt, pierobežā mītošajiem Latvijas puses iedzīvotājiem acīm redzami izdevīgāk pēc degvielas ir doties uz kaimiņvalsti, it īpaši ņemot vērā, ka abu valstu robežas šķērsošana nesagādā nekādas problēmas. Protams, prieks, ka vismaz daļai Latvijas iedzīvotāju izdodas samazināt savus ikdienas tēriņus, tomēr ir skaidrs, ka vienlaikus valsts budžetā gan degvielas akcīzes, gan citu nodokļu veidā neieplūst noteiktas naudas summas, jo mēs pārliecinoši atstājam savu naudu Igaunijā. Otrkārt, ja reiz Latvijā benzīns maksā dārgāk nekā Igaunijā, mūsu uzņēmējiem automātiski ir arī lielākas ražošanas izmaksas nekā kaimiņiem, un šeit jau ir runa par uzņēmējdarbības vides konkurētspēju.
Nenovēršami rodas nākamais jautājums – kā gan varēja iznākt, ka maksājam par benzīnu vairāk nekā igauņi. It īpaši šis jautājums varētu rasties tiem, kuri uzskata, ka eiro ieviešana automātiski rada arī lielākas cenas. Turklāt nav noslēpums, ka Baltijas valstīm pārsvarā degviela tiek piegādāta no vieniem un tiem pašiem avotiem. Paši Latvijā strādājošie degvielas tirgotāji atzīst, ka brīdī, kad tiek sasummētas visas ar dažādiem valdības lēmumiem saistītās izmaksas (tostarp, nodokļi), viens benzīna litrs nekādi lētāks neiznāk. Protams, pietiekami liels izmaksu apjoms esot arī kaimiņiem igauņiem, bet vienalga mazāks nekā mums. Tātad nav izslēgts, ka kārtējo reizi mūsu valsti ir iegāzusi apsēstība savākt iespējami vairāk naudas, palielinot nodokļu likmes un citus valsts noteiktos maksājumus, nevis ļaujot augt gan uzņēmējdarbībai, gan patēriņam.
Savukārt pašiem degvielas tirgotājiem, lai patērētāji viņus neuzskatītu par alkatīgākās nozares pārstāvjiem, acīmredzot nākotnē nāksies savās DUS izvietot plakātus, uz kuriem attēlots, kā veidojas viena benzīna litra cena.